Maza zeme

Maza zeme

Leonids Breznevs

1

Kara laika es dienasgramatas nerakstiju. Tacu 1418 versmainas dienas un naktis nav aizmirsusas. Bija epizodes, tiksanas un kau­jas, bija tadi brizi, kas man, tapat ka visiem frontiniekiem, nekad neizzudis no atminas.

Sodien man gribas pastastit par samera nelielu kara sektoru, ko kareivji un jurnieki bija nosau­kusi par Mazo zemi. Ta patiesam ir «maza» — nepilni trisdesmit kvadratkilometri. Un ta ir liela, ka var klut liela pat peda zemes, ja ta slacita pasaizliedzigu varonu asinim. Lai lasitajs varetu novertet situaciju, teiksu, ka desanta dienas ik­viens, kas skersoja juras lici un nokluva Mazaja zeme, sanema ordeni. Es neatceros tadu parcelsa­nas reizi, kad fasisti nebutu nogalinajusi, nosli­cinajusi simtiem musu cilveku. Un tomer ienaid­niekam atnemtaja placdarma pastavigi bija 12 lidz 15 tukstosi padomju karaviru.

1943. gada 17. aprili man vajadzeja kartejo reizi noklut Mazaja zeme. So datumu atceros labi, un, domaju, to neaizmirsis neviens Mazas zemes cini­tajs: taja diena hitleriesi saka operaciju «Nep­tuns». Jau pats nosaukums liecinaja par vinu planiem — ietriekt mus jura. No izlukdienesta datiem mes to zinajam. Mes zinajam, ka vini gatavo ne­vis parastu, bet gan izskireju uzbrukumu, generaluzbrukumu.

Ari mana vieta bija tur, priekseja linija, Novorosijskas priekspilseta, kas Cemesas lici iesniedzas ka rags, sauraja Mazas zemes placdarma.

Tiesi aprili mani iecela par 18. armijas politdalas prieksnieku. Nemot vera gaidamas kaujas, to parveidoja par desanta armiju, pastiprinaja ar diviem strelnieku korpusiem, divam divizijam, vai­rakiem pulkiem un tanku brigadi, operativa zina tai paklava Melnas juras flotes Novorosijskas ju­ras kara bazi.

Kara nevari izraudzities, kur karot, tacu man jaatzistas, ka si iecelsana mani iepriecinaja. 18. ar­miju visu laiku sutija uz grutiem sektoriem, tai vajadzeja veltit sevisku uzmanibu, un es tur, ka medz teikt, pavadiju dienas un naktis. Ar pavel­nieku K. Leselidzi un Kara padomes locekli S. Koloninu sen jau biju atradis kopigu valodu. Ta ka parcelsana no frontes politiskas parvaldes uz so armiju tikai apstiprinaja faktisko stavokli.

Parcelsanos veicam tikai nakti. Kad es iera­dos Gelendzikas Pilsetas piestatne jeb Osvodovas piestatne, ka to vel medza devet, tur nebija ne­vienas brivas vietas, druzmejas dazadu tipu kugi, kas jau bija uznemusi cilvekus un kravas. Es uz­kapu uz seinera «Rica». Tas bija vecs kugis, uz visiem laikiem piesucies ar zivju smaku, ciksteja kapnes, apskrambati bija borti un margapmales, skembu un lozu caururbts bija klajs. Jadoma, tas bija krietnu laiku nokalpojis jau pirms kara, un tam neklajas viegli ari tagad.

No juras puta dzestrs vejs, bija vesi. Dienvidos vispar ir grutak paciest aukstumu neka ziemelos. Kapec — to es nenemos izskaidrot, bet ta tas ir. Seineris asi tika sakartots celam. Dazadas vietas un dazados limenos karaviri uzstadija lozmetejus un prettanku sautenes. Katrs sev mekleja majigaku vietinu, kas butu aizsegta no juras puses kaut vai ar planu delu sienu. Driz uz kuga ieradas kara locis, un viss saka kusteties.

