vajadzētu būt zem sprieguma. Es izlokos pa caurumu žoga apakšmalā un izlienu Pļavā, kas ir tikai akmens sviediena attālumā no mājām — manām vecajām mājām. Mēs drīkstējām tās paturēt, jo tas ir manai mātei un māsai oficiāli noteiktais miteklis. Ja es uz līdzenas vietas nomirtu, viņām būtu tur jāatgriežas. Bet pašlaik abas laimīgi dzīvo jaunajā mājā Uzvarētāju ciematā un es esmu vienīgā, kas izmanto zemo, šauro būdiņu, kurā uzaugu. Tās ir manas īstās mājas.
Es ieeju tur, lai pārģērbtos. Nomainu tēva veco ādas jaku pret smalku vilnas mēteli, kas man plecos vienmēr liekas par šauru. Atstāju tepat savus mīkstos, novalkātos mednieces zābakus un apauju kaut kādas fabrikā ražotas kurpes, kas, pēc mātes domām, ir piemērotākas meitenei ar manu stāvokli sabiedrībā. Loku un bultas esmu jau noglabājusi mežā kādā izdobtā baļķī. Kaut arī laika nav daudz, atļaujos dažas minūtes pasēdēt virtuvē. Bez uguns pavardā un galdauta uz galda tā izskatās pavisam pamesta. Ir žēl savas vecās dzīves šajā būdiņā. Mums gāja ļoti grūti, bet es zināju, kur ir mana vieta un kādi ir mani pienākumi mūsu cieši savītajos likteņos. Es vēlos, kaut varētu atgriezties tajos laikos, jo atskatoties toreizējā dzīve liekas droša salīdzinājumā ar manu tagadējo, kad esmu tik bagāta un tik slavena un mani tik ļoti ienīst Kapitolija varasvīri.
Manu uzmanību novērš ņaudieni pie durvīm. Atveru tās un ieraugu Gundegu, Primas veco, noplukušo runci. Kaķim jaunā māja patīk tikpat maz kā man, un tas vienmēr no turienes aiziet, kad mana māsa ir skolā. Mēs nekad neesam viens otram īpaši patikuši, bet nu mums ir kaut kas kopīgs. Ielaižu runci mājā, iedodu nedaudz bebra tauku un pat mazliet pakasu šim starp ausīm.
— Tu esi drausmonis, tu taču pats to zini, vai ne? — es viņam jautāju. Gundegs ar purniņu baksta manu plaukstu, prasot vēl vairāk glāstu, bet mums ir jāiet. — Nāc nu.
— Es paceļu kaķi vienā rokā, maisu ar medījumu — otrā un iznesu ārā. Dzīvnieks izraujas un nozūd zem kāda krūma.
Kurpes, krakšķinādamas ogļu atlūzas, kas klāj ielu, berž kāju pirkstus. Iedama pa šaurām šķērsieliņām un pāri pagalmiem, es jau pēc dažām minūtēm esmu pie Geila mājas. Viņa māte Heizella ierauga mani pa logu, aiz kura līkņā pie virtuves izlietnes. Viņa noslauka rokas priekšautā un nozūd, lai atvērtu durvis.
Man Heizella patīk. Es viņu cienu. 7ajā sprādzienā, kurā gāja bojā mans tēvs, dzīvību zaudēja arī viņas vīrs, un Heizella palika viena ar trim puikām un vēl mazuli, kam vajadzēja piedzimt kuru katru dienu. Nepagāja ne nedēļa pēc dzemdībām, kad viņa jau sāka staigāt apkārt, meklēdama darbu. Uz raktuvēm viņa doties nevarēja, jo bija jāpieskata zīdainis, bet viņai izdevās dabūt veļu mazgāšanai no dažiem pilsētas tirgoņiem. Četrpadsmit gadu vecumā par ģimenes galveno apgādnieku kļuva Geils, vecākais no Heizellas bērniem. Viņš jau bija pierakstījies uz tezerām, un tas viņiem ļāva saņemt skopu graudu un eļļas devu apmaiņā pret papildu reizēm, kurās viņa vārds tika rakstīts uz pārstāvju lozēm. Turklāt viņš jau tolaik prasmīgi lika cilpas. Bet ar to nebūtu pieticis piecu cilvēku ģimenes uzturēšanai, ja vien Heizella nedarbotos ar savu mazgājamo dēli, noberžot pirkstus līdz kaulam. Ziemā viņas roku āda bija tik sarkana un saplaisājusi, ka pie niecīgākā kairinājuma sāka asiņot. Tā būtu arī tagad, ja mana māte nebūtu sabrūvējusi viņai kaut kādu ziedi. Bet Heizella un Geils ir apņēmušies, ka abiem pārējiem puikām — divpadsmitgadīgajam Rorijam un desmitgadīgajam Vikam — un viņu mazajai četrgadīgajai māsiņai Pouzijai nekad nebūs jāpiesakās uz tezerām.
