ceļos, un viņu pie locītavām tur tikai virves. Miesa uz muguras ir viens vienīgs jēls, asiņains gaļas gabals.
Aiz viņa stāv kāds vīrietis, kuru nekad agrāk neesmu redzējusi, bet es pazīstu viņa formas tērpu. Tas ir tāds kā mūsu galvenajam Miera sargam. Bet šis vīrietis nav vecais Krejs. Viņš ir garš, spēcīgs un ar asi iegludinātām bikšu vīlēm. Īsti neaptveru, ko redzu, līdz svešinieks paceļ roku ar pātagu.
8
— Nē! — iekliedzos un raujos uz priekšu. Ir par vēlu apstādināt sitienu, un es instinktīvi zinu, ka man nepietiks spēka aizkavēt triecienu. Tāpēc metos tieši starp pātagu un Geilu, izplešu rokas, lai pasargātu viņa saplosīto ķermeni, cik vien iespējams. Sitienu nekas nemīkstina. Pātaga no visa spēka noplīkšķ uz mana kreisā vaiga.
Sāpes ir mirklīgas un apdullinošas. Acīs pašķīst dzirksteles, un es nokritu ceļos. Ar vienu plaukstu apsedzu vaigu un ar otru atbalstos pret zemi, lai nenogāztos. Es jau jūtu, kā uztūkst āda un aizpampst acs. Akmeņi zem manis ir slapji no Geila asinīm, un gaisā smacējoši vijas to smārds. — Izbeidziet! Jūs viņu nogalināsiet! — es kliedzu.
Uz mirkli pamanu uzbrucēja seju. Tā ir skarba, dziļu grumbu izvagota un ar nežēlīgu mutes līniju. Sirmie mati ir gandrīz pavisam noskūti, un acis ir tik melnas, ka varavīksnenes izskatās pēc milzīgām zīlītēm, un viņa garais, taisnais deguns ir sasārtis saltajā gaisā. Spēcīgā roka atkal paceļas, un pātagotāja skatiens ir vērsts tieši uz mani. Mana roka piešaujas plecam, ilgodamās pēc bultas, bet mani ieroči, protams, ir paslēpti mežā. Sakožu zobus, gaidīdama nākamo cirtienu.
— Paga! — kāds uzrej. Parādās Heimičs un uzreiz paklūp pār zemē gulošu Miera uzturētāju. Tas ir Dārijs.
Uz puiša pieres un zem rudajiem matiem plešas milzīgs, sarkani violets tūkums. Viņš ir bezsamaņā, bet vēl elpo. Kas notika? Vai viņš mēģināja palīdzēt Geilam, pirms vēl atnācu es?
Heimičs Dāriju ignorē un skarbi uzrauj mani kājās. — Nu lieliski! — Viņš sagrābj manu zodu un paceļ to augstāk. — Nākamajā nedēļā viņai ir fotosesija ar kāzu kleitu modeļiem. Ko lai es tagad saku viņas stilistam?
Redzu, ka pātagotāja acīs pazib atskārsme. Manī nav viegli atpazīt pēdējo Bada Spēļu uzvarētāju, jo esmu satinusies biezās drēbēs, neesmu krāsojusies un mana bize ir nevērīgi sabāzta mētelī. Turklāt vēl man ir uztūkuši puse sejas. Bet Heimiču televīzijā rāda jau daudzus gadus un viņu būtu grūti aizmirst.
Vīrietis atbalsta pātagu uz gurna. — Viņa iejaucās noziedznieka sodīšanā.
Itin viss svešajā vīrā brīdina par nepazīstamu, bīstamu draudu — viņa pavēlošā balss, savādais akcents… No kurienes viņš ieradies? No Vienpadsmitā apgabala? No Trešā? No paša Kapitolija?
— Manis pēc viņa var uzspridzināt nolāpīto l iesas ēku! Paskatieties uz viņas vaigu! Kā jums šķiet, vai pēc nedēļas to varēs rādīt kamerai? — Heimičs rēc.
