Maza zeme

«Nav tiesa, ne, nav miris draugs.
Vien nav vairs ta tev ciesi blakus.
Tam kluvis lieks tavs udens trauks,
Un neies vins vairs tavu taku...»

Labi ir pateicis dzejnieks. Ar pratu es visu sapratu: notiek kauja, un upuri ir nenoversami. Tacu sirds nepaklausija, ta saznaudzas neciesamas sapes. Es pats esmu rakstijis vestules atraitnem, mana zemes sauja ir biedru kapos, mans automats ir ribejis seru saluta zalve. Uzticigie partijas deli, tas varda vini sauca kareivjus cina uz dzivibu un navi. Aicinaja Dzimtenes varda netaupit savu dzivibu. Un kauja vini pirmie darija to, uz ko aicinaja citus, aizraudami sev lidzi kareivjus. Vini lidz galam izpildija Lenina noradijumu — ar savu priekszimi pieradija, ka komunists prot ne tikai cildeni dzivot, bet ari godam mirt.

7

Sesas dienas un sesas naktis Novorosijska ilga kaujas. Nenosauksu karaspeka dalas un vienibas, neminesu skaitlus — uzbrukums plasi atspogulots kara vestures literatura. Svarigi atzimet ko citu: kareivju uzbrukuma trauksme, vinu svetais kaujas niknums bija tik lieli, ka nekas vairs nespeja vinus apturet. Ik dienas un pat ik stundas musu acu prieksa tika veikti kaujas varondarbi. Kaut par vienu no tiem man japastasta.

Tris reizes flotes kajnieku rota bez panakumiem uzbruka fasistu nocietinajumiem. Rotas komandie­ris Ivanovs nolema parravumam izveidot brivpra­tigo trieciengrupu. Taja ietilpa vienpadsmit cilveku ar rotas partorgu Valliulinu un vel cetriem komu­nistiem prieksgala. Speja trieciena vini parrava ienaidnieka aizsardzibu, un viniem sekoja kareivji. Tacu ielas gala vinus aptureja flanga uguns. Tad Valliulins sacija starsinam Djacenko: «Kad loz­ metejs apklusis, cel cilvekus triecienam.» Pats vins rapus devas uz prieksu. Pie pagraba loga, no kura sava lozmetejs, vinu trapija lodes. Nopludis asinim, vins gazas logam virsu. Aizsardzibas linija bija ienemta.

Salahutdinu Valliulinu es labi pazinu kops Mazas zemes kaujam, vins bija viens no labakajiem partorgiem. Parakstidams vinam apbalvojuma lapu, domaju par sadu varondarbu butibu. Nav saubu, cilveks zinaja, ka vins iet drosa nave. Tacu diezin vai vins tobrid domaja: «Tulin izdarisu varondarbu.» Ne, ta nebija varonpoza, bet mazruniga, neuzkritosa, es pat teiktu, necila varoniba, kadu, spriezot pec romana «Kars un miers», seviski augstu verteja L. Tolstojs. Varondarbs tas bija sa varda tolstojiskaja izpratne: cilveks dara to, kas vinam jadara, lai tur vai kas.

Protams, cilveki baidas no naves, tas ir dabiski. Tacu kritiska bridi lemums radas it ka pats no sevis, visas ieprieksejas dzives sagatavots. Tatad ir tada robezlinija, tads mirklis, kad karaviram patriotam apzina, ka japilda pienakums pret Dzimteni, nomac gan bailes, gan sapes, gan domas par navi. Tatad varondarbs nav kaut kas neapzinats, impulsivs, bet to dikte parlieciba, ka taisnigs un dizens ir merkis, par kuru cilveks apzinati ziedo savu dzivibu.

«Parlieciba, ka kars ir taisnigs,» pilsonu kara gados rakstija V. I. Lenins, «apzina, ka nepiecie­sams ziedot savu dzivibu savu bralu laba, palielina zaldatu moralo speku un liek viniem izturet nedzirdetas grutibas... Tas izskaidrojams ta, ka ikviens stradnieks un zemnieks, kas iesaukts armija, zina, par ko vins iet, un apzinigi lej savas asinis, lai uzvaretu taisniba un socialisms.»

Sie lieliskie Lenina vardi dzili un skaidri parada, kadi avoti ir musu tautas tikumiskajiem spekiem, kadi avoti bija nemirstigajam varondar­bam, ko musu tauta veica Liela Tevijas kara ga­dos, lai uzvaretu taisnigums un socialisms.

16. septembri Maskava saluteja varonigajam Ziemelkaukaza frontes un Melnas juras flotes karaspekam. Liela konfrontacija bija beigusies. Klajaja zemes gabala, kur atradas mazais ciemats Stanicka, musu karaviri bija izturejusi septinu menesu aplenkumu un uzvarejusi. Hitleriesi ture­jas liela pilseta, kas bija parversta nepieejama cietoksni, bet mes vinus iztriecam sesas dienas. Dzimtene augstu noverteja pilsetas atbrivotaju ne­pieredzeto varonibu un drosmi. Devinpadsmit vienibam un dalam tika pieskirts godpilnais nosau­kums — tas tika nosauktas Novorosijskas varda. Tukstosiem kareivju un virsnieku tika apbalvoti ar Padomju Savienibas ordeniem un medalam. Des­mitiem karaviru par izciliem varondarbiem ieguva cildeno Padomju Savienibas Varona nosaukumu.

Novorosijskas desants, kura piedalijas visas ierocu skiras, bija viens no lielakajiem desantiem Lielaja Tevijas kara.

