Maza zeme

sarkanarmiesu masas. Tacu kuru katru bridi tev japrot nemt rokas sauteni un ar savu priekszimi paradit, ka komunists prot ne tikai cildeni dzivot, bet ari godam mirt!»

Uzbrukuma gatavosanas dienas un naktis es atceros ka visspraigaka darba, vissmagakas slodzes laiku. Bet cik loti tas atskiras no Mazas zemes aplenkuma dienam un naktim! Darbs nelikas gruts, slodze radija prieku, katra jauna tiksanas ar cilvekiem iedvesa spekus. Desanta avangarda pieteicas iet atseviskais flotes kajnieku bataljons, ko komandeja pirma Mazas zemes desanta varoni V. Botilevs un vina vietnieks politiskaja darba N. Starsinovs. Sim bataljonam tad ari tika pasniegts karogs, kas bija japacel virs pirma ienaidniekam atnemta augsta Novorosijskas nama. Ka lielu pagodinajumu karogu sanema otras pakapes starsina jaunais komunists Vladimirs Smorzevskis. Uzticibas aizkustinats, drosmigais izluks, pirma desanta kauju varonis deva biedriem zverestu: «Flotes godu neaptraipisu!»

Beidzot armijas pavelnieks K. Leselidze sapulcinaja komandierus, kam bija javed karaspeks trieciena, un pazinoja laiku «C» — uzbrukuma sakuma stundu un minuti nakti no 9. uz 10. septembri. Tika galigi precizets katra uzdevums. Pec tam pusi dienas pirms operacijas sakuma Ziemelkaukaza frontes pavelnieks I. Petrovs sasauca paplasinatu armijas un flotes komandejosa sastava sanaksmi, kura katrs zinoja par gatavibu.

Visas strelnieku dalas, desanta vienibas un uz kugiem stundu pirms uzbrukuma tika sarikoti mitini. Loti daudz kas bija japasaka cilvekiem, bet runat pirms tam mes nevarejam. Tatad bija jaiz­raugas visvajadzigakie vardi. Es biju daudzos mi­tinos. Parliecinajos, ka uzbrukuma paveli karaviri uznemusi ar milzigu gandarijumu, es pat teiktu — ar prieku.

Bija pienacis laiks, ko mes visi gaidijam 255 die­nas un naktis. Pavelnieka noverosanas punkts bija iekartots Markothas kalnu greda. No sejienes ka uz delnas redzams Cemesas licis, redzama osta un prava pilsetas dala.

Nakts. Lidz operacijas sakumam vel ir laika diezgan, tacu seit jau sapulcejusies daudz cilveku. Armijas pavelnieks, staba prieksnieks generalis N. Pavlovskis ar staba virsnieku grupu, artilerijas pavelnieks generalis G. Kariofilli ar saviem pali­giem, citu ierocu skiru pavelnieki. Sasprindzinats klusums, ko briziem partrauc telefona zvans. Iz­luki zinoja: pretinieka puse nekada rosiba nav verojama. Laiku pa laikam noribeja atsevisks liel­gabala bukskis, kaut kur eksplodeja nomaldijies savins — un atkal klusums. Visi nezin kapec ru­naja klusu, gandriz vai cukstus. Virsnieki un ge­nerali laiku pa laikam ielukojas pulkstenos.

Pienacis laiks «C» — 2.44. Es zinaju, ka saja mirkli saks runat 800 lielgabali un 227 «katjusas», pacelsies gaisa pusotra simta bumbvedeju. Pro­tams, vareju iedomaties trieciena speku. Tacu tas, ko dzirdeju, mani parsteidza. Likas, ka bruk kopa visa zeme.

Artilerijas sagatavosanas uguns ilga piecpa­dsmit minutes. Saja laika tika raiditi 35 tukstosi savinu uz ieprieks fiksetiem merkiem. Trieciena devas flotes kajnieki un strelnieku dalas no Mazas zemes — ne velti mes tik ilgu laiku bijam noturejusi so vertigo krasta joslas gabalinu. No otras puses sakas uzbrukums cementa rupnicu rajona, tur, ka mes jau bijam paredzejusi, devas juras desants.

