Divpadsmitās nodaļas kopsavilkums
Pašaizliedzīga kalpošana citiem
• Rezultātā tavas dzīves kvalitāti nosaka tas, cik daudz tu esi devis citiem.
• Lai katra tava nodzīvotā diena iegūtu svētību, dzīvo dodot.
• Padarot pilnskanīgāku citu cilvēku dzīvi, jaunā dimensijā paceļas paša dzīve.
• laipnības izrādīšana katru dienu.
• Dzīvošana saskaņā ar principu - dod tam, kas lūdz».
• Savu cilvēcisko attiecību bagātināšana.
Viscēlākais, ko tu vari darīt, ir darboties citu cilvēku labā. Sāc virzīties uz savu augstāko mērķi.
Trīspadsmitā nodaļa
MŪŽĪGAIS LAIMĪGAS DZĪVES NOSLĒPUMS
Kad es apbrīnoju saulrieta krāšņumu vai mēness mirdzumu, mana dvēsele atveras, godinot Radītāju.
Bija pagājušas jau divpadsmit stundas kopš tā brīža, kad Džūljens bija ieradies pie manis mājās, lai dalītos ar mani tajās zināšanās, ko bija apguvis Sivanā. Nav šaubu, ka šīs divpadsmit stundas bija visnozīmīgākās manā mūžā. Pēc visa dzirdētā es tagad jutos uzmundrināts, motivēts un, jā gan, pat atbrīvots. Izskaidrojot man joga Ramana sniegto līdzību un visus laika pārbaudi izturējušos tikumiskos principus, kas tajā ietverti, Džūljens pašos pamatos bija izmainījis manu pasaules redzējumu. Man kļuva skaidrs, ka es savā dzīvē nebiju pat sācis domāt par savu cilvēcisko iespēju potenciālu. Biju palaidis vējā tās iespējas, kādas dzīve man dienu no dienas piedāvāja. Džūljena stāsts ļāva man saskatīt to, kas liedza dzīvot tādu dzīvi, kādu patiesībā biju pelnījis. Pilnskanlgu dzīvi, pārpilnu ar smiekliem un enerģiju. Es jutos aizkustināts.
«Man drīz būs jādodas prom. Tevi gaida steidzami pienākumi, un arī mani gaida darbs,» Džūljens, kā aizbildinoties, sacīja.
«Mans darbs var pagaidīt.»
«Manējais, diemžēl, ne,» viņš sacīja, sejā iestarojoties smaidam. «Bet, pirms es aizeju, man tev vēl jāizskaidro joga Ramana izstāstītās līdzības pēdējais elements. Es jau sacīju, ka sumo cīkstonis, kurš iznāca brīnišķīgajā dārzā pa durvīm, kas atradās tornī ar bāku, būdams gluži kails, ja neskaita sārto stiepļu pinuma jostu, kura apslēpa viņa vīrietību, paslīdēja uz mirdzoša zelta hronometra un nokrita. Pēc zināma laika, kas likās vesela mūžība, viņš, sajūtot brīnišķīgo dzelteno rožu smaržu, beidzot atguva samaņu. Patīkamu sajūtu pārņemts, viņš pietrūkās kājās un pārsteigts ieraudzīja aizvijamies tālumā garu ceļu, kuru klāja miljoniem sīku dimantu. Skaidrs, ka mūsu draugs, sumo cīkstonis, devās pa šo ceļu tālāk un uz mūžu mūžiem iemantoja laimi.»
«Izklausās ticami,» es piebildu.
«Jogam Ramanam bija ļoti spilgta iztēle. Tur es tev pilnīgi piekrītu. Bet tu jau pārliecinājies, ka šai līdzībai bija savs noteikts mērķis un ka tajā ietvertie, simboliskie principi ir ne vien ļoti iedarbīgi, bet arī praktiski izmantojami.»
«Jā. Tev taisnība,» es nevilcinādamies apstiprināju.
«Nu lūk, tad ceļš ar dimantiem vienmēr liks tev padomāt par apskaidrotas cilvēka dzīves pēdējo tikumisko principu. Pieņemot savā ikdienas dzīvē arī šo principu, tava dzīve mainīsies tādā mērā, ka es to pat nespēju aprakstīt. Tu sāksi ievērot izsmalcinātu skaistumu pat visvienkāršākajās lietās un izbaudīsi savā dzīvē tādu svētlaimi, kādu esi pelnījis Turklāt, izpildot savu man doto solījumu dalīties šajās zināšanās ar citiem, tu ļausi arī viņiem pacelties pāri ikdienībai.»
«Vai tā apgūšana prasīs daudz laika?»
«Pats princips kā tāds ir pārsteidzoši viegli aptverams. Bet, lai iemācītos to radoši likt lietā, vajadzēs pāris nedēļas cītīgi pastrādāt.»
«Nu labi. Degu nepacietībā to uzzināt.»
«Nu tātad, šis pēdējais princips ir attiecināms uz dzīvošanu. Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka patiesi priekpilna un gandarījuma pilna dzīve iespējama, viņu vārdiem runājot, dzīvojot tikai pašreizējā mirklī. Jogi apzinājās, ka pagātne ir kā ūdens, kas zem tilta sen jau aiztecējis, bet nākamība ir kā saule, kas vēl tikai aust pie tavas iztēles horizonta. Svarīgāks par visu ir pašreizējais mirklis. Iemācies to izdzīvot un izgaršot visā pilnībā.»
«Es saprotu, ko tu ar to gribēji teikt, Džūljen. Es patiešām domāju, ka lielāko dienas daļu pavadu nožēlā par pagātnes notikumiem, kurus vairs nespēju mainīt, vai ari, raizēdamies par to, kas varētu notikt nākotnē, bet īstenībā nekad nenotiks. Man prātā vienmēr šaudās miljoniem visādu domu, neļaujot koncentrēties. Rezultātā es jūtos vilies un sarūgtināts.»
«Kāpēc?»
«Tas atņem man spēku! Tas man nedod ne mirkli miera. Tomēr ir bijuši arī tādi brīži, kad prāts visā pilnībā koncentrējies uz kaut ko vienu. Visbiežāk tā gadās tad, kad esmu spiests sniegt saīsinātu lietas izklāstu un man nav laika domāt ne par ko citu kā vien to, kas tobrīd darāms. Vēl spēju koncentrēties arī tad, kad kopā ar puikām spēlēju futbolu un ļoti gribēju uzvarēt. To darot, stundas paskrēja tik ātri kā minūtes un es biju maksimāli koncentrējies. Jutos tā, it kā svarīgs būtu tikai tas, ko es tai mirklī darīju. Nekam citam ne raizēm, ne
