Maza zeme

klusuma bridi, gan pasaizliedziga drossirdiba uzbrukumos, gan tas, ka cilveki lidz galam palika cilveki, — tas viss bija partijas po­litiska darba rezultats. Tadejadi to nodalit no kopiga vestijuma ir gruti, un galu gala tas ari nav vajadzigs.

Ar ko izmerit un ka novertet politiska vaditaja darbibu fronte? Snaiperis iznicinajis desmit hitle­riesus — gods un slava vinam. Rota atvairijusi uzbrukumu, nosargajusi savu robezliniju — gods un slava rotas komandierim un tas karaviriem. Divizija salauzusi ienaidnieka aizsardzibu, atbri­vojusi apdzivotu vietu — komandiera vards tiek atzimets Augstaka Virspavelnieka pavele. Tacu lieli nopelni ir ari politiskajam darbiniekam, kas idejiski apbrunojis karavirus, stiprinajis vinos lielas milestibas jutas pret Dzimteni, iedvesis ticibu saviem spekiem, iedvesmojis varondarbiem.

Ists politiskais darbinieks armija ir cilveks, ap kuru allaz grupejas laudis, vins vislabak zina vinu noskanojumu, vajadzibas, ceribas, sapnus, vins aicina tos uz pasuzupuresanos, uz varondarbu. Un, ja nemam vera, ka karaspeka cinas gars allaz atzits par loti svarigu karaspeka izturibas faktoru, tad jaatzist, ka tiesi politiskajam darbiniekam kara gados tika uzticets visasakais ierocis. Vins norudija karaviru dveseles un sirdis, bez ta uzvaru mums nebutu nesusi ne tanki, ne lielgabali, ne lidmasinas.

Ta bijis visur, bet kara visgrutakajos iecirknos, tados ka Maza zeme, sa darba nozimi ir gruti no­vertet par augstu. Karaviriem dazbrid likas, ka vini ir nogriezti no Lielas zemes, un bija jaliek viniem saprast, ka nogriezti — tas nenozime at­rauti, ka atdaliti — tas nenozime aizmirsti. Vaja­dzeja paradit, ka kars pret fasismu noris visas frontes, ka mums milzigu palidzibu sniedz visa zeme. Vajadzeja saistit vienota veseluma tikko atvairito uzbrukumu ar to lielo kauju, ko izcina visa padomju tauta.

Tur nebija vajadzigas skalas runas, turklat ne­bija ari zalu, kur sadas runas teikt, bet bija tikai atklata, viriskiga un, es sacitu, sirsniga saruna. Es piedalijos lielakaja dala partijas sapulcu, kas notika kaujas vienibas un dalas, turklat gluzi vienkarsi biezi tikos ar kareivjiem. Parasti man izdevas ar kareivjiem un matroziem atrast kopigu valodu, lai gan sai zina es nelietoju nekadus ipasus panemienus. Vai bija runa par nopietnam lielam vai ari saruna gadijas pajokot, centos iztureties vienkarsi, nosverti. Es vienmer teicu patiesibu, lai cik rugta ta butu. Atzimesu, ka virsnieku vidu gadijas ari tadi, kas centas sevi iztelot par kaut kadiem saviem puikam. Kareivji, protams, uzreiz sajuta sadas tisas familiaritates neistumu, un tados gadijumos no viniem atklatibu bija veltigi gaidit.

Musu politdalu darbinieku vairakums — politiskie vaditaji, komjaunatnes organizatori un agitatori prata atrast pareizo toni, baudija kareivjos autoritati, un bija svarigi, ka cilveki zinaja: gruta bridi tas, kurs aicinaja vinus izturet, bus kopa ar viniem, paliks kopa ar viniem, ar ieroci rokas ies viniem pa prieksu. Tatad musu galvenais ierocis bija dedzigs partijas darbinieka vards, kam vel lielaku svaru pieskira praktiska riciba — personiskais paraugs kauja. Tiesi tapec politiskie darbinieki kluva par Brunoto Speku dveseli.

