Es saulainus vardus sev sakraju lupas, Ko vasara salca dienvidvejs liegs, Un acis es nesu vel zvaigznainas supas, — Tos atdot jums bija mans pedejais prieks. Pie pirmajiem vardiem jus partraucat mani Un samulstot teicat: «Ak, piedodiet, draugs, Man laika nav ... jaiet...» Ka drumakie zvani Nakts muziba izgaisa sparnojums jauks. Tai vakara ilgi es maldijos ielas, Ik laterna smeja — tu izdzits un lieks. Es nezinu, cik manas sapes bij lielas, Bet skita, bij satumsis pedejais prieks.
SVESAJAM
Vai kadreiz busiet manim draugs, Vai tikai tie bus maldi? Mes iziesim, kur smarzo lauks Un saule smej tik saldi? Tik pazistama liekas balss Un solu gaita liega. Man aizmirstas, ka sirdi sals, Kad truks man Jusu prieka... Tik viegli, viegli runas list, Sirds nemanot list pari... Un veji dziedot apkart klist Uz sauli, debess ari. Un viss tik gaiss un labs man skiet, Jus nakat ritma blaku. Nu solojam, lidz saule riet, Pa asfaltetu taku.
VIENA DIENA
Saule uzpeld dzidri zilos gaisos. Ziemelos vel bali velais meness riet. Dienai sai ka svetcelnieks es taisos — Tevi sagaidit, tev talu pretim iet. Celi aizvijas un izzud zala lauka. Takas mezglojas. Pa kuru naksi tu? Skala dzilna koka manu vardu sauka. Sauc jel tu, es cela talak nezinu. Zirgti veji skrien no ritu puses, Sacel puteklus un rotaligi smej. Kam lai prasu? Vejiem? — Veji kluses,Veji nesacis, pa kuru celu ej. Garas enas sapnodamas lokas. Melni eglu krusti saulei prieksa staj. Un es izstiepju pret kalnu savas rokas. Gaidu. Neredzu, kur tu man preti maj. Nozied diena. Aizskrien bezdeligas. Gurdas makonlaivas rieta osta brauc. Vakars spelet sak uz menesstigam. Klusu manas lupas tavu vardu sauc. Uzplaukst nakts zalvioleta krasa. Dzilna apklust. Veji nostaj skriet. Zemei pieklaujos ka uzticigai masai: «Pienem mani sonakt — man vairs nav kur iet.»
