Maza zeme

«Ienaidniekam atkaroto zemes gabalinu pie Novorosijskas,» teikts vestule, «mes nosaucam par Mazo zemi. Kaut ari maza, tacu ta ir musu — Padomju zeme, kas slacita ar musu sviedriem, musu asinim, un mes to neatdosim nekad un ne­vienam ienaidniekam... Zveram pie saviem kau­jas karogiem, pie musu sievam un berniem, pie musu milotas Dzimtenes, zveram notureties gaida­majas kaujas pret ienaidnieku, samalt ta spekus un atbrivot Tamanu no fasistiskajiem negeliem. Parvertism Mazo zerni par lielu kapu hitlerie­siem!»

Fasistu uzbrukuma pirmaja diena mes sanemam Augstakas Virspavelniecibas Galvenas mitnes ka­tegorisku noradijumu katra zina noturet plac­darmu. Uzskatot to par Tamanas pussalas atbri­vosanas atslegu, Galvena mitne tam pieskira lielu nozimi un uzmanigi sekoja kauju gaitai.

18. aprili uz generalpulkveza I. Petrova koman­detas Ziemelkaukaza frontes stabu izlidoja Galve­nas mitnes parstavju grupa ar marsalu G. Zukovu prieksgala. Taja pasa diena kopa ar Juras Kara Flotes tautas komisaru N. Kuznecovu un Gaisa Kara Speku pavelnieku A. Novikovu vini ieradas 18. desanta armijas staba. Par to man pazinoja viens no staba pulkveziem, kas bija ieradies Ma­zaja zerne, un piebilda:

— Marsals gribetu jus redzet.

— Vai ta ir pavele? — es jautaju.

— Sadu paveli no vina es neesmu sanemis, — atbildeja pulkvedis. — Bet vins teica, ka gribetu ar jums aprunaties.

Valsirdigi sakot, ari man gribejas aprunaties: mes visi bijam loti nobazijusies par pretinieka parspeku gaisa. Savu viedokli saja jautajuma es jau pirmaja vaciesu uzbrukumu diena izteicu musu pavelniekam Konstantinam Leselidzem. Es neatlaidigi ludzu aviacijas atbalstu. Par to es runaju ari ar Kara padomes locekli Semjonu Koloninu, ko es vienmer esmu cienijis. Abi bija drosmigi, principiali, pieredzejusi cilveki, abi piekrita man, un es domaju, ka vini, protams, zinos Zukovam par stavokli, kads izveidojies aviacijas zina. Man labak bija gruta bridi neatstat placdarmu. Ta es ari izdariju: paliku kopa ar cinitajiem Mazaja zeme.

G. Zukovs savos memuaros pec tam rakstija: «Mus visus toreiz satrauca viens jautajums, vai padomju karaviri iztures parbaudijumus, kuri vi­niem lemti nevienlidzigaja cina pret ienaidnieku, kas dienu un nakti izdarija triecienus no gaisa un ar artileriju apsaudija placdarma aizstavjus.» Talak marsals raksta, ka tiesi par to vins gribejis uzzinat manu viedokli. Vai musu karaviri iztures tadu elli vel kaut vai vienu divas dienas, Jo Galvena mitne jau bija veikusi svarigus pasakumus, lai mums palidzetu.

Un tiesam, pec divam dienam aina krasi mainijas. Viens pec otra no Galvenas mitnes rezerves pienaca tris aviokorpusi. Ierasanas seciba tie iesaistijas kauja. Pirmam kartam sarkanzvaigznotie iznicinataji nosedza debesis virs Mazas zemes. Blivi saka krist bumbas uz ienaidnieka kaujas ierindam. Tagad kaujas noriseja ar viena­diem spekiem gaisa, bet pec tam parspeks bija musu puse, jo lidotajiem izdevas sabombardet vai­rakus pretinieka aerodromus.