Protams, vini piedalijas uzbrukuma vai aizsardzibas operaciju sagatavosana, bez viniem netika izstradati kara operaciju plani. Es, piemeram, neatceros tadu gadijumu, kad generalis Leselidze vai citi armiju pavelnieki, ar kuriem kopa man nacas karot, nebutu ieverojusi manu viedokli vai labojumus, dazkart visai butiskus. Tacu paveli kara dod komandieris, ta ir vina prerogativa, un, kaut gan ari politiskais darbinieks var pavelet, sis tiesibas vinam jaizmanto, manuprat, tikai iznemuma gadijumos.

Minesu piemeru. Kada partijas aktiva sanaksme, ko man nacas sarikot, cilveki rindas sedeja zeme. Referata vidu kaut kur man aiz muguras, ne visai talu, spraga vacu savins. Mes dzirdejam, ka tas lidoja. Parasta lieta, es turpinaju runat, bet pec paris minutem spraga otrs savins un jau prieksa. Neviens nekustejas no vietas, lai gan tie bija kara ruditi cilveki, kas saprata, ka esam sa­nemti artilerijas «spiles». Tresais savins, ka me­dza teikt fronte, butu musejais. Te nu es paveleju:

— Piecelties! Pa kreisi uz paleju trissimt met­rus skriesus — mars!

Mes beidzam darbu cita vieta. Tresais savins tiesam spraga laukumina, kur mes bijam pirms tam. No turienes kopa ar politisko vaditaju V. Tihomirovu atgriezamies klusedami.

— Neviens nepakustejas, — vins tikai noteica. — Luk, kadi cilveki...

To pasu domaju ari es.

Sados arkartejos gadijumos, lai tas butu kauja vai klusa bridi, politiskajam darbiniekam ir tiesiba un pienakums pavelet. Turpretim ikdienas darba vinam pavelet nenakas — tikai izskaidrot un par­liecinat. Turklat ari sis darbs jadara ar pratu un taktu. Pat tad, ja cilveks ir kludijies, nevienam nav tiesibu vinu aizvainot ar uzkliedzieniem. Man ir dzili pretigs kaut ari ne visai izplatitais, bet vienam otram vel palikusais paradums pacelt balsi uz cilvekiem. Ne saimnieciskais vaditajs, ne partijas vaditajs nedrikst aizmirst, ka vina pa­klautie ir paklautie tikai darba zina, ka tie ne­kalpo direktoram vai vaditajam, bet gan partijai un valstij. Un sai zina visi ir vienadi. Tie, kas atlaujas atkapties no sis musu iekarta nesatricinamas patiesibas, bezcerigi sakompromitejas, zaude savu autoritati. Ja, no ta, kas izdarijis parkapumu, japrasa atbildiba: partijas, administrativa un, visbeidzot, tiesas atbildiba — katra atbildiba. Tacu nekada mera nedrikst aizskart cilveku patmilibu, pazemot vinu pascienu.

Ta es domaju patlaban, so principu es ieveroju ari kara gados, tada gara centos audzinat politdalas aparatu, ko man bija lemts vadit. Nevaru nepiebilst, ka tas bija draudzigs kolektivs, ko veidoja kaujas virsnieki, kuri bija izgajusi partijas darba skolu, uzkrajusi gan pieredzi, gan zinasanas, apveltiti ar iniciativu un personisku viriskibu. Vini kauju gaita riskeja ar dzivibu tur, kur to prasija apstakli. Ne visi vini nodzivoja lidz uzvarai, tacu katrs godam izpildija savu pienakumu.

Sos cilvekus atceros ar labam jutam. Kara laika es viniem tiku izteicis daudzas pateicibas, parakstiju ne mazumu apbalvojuma dokumentu, tacu nak prata, ka ne reizi netiku uzlicis sodu. Un ne jau tapec, ka butu bijis kads «labinais», tiesi otradi, es viniem nedevu nekadas nolaides pat tad, ja vajadzeja stradat cauram diennaktim. Es tikai zinaju, ka varu drosi palauties uz katru, un vini mani nekad nepievila. Lai lasitajs tomer varetu gut prieksstatu par musu cilvekiem, kaut dazus nosauksu varda.

