nopietnu traģēdiju. Viens no vecākajiem kolēģiem ļāva noprast, ka Džūljens pārcietis kaut ko ārkārtīgi smagu, bet paskaidrot kaut ko tuvāk par to neviens nevēlējās. Pat vecais Hārdings, ar savu pļāpīgumu bēdīgi slavenais partneris advokātu birojā, kurš vairāk laika pavadīja Riča Karltona bārā nekā savā mulsinoši lielajā kabinetā, sacīja, ka esot zvērējis klusēt. lai cik noslēpumains un dziļš šis «kaut kas» arī bijis, manī radās aizdomas, ka tieši tas kaut kādā veidā paātrinājis Džūljena karjeras norietu. Protams, ka mani urdīja ziņkāre, bet vairāk par visu es vēlējos viņam palīdzēt. Neuzskatīju viņu par savu Lielo Skolotāju un padomdevēju vien. Viņš bija arī mans labākais draugs.

Un tad tā viņu piemeklēja. Tā negantā sirdslēkme, kas žilbinošo Džūljenu Mentlu nogrūda no pjedestāla, atgādinot par viņa mirstīgumu. Tas notika tieši pirmdienas rītā, septītās tiesas zāles vidū, tieši tur, kur bijām guvuši uzvaru visskaļākajā slepkavības lietā.

Otrā nodaļa

NOSLĒPUMAINAIS APMEKLĒTĀJS

Birojā notika ārkārtas apspriede, kurā piedalījās visi līdzstrādnieki. Ienācis konferenču zālē, nojautu, ka problēma ir krietni samilzusi. Vecais Hārdings klātesošos uzrunāja pirmais.

«Baidos, ka man jums pavēstāma visai nepatīkama ziņa. Vakar Air Atlantic lietas izskatīšanas laikā Džūljenam Mentlam tiesas zālē uznāca sirdslēkme. Pašlaik viņš ievietots reanimācijas nodaļā, bet viņa ārsti darīja man zināmu, ka Džūljena stāvoklis ir stabilizējies un viņš atlabs. Tomēr Džūljens ir pieņēmis kādu lēmumu, par kuru jums visiem vēlētos paziņot. Viņš ir nolēmis no mūsu advokātu biroja aiziet un atteikties no advokāta prakses pavisam. Te viņš vairs neatgriezīsies.»

Jutos šokēts. Zināju, ka viņam ir problēmas, bet nekad nevarēju iedomāties, ka viņš mūs pametīs. Galu galā, pēc tā visa tā, kam bijām kopīgi gājuši cauri, domāju, ka viņam būtu vajadzējis būt tik taktiskam, lai pateiktu man to personiski. Viņš pat negribēja, lai apmeklēju to slimnīcā. Ikreiz, kad man iegadījās būt tuvumā, māsām tika dots norādījums man pateikt, ka viņš guļ un nedrīkst tikt traucēts. Džūljens pat atteicās sarunāties ar mani pa telefonu. Iespējams, es atgādināju viņam to dzīvi, ko viņš vēlējās aizmirst. Kas to lai zina? Viens gan bija skaidrs jutos aizvainots.

Tas notika pirms trim gadiem. Pēdējais, ko par Džūljenu dzirdēju, bija tas, ka viņš devies kādā ekspedīcijā uz Indiju. Viņš bija teicis vienam no advokātu biroja līdzīpašniekiem, ka gribot vienkāršot savu dzīvi un cerot šajā noslēpumainajā zemē atrast atbildes uz dažiem samilzušiem jautājumiem. Viņš bija pārdevis savu savrupmāju, lidmašīnu un personisko salu. Viņš bija pārdevis pat savu Ferrari. «Džūljens Mentls pārtapis par viedu Indijas jogu,» es nodomāju. «Tā Kunga ceļi nav izdibināmi.»