Svešinieka balss joprojām ir vēsa, bet tajā es varu saklausīt šaubas. — Tas uz mani neattiecas.
— Nē? Nekas, drīz attieksies, mans draugs. Kad tikšu mājās, es uzreiz zvanīšu uz Kapitoliju, — Heimičs ārdās. — Un noskaidrošu, kas jums deva pilnvaras sabojāt manas uzvarētājas smuko ģlmīti!
— Viņš nodarbojās ar malumedniecību. Un kāda viņai tur vispār daļa? — vīrietis iebilst.
— Tas ir viņas brālēns. — Otru manu roku satver Pīta, tikai viņš to izdara saudzīgi. — Un viņa ir mana līgava. Tā ka, ja gribat tikt klāt viņam, vispirms jums būs darīšana ar mums abiem.
Varbūt mēs tiešām esam īstie — vienīgie trīs cilvēki visā apgabalā, kas varētu kaut ko tādu atļauties. Lai gan arī tas noteikti ir tikai pagaidām. Tam noteikti būs sekas. Bet šobrīd es tikai gribu glābt Geila dzīvību. Jaunais galvenais Miera sargs pamet skatienu atpakaļ uz saviem papildspēkiem. Ar atvieglojumu pamanu, ka tur ir pazīstamas sejas, seni draugi no Centra. Viņu acīs ir skaidri redzams, ka viņiem notiekošais nepatīk.
Kāda sieviete, vārdā Pūrnija, kura regulāri ēd pie Taukās Sē, stīvi pasper soli uz priekšu. — Manuprāt, pātagas cirtienu skaits par izteikto apsūdzību ir pietiekams, kungs. Ja vien jūs nepiespriežat nāvessodu, ko tādā gadījumā izpildītu nošaušanas vienība.
— Vai tā šeit ir pieņemts? — galvenais Miera sargs jautā.
— Jā, kungs, — Pūrnija atbild, un vairāki no pārējiem piekrītot paloka galvu. Esmu pārliecināta, ka patiesībā neviens no viņiem to nezina, jo vismaz Centrā, ja kāds uzrodas ar savvaļas tītaru, vienīgais, kas ir pieņemts, — solīt augstāku cenu par stilbiņiem.
— Loti labi. Tad aizvāc savu brālēnu, skuki. Un, kad šis atjēgsies, atgādini viņam, ka nākamreiz, kad viņu pieķers medījam ārpus Kapitolija teritorijas, es pats personīgi noorganizēšu nošaušanas vienību. — Galvenais Miera sargs ar plaukstu nobrauka pātagu visā garumā un apšļaksta mūs ar asinīm. Viņš to ātri satin akurātā ritulī un aizvācas.
Lielākā daļa Miera sargu neveiklā ierindā dodas viņam pakaļ. Daži atpaliek un aiz rokām un kājām paņem Dāriju. Mans skatiens sastop Pūrnijas acis, un es bez skaņas ar lūpām izveidoju vārdu 'paldies'. Pūrnija nereaģē, bet es zinu, ka viņa saprata.
— Geil! — Pagriežos un ar pirkstiem sāku ķibināties ap mezgliem, kas ir sasieti pie viņa roku locītavām. Kāds padod nazi, un Pīta pārgriež virves. Geils sabrūk zemē.
— Labāk aizved viņu pie savas mātes, — Heimičs ierosina.
Nestuvju nav, bet vecā sieva, kas strādā drēbju tirgotavā, pārdod mums savu leti. — Tikai nesakiet, kur to dabūjāt, — viņa piekodina un ātri savāc savas mantas. Laukums ir kļuvis gandrīz tukšs, jo bailes ir izrādījušās stiprākas par līdzjūtību. Bet pēc tikko notikušā es nevienu par to nevainoju.
Kad mēs Geilu uz vēdera noliekam uz dēļa, ir palikuši tikai nedaudzi, kas varētu viņu nest. Heimičs, Pīta un pāris ogļraču, kas strādā vienā brigādē ar Geilu, paceļ vinu.
Manu roku saņem Līvija, meitene, kas Vīlē dzīvo dažas
