paņem savu grāmatu. Neskatos, vai viņš aiziet, tāpēc satrūkstos, kad čuksts atskan pie pašas auss. — Starp citu, es zinu par to skūpstu. — Durvis ar klikški aizveras.
3
Tā asins smaka… tā nāca no viņa elpas.
Ko viņš dara? es domāju. Vai viņš dzer asinis? Iztēlojos prezidentu malkojam asinis no tējas tasītes. Pamērcējam cepumu un izvelkam to — pilošu un sarkanu.
Aiz loga tik klusi un maigi kā murrājošs kaķis ierūcas mašīna, un tad rūkoņa pagaist tālumā. Mašīna aizslīd tikpat nemanāmi kā atbraukusi.
Istaba manās acīs griežas lēnos, greizos lokos, un es iedomājos, ka varbūt paģībšu. Paliecos uz priekšu un ar vienu roku pieķēros galdam. Otrā joprojām ir Pītas skaistais cepums. Šķiet, ka uz tā bija tīģerlilija, bet nu cepums manā rokā ir sabirzis drupačās. Es pati pat nepamanīju, pa kuru laiku to saspiedu, bet acīmredzot jau vajadzēja pie kaut kā pieturēties, kad mana pasaule apmeta kūleni.
Prezidenta Snova apmeklējums. Gaidāmā apgabalu sacelšanās. Tiešs nāves drauds Geilam un, iespējams, vēl citiem. Visi, ko es mīlu, ir nolemti. Un kas zina, kam vēl nāksies samaksāt par manu rīcību? Ja vien neizdosies turnejas laikā visu pavērst otrādi. Novērst neapmierinātību un nomierināt prezidentu. Un kā? Pierādot valstij, ka es mīlu Pītu Melārku. Tā, lai nepaliktu ne šaubu ēnas.
Es to nevaru. Man nav tik labu aktrises dotību. No mums abiem labākais un patīkamākais ir Pīta. Viņš spēj cilvēkiem likt noticēt jebkam. Es esmu tā, kura aizveras, nolien malā un ļauj viņam runāt,— cik nu tas ir iespējams. Taču Pītam viņa pieķeršanās nav jāpierāda. Man ir jāpierāda savējā.
Izdzirdu gaitenī mātes vieglos, žiglos soļus. Viņa nedrīkst uzzināt, izlemju. Neko. Es izstiepju rokas pār paplāti, veikli noslauku no plaukstām cepumu drupačas un drebelīgi iedzeru malku tējas.
— Vai viss kārtībā, Katnis? — māte apvaicājas.
— Viss ir labi. Televīzijā to gan nekad nerāda, bet prezidents vienmēr pirms turnejas ierodas pie uzvarētājiem, lai novēlētu veiksmi, — moži atsaucos.
Mātes sejai pārslīd skaidri redzams atvieglojums. — Ā, man likās, ka ir kādas nepatikšanas.
— Nē, kur nu! Nepatikšanas sāksies tad, kad sagatavošanas komanda ieraudzīs, ka esmu ļāvusi ataugt uzacīm. — Māte iesmejas, un es iedomājos par to, ka man no tā laika, kad vienpadsmit gadu vecumā uzņēmos rūpes par ģimeni, vairs nav citas iespējas, kā to turpināt. Man vienmēr māte būs jāsargā.
— Varbūt ielaist vannā ūdeni? — viņa jautā.
— Lieliski. — Es redzu, kā viņu iepriecina mana atbilde.
Kopš esmu atpakaļ mājās, ļoti cenšos uzlabot savas attiecības ar māti. Tā vietā, lai noraidītu jebkādus mēģinājumus palīdzēt, kā es gadiem ilgi biju darījusi, jo dusmojos, tagad lūdzu viņu paveikt dažādus uzdevumus. Es ļauju viņai rīkoties ar visu iegūto naudu. Es nevis tikai paciešu viņas apskāvienus, bet apskauju viņu arī pati. Arēnā pavadītajā laikā sapratu, ka ir jābeidz māti sodīt par to, kas nebija viņas vaina, īpaši par plosošo depresiju, kādā viņa ieslīga pēc tēva nāves. Jo dažreiz cilvēkiem kaut kas atgadās un viņi nav gatavi stāties tam pretī.
