Maza zeme

vieniba. Loti grutaja parbaudijuma siem cilvekiem bija ja­iet pirmajas rindas, un vini savu pienakumu izpil­ dija.

1974. gada Novorosijskas muzeja es pieversu uzmanibu ieveribas cienigam dokumentam. Tas bija zinojums, ko sniedzis vecakais leitnants V. Botilevs, kurs placdarma izcelas taja pasa nakti, kad to izdarija Kunikovs. Vins rakstija: «Zinoju, ka pirmaja trieciengrupa kritis viens cil­veks, ievainoti — septini. No viniem kritusi VK(b)P kandidati — viens cilveks, ievainoti VK(b)P kandidati — 4 cilveki, ievainoti komjau­niesi — 2 cilveki, ievainoti bezpartejiskie — 1 cilveks. Pirmais pavelniecibas izvirzitais kaujas uz­devums izpildits. Grupas politiskais un moralais stavoklis augsts.»

Seit bus vieta atcereties, ka Liela Tevijas kara frontes varona nave krita tris miljoni komunistu. Un pieci miljoni padomju patriotu partijas rindas papildinaja kara gados. «Gribu iet kauja ka ko­munists!» Sos legendaros vardus es dzirdeju gan­driz vai pirms katras kaujas un, jo grutakas bija kaujas, jo biezak. Kadus atvieglojumus vareja iegut cilveks, kadas tiesibas vinam vareja pieskirt partija pirms cinas uz dzivibu un navi? Tikai vienu privilegiju, tikai vienas tiesibas, tikai vienu pienakumu — pirmajam iet uzbrukuma, pirmajam traukties pretim ugunij.

Pirms izcelsanas vieniba nodeva zverestu. Komunists Kunikovs visiem lika nostaties ierinda neliela laukuma, velreiz atgadinaja, ka operacija bus arkartigi bistama, un bridinaja: tie, kas doma, ka parbaudijumus neiztures, var desanta nepiedalities. Vins nekomandeja, lai sie cilveki panaktu, teik­sim, tris solus uz prieksu. Lai neaizskartu vinu pascienu, teica:

— Ludzu tiesi pec desmit minutem atkal nostaties. Tiem, kas nav drosi par sevi, ierinda nestaties. Vinus nosutis uz savam dalam ka macibu kursu beigusos.

Kad vieniba atkal nostajas ierinda, truka tikai divu cilveku.

Svinigo zverestu, kas tika dots pirms iziesanas jura, ari tagad, pec desmitiem gadu, nevar lasit bez savilnojuma. «Ejot kauja,» taja teikts, «mes zveram Dzimtenei, ka rikosimies strauji un drosmigi, nezelojot savu dzivibu, lai uzvaretu ienaidnieku. Savu gribu, savus spekus un savas asinis lasi pec lases mes atdosim par musu tautas laimi, par tevi, kveli milota Dzimtene... Musu likums ir un vienmer bus — vienigi doties uz prieksu.»

Domas atgriezoties tajas vetrainajas dienas, atceroties bargo zverestu, mani vienmer parnem savilnojums un lepnums. Vesture zinami ne mazums vienpatnu varondarbu, tacu tikai musu dizaja zeme, tikai musu dizas partijas vaditi, padomju cilveki pieradijusi, ka vini ir spejigi uz masu varonibu.

3

Un ta nu pienaca desanta izcelsanas nakts. Labi atceros, kads noskanojums valdija pie­statne. Es neredzeju nevienas sadrumusas sejas, drizak sejas bija priecigas, tajas bija la­sama nepacietiba. Jurnieki skriesus stiepa kastes un klaigaja: «Polundra!» Atceros, es kadam jau­taju:

— Kas tas polundra ir?

Izradijas, tas ir «piesargies». Ta es uzzinaju sa varda nozimi.

