Maza zeme

Nakti uz 1943. gada 1. novembri Kercas juras sauruma iebrauca desanta kugi ar 318. tagadejas Novorosijskas strelnieku divizijas karaviriem. Speciga vetra, parvarejusi jura 30 kilometrus platu minu joslu, ko nepartraukti apsaudija artilerija, vini sekmigi izcelas Krimas krasta zvejnieku ciemata Eltigenas rajona Kercas tuvuma.

Pirms izcelsanas Galvenas mitnes parstavis marsals S. Timosenko teica, ka 318. divizijas desanta panakumi ir Krimas atbrivosanas kila. Ka zinams, vina vardi attaisnojas pilnigi.

Tas patiesiba ari ir viss, kas man saistas ar je­dzienu «Maza zeme». Viena Liela Tevijas kara lappuse. Tikai viena, tacu neaizmirstama lappuse.

Pec Augstaka Virspavelnieka paveles mes iekravajamies eselonos, lai dotos 3. Ukrainas frontes riciba. Pec kaujam Mazaja zeme, pec triecienuz­brukuma Novorosijskai ta mums likas gandriz vai atputa. Tacu dzive kara ir mainiga, liktenis mums bija lemis pavisam ko citu.

1943. gada 6. novembri, atbrivojis Kijevu, musu karaspeks desmit dienas pavirzijas 150 kilometrus uz rietumiem, iztrieca pretinieku no daudzam ap­dzivotajam vietam, to skaita no Zitomiras un Fastovas. Tika pargrieztas svarigas komunikacijas, kas savienoja armiju grupas «Centrs» un «Dien­vidi». Briesmas, ko sada situacija radija hitleriesu karaspekam, bija acim redzamas. Vacu fasistiska pavelnieciba, parsviedusi svaigus spekus no Fran­cijas, koncentreja uz dienvidiem no Zitomiras un Fastovas pusotra desmita tanku, motorizeto un kajnieku diviziju. Acim redzams kluva ari hitle­riesu plans — dot triecienu no dienvidrietumiem, likvidet musu placdarmu Dnepras labaja krasta un atkal ienemt Kijevu. Fasistiem izdevas izdarit parravumu un otro reizi ienemt Zitomiru.

Likvidet so parravumu, apturet pretinieku tad nu tika uzdots musu 18. armijai, Katukova tanku armijai un citam vienibam. Cela mes pagriezamies Uz 1. Ukrainas fronti, kuras pavelnieks bija gene­ralis N. Vatutins. Ienaidnieks tolaik jau atradas Zitomiras sosejas 74. kilometra, cela uz Ukrainas galvaspilsetu .

Eselons, kura bija Kara padome, armijas stabs un politdala, devas cela pirmais. Tam sekoja eseloni ar armijas vienibam un dalam. Braucam atri, apstajoties tikai tadel, lai nomainitu lokomotives. Nakti pabraucam garam Baglejas stacijai — ta ir tikai sesus kilometrus no Dneprodzerzinskas. Apstajamies cita stacija, ari pavisam tuvu. Ta nu es biju atgriezies dzimtajas vietas.

Izkapu no vagona, bija vejains un auksts, apkart pilniga tumsa. Es saspringti raudzijos tumsa, man likas, ka sajutu dumus no milotas «Dzerzinkas» — rupnicas, kur stradaja tevs, kur ari es saku darba gaitas, biju kurinatajs, bet pec tam in­zenieris tvaika speka ceha. Mani vilktin vilka turp, tik loti gribejas tur iegriezties kaut vai uz dienu, uz stundu, uz dazam minutem. Iepriekseja diena sanemu vestuli no mates, vina jau bija atgriezusies no evakuacijas. No vestules bija jutams, ka vinai daudz ko nacies pardzivot.

Tacu lokomotive isi nosvilpas, vajadzeja lekt vagona, un majas es nokluvu, savus tuviniekus satiku daudz velak, jau pec kara...

8

Musu eselonu izkrava Gostomelas stacija. Stabs izvietojas Kolonscinas ciema. Tur man iznaca uztureties reti, visu laiku braukaju uz tuvakajam stacijam, palidzeju atrak organizet karaspeka un vispirms artilerijas izkrausanu, lai to dislocetu meza joslas gar Zitomiras—Kijevas soseju.

Aptuveni vienos nakti no 11. uz 12. decembri man piezvanija armijas staba operativas nodalas prieksnieka vietnieks apakspulkvedis N. Soloveikins: ienaidnieks izlauzies Stavisces ciema rajona. Tas bija tikai dazus kilometrus no mums.