Kā, piemēram, es. Šobrīd.
Turklāt tad, kad pārrados atpakaļ apgabalā, māte izdarīja kaut ko brīnišķīgu. Pēc tam kad ģimenes un draugi bija mūs ar Pītu sveikuši stacijā, žurnālistiem ļāva uzdot dažus jautājumus. Kāds pajautāja mātei, ko viņa domā par manu draugu, un viņa atbildēja: kaut arī Pīta esot īsts paraugs visiem jaunajiem vīriešiem, es vēl esot par jaunu, lai man vispār būtu draugs. Vārdiem sekoja zīmīgs skatiens uz Pītas pusi. Atskanēja smiekli, un izskanēja komentāri, kā, piemēram, 'vienam te būs nepatikšanas', un Pīta atlaida manu roku un pakāpās nostāk. Ilgi tas neturpinājās — spiediens rīkoties pretēji bija pārāk liels -, bet tas bija iegansts būt atturīgākiem, nekā mēs bijām Kapitolijā. Un varbūt tas palīdzēs izskaidrot to, cik reti esmu bijusi ar Pītu pēc tam, kad operatori bija prom.
Uzeju augšstāvā uz vannasistabu, kur mani jau gaida kūpoša baļļa. Māte ir ielikusi tajā nelielu maisiņu ar kaltētiem ziediem, kuru smarža vijas gaisā. Neviena no mums nav pieradusi pie tādas greznības — pietiek tikai atgriezt krānu un var neierobežotā daudzumā dabūt karstu ūdeni. Mūsu mājās Vīlē bija tikai aukstais ūdens, un, ejot vannā, daļu tā vajadzēja uzvārīt uz plīts. Izģērbjos un iegremdējos zīdaini glaudenajā ūdenī — māte tam ir pielējusi arī kaut kādu eļļu. Mēģinu atgūties.
Vispirms ir jāizdomā, kam visu izstāstīt un vai vispār to maz vajag. Mātei un Primai, protams, ne. Viņas tikai kļūtu galīgi slimas no raizēm. Ceilam arī ne. Pat tad, ja es varētu ar viņu aprunāties. Ko tad viņš darītu ar tādām ziņām? Ja viņš būtu viens pats, es varētu mēģināt Geilu pārliecināt bēgt. Bet viņš nav viens, un viņš nemūžam nepamestu savu ģimeni. Un arī mani ne. Kad atgriezīšos mājās, man būs viņam kaut kas jāpasaka, lai paskaidrotu, kāpēc mūsu svētdienas pieder pagātnei, bet šobrīd es nespēju par to domāt. Tikai par to, ko darīt turpmāk. Turklāt Geils jau tāpat ir tik dusmīgs un sašutis par Kapitolija izdarībām, ka dažreiz man liekas — viņš pats sarīkos dumpi. Pamudinājums ir pēdējais, kas viņam ir vajadzīgs. Nē, es nedrīkstu neko teikt tiem, kas paliks Divpadsmitajā apgabalā.
Ir vēl trīs cilvēki, kam varētu uzticēties. Vispirms jau mans stilists Sinna. Bet man ir nojauta, ka Sinna jau tā nav pilnīgā drošībā, un es negribu viņam sagādāt vēl lielākas nepatikšanas, esot tuvākās attiecībās. Vēl ir Pīta, kurš būs mans partneris šajā krāpšanā, bet kā lai uzsāku sarunu? Cau, Pīta, vai atceries: es teicu, ka vispār tikai izliekos tevī iemīlējusies? Nūjā, tagad tev vajadzētu to visu aizmirst un tēlot, ka esi manī samīlējies vēl vairāk, jo pretējā gadījumā prezidents nogalinās Geilu. Es to nevaru. Turklāt Pīta tēlos labi neatkarīgi no tā, vai viņš zinās, kas ir likts uz
