parastās pavedinošās murrāšanas, ka es tiešām paklausu. Viņa trijžuburis nošņāc gaisā man virs galvas un ar šķebinošu troksni ietriecas kāda miesā. Vīrietis no Piektā apgabala, tas pats dzērājs, kas vēma zobenu cīņas nodaļā, noslīgst uz ceļiem, kad Finiks izvelk trijžuburi no viņa krūtīm. — Neuzticies Pirmajam un Otrajam, — Finiks pamāca.
Man nav laika apšaubīt viņa teikto. Izrauju bultu maku. — Katrs pieskata vienu pusi? — ierosinu. Viņš pamāj, un es metos uz kaudzes otru pusi. Četrus spieķus tālāk Inobārija un Mirdzūms nupat ir sasnieguši zemi. Vai nu viņi lēni peld, vai arī bija cerējuši, ka ūdenī var slēpties vēl kādas briesmas, kas varētu būt taisnība. Dažreiz nav labi apsvērt pārāk daudz iespēju. Bet nu viņi ir uz sauszemes un pēc dažām sekundēm būs klāt.
— Vai ir vēl kaut kas derīgs? — sadzirdu Finika uzsaucienu.
Ātri pārlūkoju kaudzi savā pusē un atrodu vāles, zobenus, lokus un bultas, trijžuburus, nažus, šķēpus, cirvjus, metāla priekšmetus, kuriem nezinu nosaukumu… bet neko citu.
— Ieroči! — atsaucos. — Te ir tikai ieroči!
— Šeit tāpat. Pagrāb, ko gribi, un tinamies!
Izšauju bultu uz īnobāriju, kura jau ir pārāk tuvu, lai justos droši, bet viņa to jau ir gaidījusi un ienirst atpakaļ ūdenī, pirms bulta viņu sasniedz. Mirdzūms nav tik žigls, un man izdodas viņam iešaut stilbā, kad viņš metas atpakaļ viļņos. Sev es šķērsām uzmaucu vēl vienu loku un bultu maku, ieslidinu aiz jostas divus garus nažus un īlenu un kaudzes priekšpusē satiekos ar Finiku.
— Dari kaut ko, ja? — viņš mudina. Ieraugu, ka uz mūsu pusi rībina Bruts. Viņš ir noņēmis jostu un izstiepis to rokās kā vairogu. Izšauju uz viņu, bet šim izdodas uztvert bultu ar jostu, pirms tā ieurbjas viņa aknās. Vietā, kur bulta caurdur jostu, izšļācas purpurkrāsas šķidrums un notraipa viņa seju. Kad es atkal uzvelku loku, Bruts pieplok pie zemes, aizripo metru līdz ūdenim un iegrimst tajā. Aiz manis atskan metāliska šķindoņa. — Lasāmies prom, — es saku Finikam.
Sadursmes laikā Inobārija un Mirdzūms ir paspējuši tikt līdz Pārpilnības ragam. Bruts ir tikai šāviena attālumā, un kaut kur tuvumā noteikti ir arī Kašmira. Četri klasiskie karjeristi noteikti ir sabiedrotie. Ja man būtu jādomā tikai par savu drošību vien, es varbūt gribētu stāties viņiem pretī kopā ar Finiku. Bet es domāju par Pītu. Un es viņu pamanu; puisis joprojām bezpalīdzīgi stāv uz savas metāla platformas. Metos turp, un Finiks bez vārda runas man seko, it kā zinādams, kāds būs mans nākamais gājiens. Kad esmu tik tuvu, cik vien spēju tikt, sāku ņemt ārā aiz jostas aizbāztos nažus, gribēdama peldēt pie Pītas un kaut kā savākt viņu.
Finiks uzliek man uz pleca roku. — Es viņu atvedīšu.
Manī mostas aizdomas. Vai tā varētu būt kāda viltība? Ka Finiks iegūs manu uzticību un tad aizpeldēs, un noslīcinās Pītu. — Es pati to varu, — uzstāju.
Bet Finiks jau ir nometis visus ieročus zemē. — Labāk nepārpūlies. Ne jau tavā stāvoklī, — viņš saka un noliekdamies papliķē manu vēderu.