Nakts no 1943. gada 3. uz 4. februari bija loti tumsa. Kuteri ar desantniekiem no Gelendzikas leni izbrauca uz Cemesas lici. No turienes, no iz­versanas punkta, tie pec izsautajam signalraketem traucas uz krastu. Vienlaikus uz piekrastes joslu, kur jau ieprieks bija izdarita piesaude, atklaja uguni musu artilerija. Spradzienu dardona iegrandijas «katjusas» ugunigas zalves (pirmo reizi kara prakse uz tralera «Skumbrija» bija uzmonteta reaktiva iekarta). Divi torpedkuteri liela at­ruma skersoja celu desantkugiem, atstadami aiz sevis dumu aizsegu, lai pasleptu tos no krasta uguns. Apsardzes kuteris apsaudija zivju fabrikas rajonu, noslapedams pretinieka ugunspunktus, kas vel bija palikusi pec artilerijas trieciena. Bridi, kad kunikoviesi metas uz krastu, musu baterijas parvietoja uguni pretinieka aizsardzibas dziluma.

Kara ne jau viss noris saskana ar planu. Biezi vien kaujas izversas ne gluzi ta, bet dazkart ari nepavisam ne ta, ka iezimets stabu kartes. Un tad patiesam nenovertejama klust katra komandiera un politiska darbinieka, katra kareivja un matroza drossirdiba, uzticiba un iniciativa. Kara vesturnieki zina, ka tika meginats iegut placdarmu ari cita vieta — trisdesmit kilometrus no sejienes, Dienvidozereikas rajona. Patiesibu sakot, galvenais desants tur ari bija paredzets, tacu trauceja vetra, kas aizkaveja kugu izbrauksanu, izejas pozicijas; ari sauszemes dalas ieradas velak. Bet kunikoviesu trieciens, kas ienaidniekam naca negaidits, vainagojas ar pilnigiem panakumiem, un mes to acumirkli izmantojam.

Demonstrativais desants tika parversts par paligdesantu, bet pec tam kluva par galveno desantu. Ar to tad ari sakas Mazas zemes epopeja. Izlauzusies cauri uguns aizsegam, musu triecienvieniba paguva ienemt vel pavisam nelielu, bet loti svarigu krasta posmu Novorosijskas priekspilsetas Stanickas rajona. Tika iznicinati apmeram tukstos fasistu, ka trofejas ieguti cetri lielgabali, ar kuriem tulit atklaja uguni uz ienaidnieku. Pec pusotras stundas tur izcelas otra desantnieku grupa, pec tam vel viena, to skaitliskais sastavs jau pieauga lidz 800 viriem.

Uz izcelsanas vietu pretinieks parsvieda jaunas dalas, to bombardeja fasistu aviacija, placdarmu saka apsaudit smaga artilerija, cits pec cita no­tika izmisigi pretuzbrukumi. Tacu nu jau bija par velu: desantnieki bija paguvusi drosi nocietinaties. Vini bija ienemusi dazus Stanickas kvartalus un dzelzcelu tris kilometru garuma. Kaut ari desant­nieki cieta pravus zaudejumus, vini neatkapas ne soli. Kareivji un matrozi bija uzticigi zverestam, vini zinaja, ka janoturas, kamer ieradisies galvenie speki, vinos vel bija jutams veiksmiga desanta izraisitais liksmais azarts — tadus es atceros sos cilvekus.

Dazas naktis placdarma izcelas divas flotes kaj­nieku brigades, strelnieku brigade, tanku iznicinataju pulks un citas dalas. Krasta izkrava sim­tiem tonnu municijas un partikas. Pec piecam die­nam Stanickas un Mishako rajona jau atradas 17 tukstosu kareivju ar automatiem, minmetejiem, lielgabaliem un prettanku lielgabaliem. Pec tam Mazaja zeme izcelas piecas partizanu vienibas — «Za Rodinu», «Groza», «Nord-Ost», «Novij» un «Jastrebok».

