slīdēja man pāri tikpat asi un griezīgi kā žilete, skarot tikko nobrieduša jaunekļa maigo seju pirmo bārdas rugāju meklējumos.
«Vēl viens jaunizcepts advokāts, kurš izdomājis izēst mani no darba,» pie sevis nodomāju. «Apžēliņ, ko viņš tā stāv un skatās uz mani? Ceru, ka tā nebija viņa sieva, kuras intereses es iepriekšējā nedēļā pārstāvēju tiesas zālē, prāvu vinnējot. Iespējams, ka tā doma par apsardzi nemaz nebija tik aplama.»
Jaunais cilvēks vēl aizvien raudzījās manī. Tā uz savu iemīļoto mācekli būtu varējis raudzīties smaidošs Buda. Pēc ieilguša neveikla klusuma brīža viņš sāka runāt pārsteidzoši noteiktā balsī.
«Vai tā tu izturies pret visiem saviem apmeklētājiem, Džon? Arī pret tiem, kuri tev iemācīja visu to, kas tev zināms par panākumu kaldināšanu tiesas zālē? Man labāk būtu vajadzējis savus amata noslēpumus paturēt savā ziņā,» viņš sacīja, paverot pilnīgās lūpas platā smaidā.
Mani pārņēma dīvaina sajūta. To griezīgo, labi nostādīto balsi es uzreiz atpazinu. Man sirds sakāpa kaklā.
«Džūljen? Vai tas esi tu? Nespēju noticēt! Vai tas tiešām esi tu pats?»
Skaļie apmeklētāja smiekli manas aizdomas apstiprināja. Tas jaunais cilvēks, kurš stāvēja manā priekšā, nebija neviens cits, kā sen pazudušais Indijas jogs Džūljens Mentls. Mani ārkārtīgi pārsteidza neticamā pārmaiņa, kas ar viņu bija notikusi. Mans bijušais kolēģis bija zaudējis savu neveselīgo sejas krāsu, nejauko klepu un garlaicības atblāzmu acīs. Nebija vairs ne miņas no vecīguma un slimīgā izskata, kas jau bija kļuvusi par viņa personības neatņemamu sastāvdaļu. No vīrieša, kurš atradās manā kabinetā, tā vien staroja veselība. Tā jautās arī viņa gludajā sejā. Acis gluži kā logs pauda viņa vārdos neizsakāmo enerģiju un dzīvesprieku Iespējams, ka vēl vairāk mani izbrīnīja rāmais miers, kas no viņa strāvoja. Arī mani, sēžot un raugoties Džūljenā, pārņēma dziļš miers. Tasi vīrs vairs nebija ievērojamā advokātu biroja ambiciozais un veiksmīgais vecākais partneris. Nē, tas bija visīstākais pārvērtību iemiesojums jauneklīgs, vitālas enerģijas pārpilns un smaidīgs.
Trešā nodaļa
DŽŪLJENA MENTLA BRĪNUMAINĀ PĀRTAPŠANA
Biju satriekts, redzot Džūljena Mentla jauno un uzlaboto variantu.
«Kā gan cilvēks, kurš vēl pāris gadus atpakaļ izskatījās vecs un noguris, var tagad būt tik dzīvespriecīgs un atjaunots?» klusībā neticīgi nodomāju. «Vai viņš būtu iedzēris kādu burvju dzērienu, kas pasmelts no mūžīgās jaunības avota? Kāds bija visu šo fantastisko pārmaiņu cēlonis?»
Džūljens pārtrauca klusumu pirmais. Viņš man pavēstīja, ka konkurences pārņemtā juristu pasaule padarījusi viņu par graustu ne tikai fiziskajā un emocionālajā līmeni, bet arī garīgajā. Straujais temps un nebeidzamais prasīgums bija viņu nodzinuši kā vecu kleperi. Džūljens atzinās, ka juties fiziski salauzts un arī prāts bija zaudējis savu spožo asumu. Sirdslēkme bija tikai viens no simptomiem, kas liecināja par dziļāk sakņotu problēmu
Nepārtraukta atrašanās pasaules klases advokāta spriedzes pilnajā un līdz pēdējai iespējai saplānotajā darba atmosfērā bija sagrāvusi viņa vissvarīgāko un, domājams, arī viscilvēciskāko daļu, proti, garu. Kad ārsts lika viņam izvēlēties starp darbu tiesas zālē un dzīvību, Džūljens teica, ka esot saskatījis lielisku izdevību atgūt jaunības dienu zaudēto dzīves sparu, ko bija zaudējis laikā, kad darbs advokātu birojā, pārtapis par ienākumu avotu, nesniedza vairs nekādu gandarījumu.
Runājot par to, kā viņš pārdeva visus savus īpašumus un devās uz Indiju, zemi, kuras senā kultūra un misticisma caurstrāvotās tradīcijas vienmēr bija viņu valdzinājušas, Džūljens kļuva manāmi satraukts. Viņš bija devies no viena maza ciemata uz nākamo. Reizēm kājām, citreiz ar vilcienu, iepazīstot līdz tam nepazīstamas tradīcijas, apskatot laika zoba neiznīcinātas svētvietas un arvien vairāk iemīlot indiešu tautu, no kuras staroja siltums, labestība un spirdzinoša cerība rast dzīves patieso jēgu. Pagurušajam viesim no Rietumu pasaules savas namdurvis un arī sirdis atvēra pat tie, kuriem nepiederēja tikpat kā nekas. Dienām pamazām pārtopot nedēļās, Džūljens šajā valdzinošajā vidē sajuta sevī atgriežamies enerģiju un dzīvesprieku. Kopš tā laika, kad viņš vēl staigāja zem galda, tas laikam notika pirmo reizi. Džūljens pamazām atguva savu dabisko zinātkāri un radošo dzirksti, reizē ar to atgriezās arī viņa entuziasms un prieks par dzīvi. Viņš atkal iemantoja spēju priecāties un dvēseles mieru. Nu viņš atkal mācēja smieties.
Lai gan viņš racionāli izmantoja katru šajā eksotiskajā zemē pavadīto mirkli, Džūljens sacīja, ka viņa ceļojums uz Indiju bija kas vairāk nekā tikai atvaļinājuma pavadīšana vien nolūkā atslogot pārstrādājušos prātu. Tāltālajā zemē pavadīto laiku viņš attēloja kā sava «personiskā iekšējā Es veiktu odiseju». Viņš atzinās, ka bija nolēmis uzzināt, kas viņš īstenībā ir un kas viņam savā dzīvē vēl paveicams, pirms nav par vēju. To darot, viņa prioritāte bija iedziļināties šīs kultūras neizsmeļamajā senās gudrības krātuvē, lai izprastu, kā nodzīvot mūžu ar lielāku atdevi, piepildījumu un apskaidrību.
«Nevēlos, lai tu domātu, ka esmu sajucis prātā, Džon, bet man bija tā, it kā es būtu saņēmis rīkojumu no sava iekšējā Es uzsākt garīgu ceļojumu, lai atgūtu zaudēto dzīves sparu,» Džūljens paskaidroja. «Tas bija laiks, kad izjutu ārkārtīgi lielu dvēseles atbrīvotību.»
Jo vairāk Džūljens meklēja, jo biežāk dzirdēja stāstām par indiešu mūkiem, kuru mūžs pārsniedzis simt gadu robežu; par mūkiem, kuriem, neraugoties uz savu cienījamo vecumu, bija izdevies
