saglabāt jauneklīgumu, enerģiju un vitalitāti. Jo vairāk Džūljens ceļoja, jo biežāk dzirdēja runājam par nemirstīgiem jogiem, kuri apguvuši prasmi kontrolēt savas domas, gūstot garīgu apgaismību. Un, jo vairāk viņš redzēja, jo vairāk alka izprast cilvēcisko spēju raisītā brīnuma dinamiku, cerot ar šīs filozofijas palīdzību atjaunot arī sevi.

Sava ceļojuma sākumā Džūljens uzmeklēja daudzus slavenus un visnotaļ cienījamus Skolotājus. Viņš pastāstīja, ka ikviens no tiem viņu saņēmis atplestām rokām un sirdi, daloties ar visām tām viedo gudrību pērlēm, ko bija ieguvuši, visu savu mūžu aizvadot klusā apcerē par lietām, kas caurvij mūsu eksistenci. Džūljens centās aprakstīt seno tempļu skaistumu. Tempļu, kuri bija izkaisīti visā šīs noslēpumainās zemes teritorijā. Tās bija būves, kas gluži kā uzticami sargi, neļāva piekļūt gadsimtu gaitā uzkrātajām senču zināšanām. Viņš sacīja, ka visā šajā vidē jaušamā svētuma gaisotne to neizsakāmi valdzinājusi.

«Zini, Džon, šis periods manā dzīvē bija vienkārši teiksmains. Tur nu es biju, vecs un paguris, kurš, pārdevis pilnīgi visu, sākot ar manu sacīkšu zirgu un beidzot ar Rolex pulksteni, atlikušo mantību biju sakravājis lielā mugursomā, kurai bija lemts kļūt par manu pastāvīgo līdzgaitnieci, tiecoties izzināt Austrumu kultūras tradīciju bezrobežību laikā.»

«Vai nebija grūti visu pamest?» es ievaicājos, nespējot apslāpēt ziņkārību.

«Patiesībā tas bija vieglākais, ko man savā mūžā jebkad nācies darīt. Lēmums atteikties no advokāta prakses un visas laicīgās mantas likās pats par sevi saprotams. Albērs Kāmī savulaik teicis, ka «būt īsteni augstsirdīgam pret nākotni nozīmē ziedot visu, kas tev pieder, tagadnei». Tieši to es izdarīju. Zināju, ka man vajadzēs pārtapt, tāpēc nolēmu paklausīt savai sirdsbalsij un visu bijušo nogriezt kā ar nazi. Kad biju nometis no pleciem visu pagātnes nastu, mana dzīve kļuva nesalīdzināmi vienkāršāka un ieguva jēgu. Brīdi, kad pārtraucu izšķiest laiku, dzenoties pakaļ dzīves lielajām baudām, sāku izjust prieku par mazumiņu, vai nu vērojot zvaigžņu dejas mēness piestarotajās debesīs, vai arī ļaujoties saules glāstiem burvīgā vasaras rītā. Indija tik ļoti stimulē cilvēka intelektu, ka es visai reti iedomāju par to, kas palicis pagātnē.»

Sākotnējās sastapšanās ar šīs eksotiskās kultūras mācītajiem vīriem un viedajiem Skolotājiem, lai cik intriģējošas būtu, tomēr nesniedza tās zināšanas, pēc kurām Džūljens tiecās. Tā gudrība, kuras viņš alka, un praktiskie paņēmieni, kuri, viņaprāt, varētu kvalitatīvi izmainīt viņa dzīvi, odisejas sākuma posmā nekādi nedevās rokā. Džūljens bija Indijā pavadījis jau kādus septiņus mēnešus, kad beidzot pirmo reizi uzzināja ko patiesi nozīmīgu.

Tieši Kašmirā, senā un noslēpumainā Indijas nostūrī, kas mierīgi klājas Himalaju pakājē, viņam beidzot uzsmaidīja laime sastapt kādu vīri, jogu, vārdā Krišnans. Šis nelielā auguma cilvēks ar kaili noskūto galvu, bieži mirdzinādams zobus smaidā, jokoja, ka savā «iepriekšējā inkarnācijā» arī esot bijis advokāts. Nespēdams izturēt vētraino tempu, kāds raksturīgs dzīvē Njūdeli, viņš arī atteicās no visiem materiālajiem labumiem un atkāpās pasaulē, kurā dzīve ir daudz vienkāršāka. Kļuvis par ciemata tempļa pārraudzītāju, jogs Krišnans pastāstīja, ka esot iepazinis savu iekšējo būtību un misiju daudz plašākā izpratnē.

