Ka plika pa natram
IEVADAM
Varetu teikt, ka esmu piedzimusi aiz parskatisanas. Neplanota, negaidita, nevienam nevajadziga - jau kops pasas dzimsanas jutos ja ne gluzi neatkariga, tad vismaz pilnigi patstaviga. Un to var apstiprinat visi, kas mani toreiz pazina.
Sava patstaviba aizgaju tik talu, ka astonu gadu vecuma liku atsledzniekam izgatavot majas un vartu atslegas, lai, neviena netrauceta, varetu iet un nakt, ka man patik. Un savu patstavibu un neatkaribu esmu centusies saglabat visu muzu.
LIEPAJAS ATMINAS
1935. gada Lieldienu rita mani izlaida uz ielas, sagerbtu jauna, sarkana samta meteliti ar sudraba pogam un ar tadu pasu sarkanu daudzsturainu bereti galva. Udenspelkes bija parvilkusas ar skautnainiem ledusrakstiem, tos es saspardiju ar jaunajam lakadas kurpitem. Biju sajusma par kosi sarkano meteli un cepuri, jo citam meitenem kaut ko tadu vel nebiju redzejusi.
Tas bija loti sen, man toreiz bija sesi gadi.
Desmit gadus velak no rita, ejot uz skolu, ieveroju, ka gar Rozu laukumu garas kartis vejo daudz sarkanu karogu. Tas bija 1945. g. 5. novembris. Un taja rita man peksni sarkana krasa vairs nepatika. Vel vairak, ta mani uzbudinaja, un man radas velesanas raut visus karogus, turpat sakurt lielu ugunskuru un iznicinat karogus.
Visu dienu skola manas domas kavejas pie Rozu laukuma un karogiem. Parak daudz darba, viena netiksu gala, bet vismaz kadi desmit butu janoples, majas janokraso tumsi sarkana krasa, jasagriez mazakos gabalos, jaiesuj balta drebe vidu, lidz 17. novembrim laika diezgan un nakti no 17. uz 18. novembri jaizdailo visa pilseta.
Kadi divi butu japiestiprina ari pie Liepajas - Rigas vilciena lokomotives. Domas tiksminajos; cik tas butu jauki, un reize sajutu pakrute lidz tam bridim vel nepazitu knudesanu, laikam tas bija mana muza pirmais uztraukums. Nolemu risket. Sapratu, ka tik lielu saini viena nevaresu panest, tadel par saviem nodomiem pastastiju skolas biedrenei Veltai un pajautaju, vai vina nebutu ar mieru man palidzet. Biju sava kaka muza izlasijusi dazus detektivromanus un nolemu panemt lidzi maza zalu pudelite petroleju - gadijuma, ja milicija sadomatu ar suniem dzit pedas.
Ar Veltu vienojamies tikties cetros no rita - tad cilvekiem visciesakais miegs un tik agri vel neviens uz darbu neiet. Ari Velta tad varetu vieglak izlavities no majam.
Man bija vieglak: vecmamina guleja sava gulamistaba, vidu edamistaba, un no lielas istabas, kura es guleju, vareja iziet pa parades durvim jebkura nakts laika.
Ka norunats, mes satikamies pie Ugunsdzeseju laukuma.
Laika apstakli piemeroti: miglains, dregns rits, tumsa. Netalu no pirma karoga atradas cinkota bleka atkritumu tvertne ar vaku. Pievilkam tvertni pie karoga, es uzkapu uz tvertnes un tad, knapi aizsniegdama karoga sturi, raustiju to surpu turpu Drebe bija stingri pienaglota. Sagrabu sturi, stingrak sauja un lecu no tvertnes leja. Tad gan plisa, skrandas vien palika pie karts. Tada veida parmainus noravam vel piecus. Tad sapratam, ka vairak aiznest nevaram, karogi bija parak lieli un mitri, un zem meteliem vairak par trim paslept nebija iespejams. Aptinusas ar karogiem ap viduci, izskatijamies resnas ka Burbulmates. Pasmejusas par sevi, metamies skriet. Pie kadiem vartiem apstajamies, apsmerejam zoles ar petroleju un turpinajam celu pusskriesus lidz Jurmalas kapam, jo uz majam nest tadu mantu nebutu prata darbs. Kapas es jau agrak biju noskatijusi tadas ka alas, kur cilveki bija smiltis nemusi, ar ko ziema ielas kaisit. Divas alas sastumam karogus, virsu uzrausam smiltis. Visu padarijusas, steidzamies uz majam, bija tak vel janosnauzas. Pec izskraidisanas vesaja rita iegrimam veseliga miega.