Heizella pasmaida, ieraudzījusi medījumu. Viņa paņem bebru aiz astes un pacilā, novērtējot svaru. — Tur iznāks labs sautējums. — Atšķirībā no Geila viņai mūsu vienošanās par medībām neliek justies neērti.
— Un laba kažokāda, — atsaucos. Te, pie Heizellas, es jūtos mierīgi. Mēs izvērtējam guvumu tieši tāpat kā vienmēr. Viņa man ielej krūzīti zāļu tējas, un es pateicīgi sakļauju nosalušos pirkstus ap karsto trauku. — Vai zini, es tā iedomājos, ka tad, kad atgriezīšos no turnejas, varētu dažreiz paņemt līdzi Roriju. Pēc skolas. Iemācīt viņam šaut.
Heizella pamāj. — Tas būtu labi. Geils jau gribētu pats, bet viņam brīvas ir tikai svētdienas, un man šķiet, ka rās viņš labprātāk pietaupa tev.
Nespēju apspiest tvīkumu, kas iesitas man vaigos. Gandrīz neviens mani nepazīst tik labi kā Heizella. Neviens nezina par saikni, kas vieno mani un Geilu. Esmu pārliecināta — daudziem likās pašsaprotami, ka mēs kaut kad apprecēsimies, lai gan es par to pat nedomāju. Taču tas bija pirms Spēlēm. Pirms otrs mūsu apgabala pārstāvis, Pīta Melārks, paziņoja, ka ir manī neprātīgi iemīlējies. Mūsu mīlasstāsts kļuva par galveno stratēģiju, ko izmantojām, lai izdzīvotu arēnā. Toties Pītam tā nebija tikai stratēģija. īsti nezinu, ko tas viss nozīmēja man. Zinu, ka Geilam tas sagādāja tikai un vienīgi sāpes. Man krūtīs viss sažņaudzas, iedomājoties, kā Uzvaras turnejā mums ar Pītu atkal būs jāparādās kā mīlētājiem.
Es žigli izdzeru tēju, kaut arī tā ir pārāk karsta, un atgrūžu krēslu no galda. — Man jāiet. Jāsapošas filmēšanai.
Heizella mani apskauj. — Pamielojies!
— Noteikti, — es piekrītu.
Mana nākamā pieturvieta ir Centrs, kur es agrāk vienmēr pārdevu lielāko daļu sava guvuma. Pirms daudziem gadiem tā bija ogļu noliktava, bet tad, kad to vairs nelietoja, tur sāka slēgt nelikumīgus darījumus un beigās izveidojās pastāvīgs melnais tirgus. Ja to uzskata par vietu, kas pievelk kriminālus elementus, tad es tajā laikam iederos. Medības mežos ap Divpadsmito apgabalu ir pretrunā ar vismaz duci likumu, un par tām pienākas nāvessods.
Parastie centra apmeklētāji gan to nekad nepiemin, bet es esmu viņu parādniece. Geils man pastāstīja, ka Taukā Sē — vecā sieva, kura pārdod zupu, — esot sākusi vākt ziedojumus, lai Spēlēs sponsorētu mani un Pītu. Naudu bija paredzēts vākt no Centra cilvēkiem, bet vēl daudzi citi par to padzirdēja un arī piemeta naudu. Nav ne jausmas, cik daudz viņi savāca; katrā ziņā jebkura dāvana arēnā maksāja pasakainu naudu. Zinu tikai to, ka man tas nozīmēja dzīvību.
Joprojām rodas dīvaina sajūta, kad es atveru galvenās durvis un man rokā ir tukša medījumu soma, kurā nav nekā pārdodama, toties pret gurnu