«Biju noguris no dzīves, kurā jutos kā gaisa desantnieku apmācībās. Es sapratu, ka mans uzdevums ir kalpot citiem un darīt ko tādu, kas spētu šo pasauli padarīt labāku. Tagad es dzīvoju, lai dotu,» viņš sacīja Džūljenam. «Es vadu savas dienas un naktis šai templī, dzīvojot askētiski, bet piepildīti. Savās atskārsmes dalos ar visiem tiem, kuri nāk šeit lūgt Dievu. Es palīdzu tiem, kuriem mana palīdzība nepieciešama. Es neesmu priesteris. Esmu vienkārši cilvēks, kurš atradis savu dvēseli.»

Džūljens šim no advokāta par jogu pārtapušajam vīram pavēstīja savu dzīvesstāstu, kurā netrūka ne slavas, ne privilēģiju. Viņš tam nenoklusēja arī savas alkas pēc bagātības un apsēstību ar darbu. Jūtu uzplūdā Džūljens izstāstīja tam arī par savā dvēselē valdošo haosu, kā arī par garīgo krīzi, ko bija piedzīvojis laikā, kad reiz tik liesmojošā dzīves lāpa trauksmainā dzīvesveida brāzmās draudēja apdzist.

«Arī es esmu pārdzīvojis to pašu, mans draugs. Arī man tevis pārdzīvotās ciešanas nav gājušas secen. Tomēr esmu sapratis, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši,» jogs Krišnans līdzjūtīgi piebilda. «Ikvienai norisei ir savs cēlonis, un ikvienas nepatikšanas mums kaut ko iemāca. Esmu sapratis, ka neveiksme, lai tā būtu personiska, profesionāla vai garīga, ir nepieciešama cilvēka turpmākai izaugsmei. Tā dod iespēju sevi pilnveidot un sniedz daudzveidīgu garīgo gandarījumu. Nekad nenožēlo savu pagātni. Labāk uzņem to kā mācībstundu, jo īstenībā tāda tā arī ir.»

Džūljens teica, ka, noklausījies šos vārdus, esot bijis sajūsmā. Iespējams, ka joga Krišnana personā viņš bija atradis savu garīgo Skolotāju, kuru bija meklējis. Kurš gan vēl spētu labāk viņam atklāt to, kā sabalansēt savu dzīvi, darot to valdzinošu un patīkamu, ja ne vēl viens izbijis veiksmīgs advokāts, kurš pats savu garīgo meklējumu rezultātā spējis pilnveidot savu mūžu?

«Krišnan, man nepieciešama tava palīdzība. Man jāuzzina, kā iespējams piepildīt un bagātināt savu mūžu.»

«Jutīšos pagodināts, ja spēšu tev kā palīdzēt,» jogs Krišnans atbildēja. «Bet vai drīkstu tev dot kādu padomu?»

«Protams.»

«Kopš esmu kļuvis par šī ciemata tempļa pārraudzītāju, man ausīs nonākušas runas par kādu noslēpumainu viedo mūku apmetni kaut kur augstu kalnos. Stāsta, ka viņi esot atklājuši sistēmu, kas spēj būtiski pilnīgot cilvēka dzīvi, ar to es domāju ne tikai fizisko aspektu vien. Valda uzskats, ka tā ir holistiska un tādu laikam pāri stāvošu principu un paņēmienu sistēma, ar kā palīdzību iespējams atbrīvot prāto, ķermeniskās un dvēseles potences.»

Džūljens jutās savaldzināts. Šie vārdi viņam likās pati

Добавить отзыв
ВСЕ ОТЗЫВЫ О КНИГЕ В ИЗБРАННОЕ

0

Вы можете отметить интересные вам фрагменты текста, которые будут доступны по уникальной ссылке в адресной строке браузера.

Отметить Добавить цитату
×