Kauja par Novorosijsku iegajusi pagajusa kara vesture ka viens no piemeriem, kas apliecina pa­domju cilveku nelokamo apnemibu uzvaret, vinu varonibu un bezbailibu kaujas lauka, vinu bezga­ligo uzticibu Lenina partijai un socialistiskajai tevzemei.

Augstakas Virspavelniecibas paveli es klausijos pussagrauta eka, kura atradas partijas pilsetas komiteja. Pilsetas iedzivotaju mitinu mes neriko­jam : iedzivotaju nebija. Pec tam gajam pa ielam. Ari ielu nebija. Tikai drupas. Visa pilseta — vienas krasmatas. Kada pagraba atradam vecinu ar kaki, vairak neviena. Atceros, tur vel bija elevators, blakus jurnieku klubs. Vel nesen fasisti bija sagustijusi musejos, sadzinusi saja vieta, aplejusi ar petroleju un sadedzinajusi. Baismigs skats.

Stradaja sapieri, padaridami nekaitigus un aizvezdami tukstosiem minu, fugasu, nespragusu bumbu un savinu. Plesa nost uzrakstus: «Katrs iedzivotajs, ko atradis pilseta, tiks uz vietas no­sauts». Fasisti baidijas musu cilveku... Pie jurnieku kluba bija kartupelu lauks, tur es izgaju uz prieksu. Kolonins man saka:

— Kur tu lien?

— Tu esi Kara padomes loceklis, — atbildeju, — bet es politdalas prieksnieks. Man jabut divus solus prieksa.

Pec Novorosijskas atbrivosanas gribejas kaut nedaudz atvilkt elpu, bet apstaties mes_nedrikstejam ne stundu. Sekmigais trieciens pavera iespeju izverst uzbrukumu visa placdarma. Musu karaspeka trenkti, vaciesi varda pilna nozime bega, mes ienemam ta saucamos Velna vartus, un paveras cels uz Anapu. Hitleriesu pavelnieciba bija spiesta operaciju «Krimhilde» (planveidigu karaspeka atvilksanu no Tamanas pussalas) aizstat ar «Brunhildi» (steidzamu evakuaciju). Tacu ari si mitiska dama viniem nepalidzeja.

Ritausma mes traucamies pa celu, un mums pazinoja, ka prieksa musu aviacija uzbruk vacu da­lam. Masina brauca Kolonins, Zarelua, es un adjutants Kravcuks. Acimredzot jau bija izveidojusies nojauta, kas rodas cilvekos uguns josla, un es uzsaucu:

— Puisi, mus tulit bombardes, gulties!

Mes izlecam no masinas, nogulamies pie cela un tomer tik tikko nekluvam par savas aviacijas upu­riem. Tacu lidotajus, skiet, te vainot nevar. Tada bija uzbrukuma trauksme, ta mes visi toreiz ravamies uz prieksu.

1943. gada 21. septembri musu armijas tanku un kajnieku vienibas varena trieciena atbrivoja Anapas pilsetu un ostu — galveno ienaidnieka pretestibas mezglu cela uz Krimu. Uzbrukums bija tik spejs, ka okupanti pameta visu savu man­tibu, visu salaupito un pat izbrauksanai jura sa­gatavotos 16 kugus ar naftu.

Musu karaspeka uzbrukuma trauksme pieauga ar katru dienu. Entuziasms savienojuma ar kaujas ieguto pieredzi bija liels, neparvarams speks. To­mer nepavisam nevar teikt, ka panakumi naca viegli. Mums pretojas niknas, specigas, labi ap­brunotas hitleriesu dalas. Lai iegutu laiku, tas ru­pigi nostiprinaja savas pedejas aizsardzibas pozi­cijas cela uz Krimu, ar iznicibai nolemto niknumu turejas pie katras apdzivotas vietas, pie katras augstienes. Un tikai Ziemelkaukaza frontes ar­miju, Melnas juras flotes un Azovas juras flotiles kugu, flotes kajnieku un aviacijas nemitiga spie­diena rezultata 1943. gada 9. oktobri Tamanas pussala bija galigi atbrivota.

Kercas juras sauruma krasta mums paveras sa­triecosa hitleriesu zveribu aina. Kopa ar komandieru grupu es veroju binokli tik tikko saredzamos pretinieka transportkugus, kas attalinajas. Mes labi redzejam, ka vinu celu skersoja musu bumbvedeji un iznicinataji. Bet, sasniegusas merki, lidmasinas pagriezas un lidoja projam. Mes neko nevarejam saprast. Pec tam piloti zinoja: kugu klaji bijusi parpilditi ar berniem un sievietem. Lidotaji nevareja mest bumbas: ar ierociem uz klaja sadzitie cilveki bija aizsegs fasistiem, kas atradas tilpnes.

Prieksa bija Krima. Karaspekam nolasija Ziemelkaukaza frontes pavelnieka 1943. gada 9. oktobra paveli Nr.51.

«Lielisks un slavens ir 18. armijas karaspeka kauju cels,» taja bija teikts. «Ar varonigajam kaujam Mazaja zeme, Mishako un kalnos pie Novorosijskas, ar drosmigo triecienuzbrukumu Novorosijskas pilsetai un ostai iezimets 18. armijas slavas cels. 18. armijas karaspeks, ienemdams Anapu un Tamanu, pirmais izpildijis kaujas uzdevumu ienaidnieka sagrausana Tamana.»