Kad bija pagājuši trīs gadi, es no pārguruša, jauna advokāta biju kļuvis par novārdzinātu un diezgan cinisku vecāko advokātu. Mums ar Dženiju bija ģimene. Beidzot arī manī bija radusies vēlme noskaidrot dzīves jēgu. Domāju, ka tam iemesls bija bērni. Viņi pašos pamatos izmainīja manus uzskatus par pasauli un manu vietu tajā. Mans tēvs laikam to izteica vispiemērotākajiem vārdiem, sakot: «Džon, kad gulēsi uz nāves gultas, tu mūžam nožēlosi, ka tik daudz laika esi pavadījis advokātu birojā.»

Tāpēc sāku vairāk laika pavadīt mājās. Uzsāku tīri jauku, lai arī ikdienišķu, dzīvi. Iestājos Rotari klubā, bet sestdienās saviem partneriem un klientiem par prieku spēlēju golfu. Bet man jums jāsaka, ka dažā labā mierīgā brīdī iedomājos par Džūljenu. Kā gan viņam klājies to pāris gadu laikā, kopš tik negaidīti pašķīrāmies?

Iespējams, ka viņš Indijā apmeties uz pastāvīgu dzīvi. Indija ir tik savdabīga zeme, ka tur iemantot mieru spētu pat tik nemierpilna dvēsele kā viņējā. Iespējams, ka viņš ceļoja pa Nepālu. Vai varbūt nodarbojās ar dziļūdens niršanu Kaimanu salās? Par vienu gan biju drošs -  jurista profesijai viņš vairs nav pievērsies. Kopš tā brīža, kad viņš pats labprātīgi devās trimdā, atsakoties no advokāta karjeras, neviens nebija no viņa saņēmis pat ne pastkartīti.

Pirmās atbildes uz jautājumiem sniedza klauvējiens, kas atskanēja pie mana kabineta durvīm apmēram pirms diviem mēnešiem. Biju tikko kā atvadījies no sava pēdējā klienta, kad mana apsviedīgā asistente jurisdikcijas lietās pabāza galvu mana nelielā, bet eleganti iekārtotā kabineta durvīs.

«Džon, te kāds vēlas jūs satikt. Viņš saka, ka tas esot steidzami un ka viņš neiešot prom, pirms nebūšot ar jums runājis.»

Ženevjeva, manis šeit jau vairs nav,» es nepacietīgi atbildēju. «Pirms pabeigt Hamiltonu lietu, gribu ko iekost. Tagad man nav laika runāt ar apmeklētājiem. Pasakiet viņam, lai piesaka vizīti iepriekš tāpat kā visi pārējie, bet, ja viņš neliek jūs mierā, paaiciniet apsardzi.»

«Bet viņš saka, ka viņam katrā ziņā jūs jāsatiek, un nekādu atraidījumu nepieņem.»

Kādu brīdi pārdomāju, vai apsardzi izsaukt nevajadzētu man pašam, bet tad, nojaušot, ka cilvēkam taču laikam patiesi nepieciešama palīdzība, kļuvu pielaidīgāks.

«Nu labi, vediet viņu iekšā,» es atkāpos no durvīm. «Uzklausīšu, kas viņam sakāms.»

Kabineta durvis lēni vērās vaļā. Beidzot tās atvērās līdz galam, un uz sliekšņa, plati smaidīdams, nostājās vīrietis vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem. Viņš bija gara auguma, slaids un muskuļots, un burtiski izstaroja dzīvesprieku un enerģiju. Viņš atgādināja tos perfektos jaunekļus, ar kuriem kopā studēju jurisprudenci. Tos, kuri nāca no perfektām ģimenēm, no perfektām mājām. Tos, kuriem bija perfekta āda un perfektas automašīnas. Bet manā apmeklētājā bija kas vairāk nekā tikai jauneklīgi nevainojamais ārējais izskats vien. Kaut kāds vārdiem neizsakāms iekšējs miers piešķīra viņam gandrīz vai dievišķu starojumu. Un viņa acis! Caururbjošas, zilas acis, kuras

Добавить отзыв
ВСЕ ОТЗЫВЫ О КНИГЕ В ИЗБРАННОЕ

0

Вы можете отметить интересные вам фрагменты текста, которые будут доступны по уникальной ссылке в адресной строке браузера.

Отметить Добавить цитату
×