Man gruti attelot, kas notika debesis. Kur vien skaties, visur gan pa vienai, gan posmiem naves cilpas satikas musu un vacu lidmasinas. Krusto­damas lidz zemei stiepas notriekto masinu melnas dumu astes. Trijas kauju dienas musu lidotaji no­trieca virs Mazas zemes 117 ienaidnieka lidmasi­nas. Par sim sivajam sadursmem sava gramata plasi pastastijis to dalibnieks A. Pokriskins.

Musu placdarma izskiras Novorosijskas un Ta­manas liktenis, un vacu fasistiska pavelnieciba su­tija uz prieksejam linijam arvien jaunas un jaunas dalas. Astonas dienas un naktis ka pa murgiem cinijas Mazas zemes aizstavji, kamer nebija izsi­kusi ienaidnieka speki, kamer pretinieka speku pa­liekas nebija aizrapojusas savas izejas pozicijas. Tacu kaujas kulminacijas bridis pienaca 1943. gada 20. aprili, un, lai cik savadi, si diena man saistita ar kadam jocigam atminam.

225. flotes kajnieku brigade politdalas prieks­nieks bija M. Vidovs. Vins cinijas prasmigi, brasi, vinam piemita liels karaviru ietekmesanas speks, bet uz komandiera parmetumu, lai veltigi ar sevi neriske, vins atbildeja: «Es esmu komisars, nevis slapja vista!» Tad, luk, nakti uz 20. Mihails Kapitonovics sapulcinaja politdarbiniekus, apkopoja kauju rezultatus, bet pec tam jautaja, vai vini zina, kapec fasisti lauzas uz prieksu tik neganti. Tapec, skaneja atbilde, ka viniem rit ir firera jubileja. Grib tikt ar mums gala, lai pasniegtu vi­nam velti. Sak, labi butu ari mums atzimet so jubileju.

Kamer apsprieda dazadus priekslikumus, toreiz vel maz pazistamais makslinieks Boriss Prorokovs bija uzskicejis zimejumu, ko visi tudal atzinigi noverteja. Nakti vins bija attelojis uz palaga cukveidigu briesmoni, kas beg no Kaukaza. Cukai bija visiem pazistamas usinas un matu kuskis uz pieres — Hitlera karikatura bija izdevusies lieliska. Palagu piestiprinaja pie ramja un uzstadija ieprieks piesauta neitralas joslas vieta, to stingri nostiprinot.

20. aprila rita no visiem apkartejiem kalniem, no visam savam pozicijam hitleriesi ieraudzija so apsveikumu. Ka jau bija domajams, vaciesi neiedrosinajas saut uz savu fireru. Aizriteja ne mazums laika, iekams vini, ka redzams, saskanoja, kas butu darams. Beidzot uz rami no trim pusem saka list fasisti. Bet vieta tacu bija piesauta: puse no viniem palika, kur bijusi, parejie aizvacas. Saja diena tas atkartojas tris reizes, kamer beidzot vinu artilerija atklaja uguni uz «jubilejas velti».

— Ta vinam vajag! Gaz vinam! — skali smejas karaviri.

Smiekli ir varens speks, optimisma apliecinajums, cilveku garigas veselibas pazime. Pec tam kad bija atsists uzbrukums kada sektora, es gaju pa transeju kopa ar Dorofejevu. Un atkal lidzas lozmeteja ligzdai mes izdzirdejam smieklus. Piegajam klat: izradijas, tur sarikojis parrunas jaunins serzants agitators.

— Apkopojam kaujas rezultatus, biedri pulk­vedi, — vins zinoja.

— Un kadi tad ir sie rezultati?

Kareivji, kas bija saspiedusies ap lozmeteju, saka serzantu mudinat: pastasti, pastasti! Tas it ka apjuka, bet, biedru spiests, sadusojas:

— Hitlers lielijas, ka sodien mus ietrieksot jura. Ar musu ukrainu sakamo tad nu es pateicu, ko vins ir panacis. Aizgaju medibas, nosavu laci, no­diraju lapsu, parnesu majas zaki, mate nokava pili un izvarija kiseli, pagarsoju, bet tas bija rugts.