Izmantodams izdevibu, gribu pateikt labus var­dus par partizaniem. Ja dazam par viniem ir prieksstats ka par kaut kadam savrupam grupam ienaidnieka aizmugure, tad sis prieksstats ir mal­digs. Daudzas vienibas radas stihiski, tacu tam bija Centralais stabs, ko vadija partija, un gadi­jas, ka tas veica plasas operacijas pilniga saskana ar regularo dalu pavelniecibas iecerem. Ta notika ari Mazaja zeme, kur visas piecas vienibas vadija partijas Novorosijskas pilsetas komitejas sekretars P. Vasevs, kas bija ciesi saistits ar musu stabu.

Bet vispar, atkartoju velreiz, desantu Mazaja zeme var atzit par kara makslas paraugu. Pirmas triecienvienibas sekmiga izcelsanas, operativa speku palielinasana, pulku un korpusu virzisanas uz prieksu pa stipri nocietinato, mineto krastu — tas viss prasija kajnieku, sapieru dalu, jurnieku un artileristu precizu sadarbibu. Pat vismazako kludu nedriksteja pielaut «kara dievi»: daudzas vietas musu dalas atradas no ienaidnieka dalam gandriz tikai granatas sviediena attaluma. Vel sa­rezgitak bija lidotajiem. Atceros, pirms musu aviacijas uzlidojumiem karaviri izklaja uz ierakumu brustveriem kreklus, lai apzimetu savu prieksejo liniju.

Jateic, musu geografiskais stavoklis bija arkar­tigi neizdevigs. Mums bija saura krasta joslina — gara, klaja un lidzena, bet vaciesiem — visas aug­stienes un mezs. Var rasties jautajums: ka tad cil­veki vareja palikt dzivi, ja viniem gazas virsu simtiem tonnu navejosa metala, ja pretinieka speki daudzkart parsniedza musejos, ja no apkartejiem kalniem ienaidnieks redzeja Mazo zemi ka uz del­nas? Tam visam mes likam pretim pieredzi, aukst­ asinibu, apdomibu un ikdienas darbu.

Tolaik es labi sapratu, ka kars lidz ar visu pa­rejo ir ari milzigs darbs. Vakardienas metalurgu, atsledznieku, oglracu, araju, kombainieru, zirgkopju, celtnieku un namdaru darbs. Darbs, ko dara tauta, kura uzvilkusi karavira sineli. Ne tikai uz­ticibas un drossirdibas, bet ari lielas izturibas, ne­atlaidibas, prasmes un izveicibas izpausme.

Butiba visa Maza zeme tika parversta apakszemes cietoksni. 230 drosi aizsegtu noverosanas pun­ktu kluva par tas acim, 500 uguns aizsegu — par tas brunotam durem, tika izrakti desmitiem kilo­metru satiksmes eju, tukstosiem strelnieku ligzdu, ierakumu un spraugu. Vajadziba spieda izcirst ejas klinsainos iezos, izbuvet pazemes municijas noliktavas, pazemes hospitalus, pazemes elektro­staciju. Vajadziba spieda staigat tikai pa tran­sejam, tas nav viegli, tacu, ja mazliet izsliesies, — beigas. Visi ilgi sedeja, un pec tam, kad fasisti saka atkapties, daziem kareivjiem piemetas, ka mes to devejam, «sedesanas slimiba».

Inzenierkaraspeks paradija apbrinojamu atjau­tibu. Spradzienu bedres, starp kuram bija tadas, ko vareja saukt par krateriem, sapieri savienoja ar transejam un parverta par blindazam. Nieci­gaja Mazas zemes plekiti tika izveidotas tris aiz­sardzibas linijas, ko citu no citas skira viens kilo­metrs. Gar katru liniju bija minu lauki. Drosi darbojas apakszemes sakaru linijas. Desanta ko­mandpunkts, kas bija iecirsts klinti sesarpus metru dziluma, vareja slepeni, pa satiksmes ejam, par­sviest karaspeku uz turieni, kur radas draudigs stavoklis.

Stanickas rajona mums neitralas joslas faktiski nebija: pretinieks atradas piecpadsmit vai divdes­mit metrus