Ugunsgreki, kas bija izcelusies pilseta, ar savu blazmu apspideja Cemesas lici. Es paskatijos gaisa — uz Gelendzikas pusi, tacu tikai ostas tu­vuma ieraudziju pirmo triecienkuteru grupu, kas brauca liela atruma un iznicinaja aizsprostus. Tas notika sesas minutes pec artilerijas sagatavosanas uguns atklasanas. Paradijas norunata zime — «cels brivs». Pec dazam minutem milziga atruma lici ielauzas kuteri, kas izsava smagas torpedas pret rietumu un austrumu moliem. Tas bija par­steidzoss trieciens, kas iznicinaja krasta nocietina­jumus. Piekrasti pildija dumi un cementa putekli. Tas maskeja desantkuterus no pretinieka, un tiesi pec piecpadsmit minutem, tas ir, artilerijas saga­tavosanas uguns beigu bridi, Botileva bataljons jau cinijas piestatne. Pusstundas laika, zem nik­ nas pretinieka uguns, krasta izkapa 800 cilveku, kas bija apbrunoti ar balsta lozmetejiem, minme­tejiem un prettanku sautenem.

Cemesas lici viss skita jucekli. No dazadam pu­sem traucas kuteri, pagriezienos sacelot lielus vil­nus. Skita, ka tie tulit sadursies. Tacu vis sbija paklauts precizam aprekinam. Tulit aiz torpedkuteriem brauca lielgaballaivas, sardzes kuteri un seineri — katrs kugis pa savu marsrutu. Tie citi pec cita uzbruka Lesnajas, Elevatornajas, Neftenalivnajas un Importnajas piestatnem. Spradzienu un ugunsgreku liesmas labi apgaismoja lici ostas rajona. Udens taja varda pilna nozime varijas.

Gandriz vienlaikus ar Botileva bataljonu, kas ienema Lesnajas piestatni, Cementnajas piestatnei uzbruka 1339. strelnieku pulks, ko komandeja S. Kadanciks. Kaut gan visam pulkam neizdevas izcelties mala, tie, kas bija nostiprinajusies krasta, vienota trieciena uzbruka ienaidnieka nocietinaju­miem. Lidz ritam vinu rokas jau bija specigais atbalsta punkts — cementa rupnica «Proletarij». Nakamaja nakti viniem pievienojas parejas pulka apaksvienibas.

Noverosanas punkta nemitejas telefona zvani. Ar visam vienibam tika uztureti drosi sakari. Ar dizenu mieru un stingribu kauju vadija talantigais armijas komandieris. Kaujas gaita vins operativi pargrupeja dalas, ievadija cina rezerves, parvie­toja pastiprinajumus uz turieni, kur radas bries­mas.

Ienaidnieks, kas pirmajas minutes bija par­steigts, pamazam attapas. Ar uguni atbildeja katra maja, katrs kvartals. Konstatejusi musu ienemta placdarma robezas, hitleriesi pret to atklaja arti­lerijas uguni. Tacu ari musu artilerija atbalstija uzbrukosas dalas. Musu lidotaji savu darbibu pla­noja tadejadi, lai bez partraukuma bombardetu pretinieka ienemto teritoriju. Debesis visu laiku bija triecienlidmasinas — diena tas izdarija sesus lidz septinus lidojumus.

Otra nakti elektrostacijas rajona izcelas mala 1337. pulks. Kopa ar to bija ari pulkvedis V. Vruckis, 318. strelnieku divizijas komandieris. Tacu sakari ar vinu partruka. Pec pavelnieka sejas es redzeju, cik vins ir satraukts. Nevis rota, nevis bataljons, bet gandriz vesela divizija, kas turklat tika raidita galvena trieciena virziena, nedeva par sevi nekadas zinas.