Viens no maniem vietniekiem, propagandas un agitacijas nodalas prieksnieks bija S. Pahomovs. Mierigs jebkura situacija, no pirma acu uzmetiena pat gauss, vins parvertas koncentreta energija, rikojas apnemigi, ja tas bija vajadzigs lietas laba. Vins prata atrast to vienigo vardu, kurs attiecigaja bridi visvairak bija vajadzigs ka­reivim. Tapec biezak neka citus es vinu iesaistiju Kara padomes aicinajumu un citu loti svarigu do­kumentu sagatavosana.

Lektors un propagandists bija simpatiskais majors A. Arzumanjans, kuram bija ne tikai plass redzesloks, bet ari laba humora izjuta, kas nekad nenak par launu. Jau toreiz bija redzams, ka tas ir izcils cilveks. Un mani tas nebut neparsteidza, bet gan iepriecinaja, kad pec kara uzzinaju, ka Arzumanjans kluvis par akademiki, bet pec tam ari par PSRS Zinatnu akademijas prezidija locekli.

Labs propagandists, tapat ka Arzumanjans, bija I. Scerbaks, kas jau pirms kara bija kluvis par vestures zinatnu kandidatu. Dzilas zinasanas bija ari G. Jurkinam. Japiebilst, ka no vina piemera var spriest par politdalas darbinieku drosmi. Jau Novorosijskas uzbrukuma operacijas gaita tiesi kaujas lauka Melnas juras flotes pavelnieks vinu apbalvoja ar Kaujas Sarkana Karoga ordeni. Un, ja jau es ta esmu aizsteidzies notikumiem prieksa, tad japiebilst, ka par piedalisanos saja operacija tikpat augstu tika noverteta visu 18. armijas polit­dalas darbinieku loma.

Mums bija ari sava armijas avize «Znamja Rodini», kas operativi atsaucas uz visiem Mazas zemes notikumiem. To gaidija ierakumos un tran­sejas, ta gaja no rokas roka. Man vairakkart ga­dijas piedalities redakcijas operativajas sanak­smes, sarunaties ar redaktoru V. Verhovski un citiem lidzstradniekiem. Es iemacijos cienit zurnalistus, jo zinaju: kauju laika vini pastavigi atradas karaspeka vidu, gaja desantos, piedalijas diversiju grupas, «melu» sagustisana.

Avizes aparats un tas autoru aktivs bija spe­cigs. Lidzas stata lidzstradniekiem, tadiem ka nakamais Padomju Savienibas Varonis «Pravdas» korespondents S. Borzenko, musu avize publicejas rakstnieks B. Gorbatovs un dzejnieks P. Kogans.

Pie mums uz armiju atbrauca ari citi pazistami rakstnieki.

Visbeidzot gribu ari sacit, cik svarigs kareivjiem bija trapigs vards, ko teica savejais, no pasu vidus nakusais dzejnieks, vai ari cik nozimigs bija zimejums vienkarsa kaujas lapina. Tas tapec, ka sis vards, sis zimejums bija veltiti tiesi viniem. Atceros, rita agruma es atgriezos no prieksejas linijas un ieraudziju divas meitenes. Vinas naca no juras puses. Viena neliela auguma, rupigi sajozusies ar siksnu, ruda jo ruda. Sasveicinajamies, un es aizbraucu garam. Savam paligam komjaunatnes jautajumos es biju devis solijumu pulksten piecos pienemt cilvekus sakara ar vinu apstiprina­sanu par komjaunatnes organizatoriem krituso vieta. Un, luk, ierodas ta pati rudmataina meitene ar papiru vistokli.

— No kurienes esat? — es vinai vaicaju.

— No jurnieku bataljona.