Tas izskatijas kaut ka divaini, it ka visi bara dotos reida. Tacu ta bija pirmajas minutes. Katrs kugis precizi zinaja savu vietu. «Rica» gaja pirma, aiz tas, ka mes teicam, pukskinaja motorlaivas — Nr.7 un Nr.9. Seineris tas panema tauva, parejie kugi izstiepas karavana 400 lidz 500 metru atstatuma cits no cita, un mes uznemam kursu uz Mazo zemi. Mus apsargaja «juras mednieki».

Es biju nodomajis trijas brauciena stundas aprunaties ar papildinajuma karaviriem, gribeju labak iepazit cilvekus. Kopiga parruna neiznaca. Desantnieki jau bija ienemusi savas vietas uz klaja, un negribejas vinus saukt projam no tam. Nolemu apstaigat grupu pec grupas. Daziem uzdevu jautajumus, ar citiem lielakoties apmainijos replikam, dazviet apsedos pie karaviriem, lai parunatos. Parliecinajos, ka visuma tie bija kaujas ruditi viri, noskanojums bija kaujiniecisks. Es labi zinaju, ka ar kareivjiem jaaprunajas, bet es zinaju ari ko citu: dazreiz par sarunam svarigaka kareivjiem bija apzina, ka politiskais darbinieks, politiskais vaditajs iet kopa ar viniem, parcies tas pa­sas grutibas un briesmas, ko vini. Tas bija jo svarigak, jo asaka veidojas kaujas situacija.

Talu prieksa, virs Novorosijskas, zveroja blazma. Bija dzirdama dobja artilerijas dunona, pie tas jau bija pierasts. Diezgan talu — pa kreisi no mums risinajas juras kauja. Ka man velak teica, tur bija sastapusies musejie un vacu torpedkuteri. Es staveju uz komandtiltina labeja va­leja sparna blakus locim; skiet, vina uzvards bija Sokolovs.

— Kareivji, — vins stastija, — dodas desanta vienu reizi, bet kuteru jurnieki — katru nakti. Un katra nakts ir kauja. Pierasts. Mes, loci, jutam ipasu atbildibu par visiem. Butiba biezi vien nakas vest kugus, ka medz teikt, taustoties. Uz zemes sapieri izluko minu lauku, iztaisa taja ejas un drosi ved aiz sevis citus cilvekus. Turpretim musu celu vaciesi visu laiku mine arvien no jauna — gan no lidmasinam, gan no kugiem. Kur vakar mierigi izgaji cauri, tur sodien vari uzdurties minai.

Jo vairak tuvojamies Cemesas licim, jo skalaks kluva kaujas troksnis. Nakti placdarmu biezi nebombardeja, bet soreiz no juras puses vilniem vien gazas virsu ienaidnieka bumbvedeji, to rukonu parmaca spradzienu dardi, tapec likas, ka lidma­sinas piezogas bez troksna. Tas pikeja un, tulit pagriezdamas, aizlidoja sanus. Musu cilveki sa­springa, kareivju sejas kluva skarbakas, driz vien ari uz mums pasiem krita gaisma.

Parcelsanas laika nakts tumsa vispar bija relativs jedziens. No krasta spideja pretim vacu starmesi, virs galvas gandriz nepartraukti karajas «lukturi» — gaismas raketes, ko meta no lidmasinam. Kaut kur no labas puses izsavas divi ienaidnieka torpedkuteri, tos ar stipru uguni sanema musu «juras mednieki». Papildus visam fasistu aviacija bombardeja pieejas krastam.