Talakos darbus es uznemos viena pati, jo mani majas apstakli tam bija vispiemerotakie. Dzivojam divata ar vecmaminu, katrai savas ardurvis. Vecmamina gaja pa setas pusi, es pa ielas pusi. Zinaju, kur stav lielais drebju krasojamais katls, bet kajminama Singer sujmasina staveja mana istaba, apklata ar riselje parklaju. Man gan nebija atlauts sujmasinu aiztikt, bija jagaida, kad izaugsot liela, bet es jau sen biju liela un sujmasinu biju izstudejusi pamatigi. Katra zina visas pieskruvejamas “pedinas” izpratu labak neka vecmamina pati.
Dazreiz vecmamina gaja apciemot masas un draudzenes, tad man stundam bija laiks darit to, kas nav atlauts - sut, lasit zuliku romanus un gramatas par okultiskam paradibam.
Toreiz gan mani plani neizdevas. Varbut tas bija liktena pirksts, kas mani, asu piedzivojumu mekletaju, pasargaja no briesmam, kadas vareju iekulties, izdailojot pilsetu ar nacionaliem karodziniem.
Vecamate tajas dienas slikti jutas un nekur negribeja iet, nelidzeja mani padomi, ka butu jaapciemo Garoztante vai Guste. Viss veltigi, nekada darbiba nebija iespejama.
Kadu menesi velak ieminejos, ka, staigajot pa jurmalas kapam, pamaniju kada bedre sarkanu drebi, varbut to varetu parkrasot un izmantot. Majas atradas tumsi zila drebju krasa. Vecmamina gabalus nokrasoja, un tur iznaca vairakas vingrosanas bikses…
ARZEMNIEKI
1945. gada decembra beigas nacu no skolas un saduros ar trim viriesiem. Divi kaut ko vaicaja, tresais laikam neko nesaprata un dusmigs steidzas prom. Es gan sapratu, ko tie divi jautaja, vini runaja angliski. Mirkli padomaju, ka rikoties, tad nolemu izdibinat, kas tie tadi. Bet varbut spiegi? Ne, nu nevar but, gaisa dienas laika, pilsetas centra. Kamer stavu un pratoju, viens nak man klat un jauta, vai es nezinot, kur pardod vodku. Es vispirms gribeju zinat, kas vini tadi un no kurienes. Nu vini priecigi, ka atradusi kadu, kas vinus saprot, un labprat pastastija, ka vini ir somi, kuru kugis stav Ziemas osta. Vini meklejot vodku. Es teicu, ka vodku pardod ,visur, bet tikai uz kartinam un pieaugusiem, lai nedoma, ka es varetu to nopirkt. Viniem esot cukurs, daudz cukura, un vini gribot mainit. Nu es vinus vareju iepriecinat, sacidama, ka mums majas ir vairakas pudeles, neviens nedzer un labprat mainis. Taja laika mamma ari bija pie mums. Es jurniekiem ieteicu iet pa ielas vienu pusi, es iesu pa otru, un, kad dosu zimi nakt maja, - tad lai nak. Majas atri pastastiju, kadi viesi ara stav, - ka viniem ir cukurs, ko iemainit pret snabi. Atveru parades durvis, uz ielas neviena cita neredzeju, pamaju, lai nak. Maina mums bija loti izdeviga, laikam viniem ari. Sanemusi tris pudeles, jurnieki paludza atlauju vienu atvert musu maja. Mums nebija iebildumu, uzlikam glitas, slipeta kristala glazites, un pat nelielus uzkozamos mate sarupeja. Vini mums ari piedavaja, bet mes dzert atteicamies. Viniem bija acim redzams prieks musu maja viesoties. Es biju galvena persona, jo visu laiku tulkoju. Mate mazdruscin angliski runaja, bet vecamate, iznemot vacu, krievu, polu, neka vairak no valodam nesaprata.
Atceros, kugi sauca Parma, un galvenais runatajs bija kuga telegrafists Veikko Sutinens.
Atvadoties somi paludza atlauju velreiz atnest cukuru varbut Ziemassvetku vakara, ja mums nebutu citu viesu. Nekadus viesus negaidijam, un mate atlava. No savas puses piekodinaju, lai labi iegaume celu.
Ziemassvetki bija pec divam dienam. Kaimins atveda mums egliti no laukiem. Ap sesiem vakara ne vairs divi, bet tris somi bija klat, apkravusies ka istie Ziemassvetku vecisi. Kas tik tur nebija: Kolumbijas kafija, kakao skarda bundza, sokolade, rieksti, visadi konservi.