A, pareizi. Es it kā esmu stāvoklī, atceros. Kamēr mēģinu izdomāt, ko tas nozīmē un kā man vajadzētu izturēties — varbūt izvemties vai izdarīt kaut ko tamlīdzīgu -, Finiks jau ir ūdensmalā.
— Piesedz mani, — viņš saka un nevainojami viegli ienirst.
Paceļu loku, brīdinot iespējamos uzbrucējus no Pārpilnības raga puses, bet neizskatās, ka jebkuru interesētu mūsu vajāšana. Mirdzūms, Kašmira, Inobārija un Bruts, protams, jau ir sapulcējušies kopā, viņu banda jau ir izveidojusies, un četrotne izvēlas ieročus. Pārlaižu skatienu arēnai un redzu, ka lielākā daļa pārstāvju joprojām ir ieslodzīti uz savām platformām. Nē, paga, kāds stāv uz spieķa pa kreisi no manis, tieši pretī Pītam. Tā ir Megsa. Bet ne viņa dodas uz Pārpilnības ragu, ne mēģina bēgt. Viņa ielec ūdenī un sāk airēties uz manu pusi, un viņas sirmā galva šūpojas viļņos. Jā, veca viņa ir, bet laikam jau pēc astoņdesmit dzīves gadiem Ceturtajā apgabalā viņa arvien spēj noturēties virs ūdens.
Finiks ir pie Pītas un velk viņu šurp, pārlicis vienu roku pār puiša krūtīm un ar otru nepiespiesti irdamies uz priekšu. Pīta nepretodamies peld līdzi. Nezinu, ko tieši Finiks pateica vai izdarīja, kas lika Pītam uzticēt viņam savu dzīvību, — varbūt viņš parādīja rokassprādzi. Vai arī varbūt pietika ar to, ka Pīta redzēja mani gaidām. Kad abi sasniedz krastu, palīdzu izvilkt Pītu uz sauszemes.
— Sveika atkal, — viņš saka un noskūpsta mani. — Mums ir sabiedrotie.
— Jā. Tieši tā, kā Heimičs bija iecerējis.
— Atgādini man — vai mēs vienojāmies ar vēl kādu? — Pīta pajautā.
— Man šķiet, ka tikai ar Megsu. — Norādu uz veco sievieti, kas stūrgalvīgi tuvojas mums.
— Es nevaru pamest Megsu, — ierunājas Finiks. — Viņa ir viena no nedaudzajiem, kam es tiešām patīku.
— Man pret Megsu nav nekādu iebildumu. īpaši tagad, kad redzu arēnu. Viņas āķi droši vien būs mūsu labākā iespēja dabūt kaut ko ēdamu.
— Katnisa viņu gribēja jau pirmajā dienā, — piebilst Pīta.
— Katnisai ir apbrīnojami laba spriestspēja, — Finiks paslavē. Viņš ar vienu roku pasniedzas ūdenī un izvelk
Megsu tā, it kā viņa nesvērtu vairāk par kucēnu. Viņa kaut ko nošļupst, man šķiet, tajā ir vārds 'plosts', un papliķē savu jostu.
— Paskatieties, viņai ir taisnība. Viens to ir izštukojis. — Finiks norāda uz Bltiju. Viņš peras pa viļņiem, bet kaut kā tomēr notur galvu virs ūdens.
— Ko tad? — es nesaprotu.
— Jostas. Tās ir peldēšanai, — Finiks paskaidro. — Jāairējas gan ir pašam, bet josta neļauj noslīkt.
Es jau gandrīz gribu ieteikt, lai Finiks pagaida, lai viņš atved Bītiju un Stiepuli šurp, ka varam paņemt viņus līdzi, bet Bītijs ir trīs riteņa spieķus tālāk un Stiepuli es neredzu vispār. Nav nekāda iemesla, kāpēc lai Finiks viņus nenogalinātu tikpat ātri kā Piektā apgabala pārstāvi, tāpēc vienkārši ierosinu kustēties. Iedodu Pītam loku, bultu maku un nazi, pārējo paturu sev. Bet Megsa rausta manu piedurkni un kaut ko