Leselidze paveleja sutit atbildigu virsnieku uz elektrostacijas rajonu, atrast Vrucki, noskaidrot stavokli un nekavejoties zinot. Es padomaju un ieteicu pavelniekam uzticet so uzdevumu manam vietniekam Pahomovam. Pavelnieks vinu labi pa­zina un atri piekrita, tacu paveleja operativas no­dalas prieksniekam no sis nodalas sutit kopa ar vinu kapteini Pusicki.

— Nemiet manu «viliti», — vins piebilda.

Viniem bija jaieklust pilseta pari prieksejai linijai, parvarot stipri apsauditu joslu, jaatrod Vruckis, ar pieredzejusu aci viss janoverte, jaiezime karte un pec iespejas drizak jaatgriezas. Par laimi, abi atgriezas neskarti, kaut gan pavelnieka masina, ko vini bija atstajusi rupnicas «Oktjabrj» rajona, bija sabombardeta. Parvarejusi daudzus skerslus, lavidamies pa udens noteku gar pasu krastmalu, vini bija nonakusi kaut kada laukuma, kam tiesi pretim bijusi elektrostacija, bet pa labi — gara eka, no kuras fasisti nepartraukti savusi. Lidz elektrostacijai palikusi kadi septindesmit metri, tacu cels uz to gajis vai nu tikai pari klajam laukumam, vai ari gar eku, aiz oglu kaudzem. Lemumu pienemusi atri. Pusickis virzisies lisus, slepdamies aiz oglukaudzem, bet Pahomovs traka atruma parskries pari bistamajam posmam. Ka vins pec tam nopietni apgalvoja, vinu nebutu panacis pasaules labakais sprinteris. Par spiti briesmam, vini tada pasa veida atgriezusies atpakal, turklat nevis ar vienu karti, bet ar divam kar­tem un zinojumiem, lai butu garantets, ka armijas Kara padomei tiks nogadatas zinas par stavokli. Vini atnesa ari bedigu vesti: pulkvedis Vruckis smagi kontuzets, zaudejis aci un ievainots roka. Tulit tika gadats par palidzibas sniegsanu divizi­jas dalam, kas leni, bet neatlaidigi virzijas uz prieksu. Pildit divizijas komandiera pienakumus pagaidam uzdeva staba prieksniekam.

Ielas risinajas kaujas. Cits pec cita pienaca zi­nojumi: ienemta stacija, un tur pacelts flotes ka­rogs; ienemta «Peleka savrupmaja»; ieguts «Sar­kanais nams»; musejie ielauzusies skola; atbrivots 103. kvartals... Un katru no tiem pavadija rug­tas vestis: kritis 318. divizijas politdalas prieks­nieks apakspulkvedis A. Tihostups... kritis armi­ jas politdalas instruktors majors P. Isajevs... kritis armijas politdalas inspektors majors A. Cedriks... isi pirms tam krita M. Vidovs, velak pie Anapas gaja boja 83. flotes brigades politdalas prieksnieks K. Lukins.

Atceros, mes kopa ar vinu iegajam kada no ru­manu blindazam, kas bija izbuvetas smilsainaja krasta. Bija loti karsts, un Leselidze, es, Zarelua un Lukins gribejam kaut mazliet patverties ena. Tacu blindaza bija dzirdama kaut kada cirkstona, nepartraukta tikskesana, pavisam klusa. Es teicu:

— Tas, liekas, ir pulkstena mehanisms. Drosi vien paslepusi bumbu. Iesim no sejienes lauka!

Un mes izgajam ara, pagajam talak no blindazas, izklajam apmetnus un atgulamies. Ari Lukins atgulas, pavisam tuvu mums. Kaukdamas krita atseviskas bumbas, visa krastmala bija izveidoju­sies nelieli smilsu barhani. Kad eksploziju dardona beidzas, mes piecelamies kajas. Es pasaucu biedru:

— Lukin! Lukin!

Klusums. Piegajusi klat, redzejam, ka vins ir miris. Nevienas skrambas, neka. Vinu bija nogalinajis spradziena vilnis.