Kopa ar kareivjiem es ar prieku klausijos jautro puisi. Vina vienkarsais sakamais laikam gan to­brid nozimeja vairak un iedarbojas stiprak neka visnopietnaka karadarbibas analize. Tas bija vel jo svarigak tapec, ka si diena, atkartoju, bija pati grutaka no visam, ko mes pardzivojam Mazaja zeme.

Dega zeme, kupeja akmeni, kusa metals, saira betons, bet cilveki, budami uzticigi savam zveres­tam, neatkapas no sis zemes. Rotas iztureja ba­taljonu uzmaksanos, bataljoni samala pulkus. Nokaita lozmeteju stobri, ievainotie, atgrudusi sani­tarus, ar granatam metas uz tankiem, tuvcinas sita ar laidem un dura ar dunciem. Un skita, sai kaujai nebus gala. Tur, kur visapkart visu klaja ienaidnieku liki, paradijas jaunas kedes, tas tika iznicinatas, bet atkal un atkal naca pelekzalganie silueti. Un nav brinums, ka, atvairot vienu no uzbrukumiem, kads 8. gvardes strelnieku brigades kareivis izsaucas: «Vai tad vini no zemes aug, vai?»

Hitleriesiem taja diena bija krietni liels parspeks, mes cietam pravus zaudejumus, un man vairakkart pavideja doma: cik gan musu puisu ap­gulsies saja zeme, un cik vinu neatgriezisies majas? Jautajums par zelumu kara ir sarezgits jautajums. Kars ir nezeliga paradiba, un nave taja ir neizbegama. Kadu pazelot — tas nozime vina vieta sutit citu. Tikumiskais attaisnojums ir tikai viens — gruta bridi but kopa ar karaviriem, dalities ar viniem briesmas. Un darit visu, ko tu vari darit, lai vinus pasargatu no lieka riska, atviegli­natu vinu gruto likteni.

Starp kara gadu dokumentiem, kas saglabaju­sies, ir direktiva, zem kuras ir mans paraksts. Ta tika nosutita visiem politiskajiem organiem, ikvie­nam politiskajam darbiniekam velak, 1943. gada beigas, kad notika kaujas pie Kijevas. Tacu tas, kas tur rakstits, man bija pats galvenais visa kara gaita.

«Pastavigi rupejieties par karaviru speka un veselibas saglabasanu. Kareivju nepartrauktai ap­gadasanai ar siltu edienu un karstu udeni jabut neparkapjamam likumam. Vajag stingri kontrolet, lai visu, ko valsts paredzejusi kareivjiem un virs­niekiem, vini pilniba sanemtu. Saja zina neverigi un kutri cilveki jasauc pie stingras atbildibas. Se­viski liela uzmaniba javelti sanitaro iestazu dar­bam. Vienibu politdalam janoriko speciali darbi­nieki, kas butu atbildigi par ievainoto evakuaciju no kaujas lauka un par savlaicigas mediciniskas palidzibas sniegsanu viniem.»

Ari patlaban, ilgus gadus pec toreizejam kau­jam, lai cik daudz kas darams, musu pienakums ir pastavigi atcereties tos, kas bijusi kara. Veltit viniem gadibu un uzmanibu, palidzet viniem sa­dzives jautajumu kartosana — tas ir varas or­ganu, visu pilsonu moralais pienakums, tas ir musu dzives likums.

5

Drosi vien lasitajs gaida no manis stastijumu par partijas politisko darbu, tacu butiba es tiesi par to runaju jau sen. Tapec, ka Mazas zemes cinitaju izturiba bija sa darba rezultats. Tapec, ka placdarma labi organizeta dzive, gadiba par cinitaju speku un veselibas saglaba­sanu, istaja laika atsutitie aviacijas korpusi, gan jautrie joki