Gan talu no mums, gan tuvak krita bumbas, uzsviezdamas gaisa milzigas udens masas, un sis udens starmesu gaisma un trasejoso lozu daudzkrasainajas ugunis zaigoja visas varaviksnes krasas. Kuru katru bridi mes gaidijam triecienu, un tomer trieciens bija negaidits. Es uzreiz pat nesapratu, kas notiek. Prieksa nodardeja, uzsavas liesmu stabs, bija tads iespaids, it ka kugis eksplodetu. Ta patiesiba ari bija: musu seineris bija atduries pret minu. Mes ar loci stavejam blakus, spradziens mus kopa uzsvieda gaisa.

Sapes es nejutu. Par bojaeju nedomaju, to zinu skaidri. Nave visos tas veidos man vairs nebija nekas jauns, un, kaut gan normals cilveks pie tas pierast nevar, kars liek pastavigi paturet prata sadu iespeju ari sev. Reizem raksta, ka cilveks sada bridi atceras savus tuviniekus, ka domas vins parskata visu dzivi un kaut ko ka galveno pagust saprast pats par sevi. Iespejams, ka ta medz but, bet man tobrid pazibeja viena doma: kaut tikai nenokristu atpakal uz klaja.

Par laimi, iekritu udeni, diezgan talu no seinera. Izniris ieraudziju, ka tas jau grimst. Dalu cilveku, tapat ka mani, bija aizsviedis spradziens, citi leca par bortu pasi. Es kops puikas gadiem peldeju labi, ka neka augu pie Dnepras, un udeni turejos drosi. Atguvis elpu, palukojos apkart un ierau­dziju, ka abas motorlaivas, atlaidusas tauvas, leni tuvojas mums ar savam dzenskruvem.

Es nokluvu pie motorlaivas Nr.9, pie tas pie­peldeja ari locis Sokolovs. Ar roku turedamies pie pieturbrusas, mes palidzejam ieklut laiva tiem, kam ar municijas kravu plecos bija gruti noture­ties virs udens. No laivas vinus vilka augsa. Un, manuprat, neviens nebija pametis ieroci.

Starmesi jau bija mus uztaustijusi, satverusi ka knaibles, un no Platas gravas rajona, uz rietumiem no Mishako, saka saut artilerija. Sava neprecizi, tacu spradzieni svaidija laivu no vienas puses uz otru. Dardona neapklusa, bet savini visapkart pek­sni vairs nespraga. Varbut musu lielgabali saka graut pretinieka baterijas. Un saja troksni es sa­dzirdeju niknu saucienu:

— Vai tu kurls esi palicis? Dod roku!

Ka pec tam noskaidrojas, ta, sniegdams roku, man bija kliedzis otras pakapes starsina Zimoda. Udeni vins nebija redzejis uzplecus, turklat sada bridi tas ari nebija svarigi. Desanta motorlaivam, ka zinams, ir maza iegrime, un tas nepacelas aug­stu virs udens. Piekeries pie brusas, es vilkos uz augsu, un mani satvera stipras rokas.

Tikai tad es sajutu drebulus: aprilis pat Mel­naja jura nav pats labakais peldesanas laiks. Sei­nera vairs nebija. Kareivji izgrieza apgerbu un klusu lamajas: «Noladetie velna frici!» Pamazam visi apklusa, iekartojas aiz kastem un sainiem. No­gulas savilkusies vai knupus, it ka tas varetu glabt. Bet galvenais tacu vel bija prieksa. Gal­ venais bija kauja, kura mums vajadzeja doties tulit.

Un peksni saja tragiskaja situacija, spradzienu un ugunigo trasu gaisma ieskanejas dziesma. Dzie­daja kads matrozis, atceros, loti liela auguma virs; ta bija Mazaja zeme dzimusi dziesma, ta ves­tija par nesalauzamo gribu un speku, kas piemit tadiem karaviriem, kadi tobrid bija laiva. Es so dziesmu zinaju, bet tagad man liekas, ka tiesi tad to dzirdeju pirmo reizi. Atmina iespiedusies rinda: «Sajas trauslajas koka laivas brauc viri, kas kalti no