Sazinajos ar Leselidzi un Koloninu. Pavelnieks jau bija sacelis kajas strelnieku pulku, uz so vietu jau devas tanki, tacu parravuma rajona tie ieradi­sies ne atrak ka pec stundas. Mes nolemam lidz to pienaksanai sutit uz turieni gandriz visus staba virsniekus. Sis arkartejais pasakums tika veikts tapec, ka nekados apstaklos nedriksteja laut ienaidniekam pargriezt Kijevas soseju un nostip­rinaties tas abas puses.

Kad bija piezvanijis Soloveikins, es tulit pave­leju pec trauksmes signala sapulcinat politdalas virsniekus. Ar pavelnieku runaju tikai kadas tris minutes un, nolicis klausuli, ar gandarijumu ieraudziju: apmeram trisdesmit cilveku ar automatiem un granatam jau bija pilniga gataviba. Izlemam, kur katrs brauks.

Es nemu sev lidzi adjutantu I. Kravcuku un vienu automatistu. Aizgadigais soferis paguvis ielikt masina kadas trisdesmit granatas. Visa iela ruca iedarbinatas masinas. Devamies uz tuvaka pulka komandpunktu. Sanemusi nepieciesamas zi­nas, steidzamies talak. Pusotra kilometra no priek­sejas linijas stipras minmeteju uguns del bijam spiesti masinu atstat. Atri gajam uz savienu trok­sna pusi un driz vien atduramies pret transeju. Vaideja ievainotie, jaunins leitnants kaut ko kliedza. Pieklavusies brustveram, kadi divi desmiti automatistu nepartraukti sava. isam kartam skaldija balsta lozmetejs. No tumsas atskaneja izbiedeta balss:

— Jaatiet!

— Paliec klusu, glevuli! — kliedza leitnants.

Taja bridi es nezinaju, kada situacija te izveidojusies. Nezinaju, ka si otra transeju linija pec fasistu uzbrukuma kluvusi par pirmo liniju. Nezinaju, ka ienaidnieks nolemis nedot mums iespeju nocietinaties un jau atkal uzbruka. To es sapratu, kad ieraudziju, ka kajnieku retaja uguni ar parskrejieniem naca virsu fasisti, tarkskinadami ar automatiem un noguldamies, kad saka saut musu lozmetejs.

Nomierinajis leitnantu, liku pazinot pa kedi, ka janoturas varda tiesa nozime minutes: ar masinam uz sejieni izsutits kajnieku pulks, pilna atruma nak tanki. Pie kareivjiem steidzas iepriecinatais leitnants, uz otru pusi ar to pasu vesti devas Kravcuks. Atceros, ka vins atkal un atkal at­kartoja:

— Tas ir komisars, politdalas prieksnieks!

Musu armija jau sen vairs nepastaveja komisaru instituts, karaspeka jau sen nebija dzirdams ari pats vards komisars, tacu Kravcukam to­brid tas likas pats piemerotakais.

Kara laika es ne vienu reizi vien redzeju ienaid­nieku tik tuvu, tacu si nakts kauja ir seviski iespie­dusies atmina. Rakesu gaisma hitleriesi, slepdamies apvidus krokas, ravieniem parskreja no paugurina uz paugurinu. Vini naca mums aizvien tuvak un tuvak, galvenokart vinus attureja musu lozmetejs. Kad notika jauns parskrejiens, tas atkal saka saut un peksni apklusa. Nu sava tikai reta kareivju kede. Vaciesi vairs nenogulas — uzmundrinadami sevi ar kliedzieniem un nepartrauktu uguni, vini visa auguma skreja uz transeju. Bet musu lozmetejs kluseja. Kads kareivis aizvilka sa­nus krituso lozmetejnieku. Nezaudedams dargas sekundes, es metos pie lozmeteja.

Taja bridi visa pasaule man saruka lidz saura­jai zemes strelei, pa kuru skreja fasisti. Neatceros, cik ilgi viss vilkas. Visu butni bija parnemusi tikai viena doma: apturet! Liekas, es nedzirdeju kaujas dardus , nedzirdeju komandas, kas atskaneja lidzas Tikai kada bridi ieveroju, ka krit ari tie ienaidnieki, uz kuriem es netemeju: sava kareivji, kas bija atsteigusies mums paliga. Atceros, viens no tiem ar roku pieskaras manai rokai:

— Atdodiet vietu lozmetejniekam, biedri pulkvedi!

Es paraudzijos apkart: visa transeja bija pilna kareivju. Vini ienema pozicijas — ierasti, raiti, lietiski. Un tik mili, tik tuvi man likas sie nepazistamie cilveki! Protams, mes apturejam hitleriesus, un driz vien, gazdamies tiem virsu ka varena lavina, padomju karaspeks atbrivoja Zitomiru un turpinaja uzbrukumu. Par kareivju bralibu, par kaujas draudzibu, kas valdija musu armija, par to, kadi savu dalu patrioti bija cinitaji, gribas pastastit ipasi.

Katra liela vai maza kauja, lai kur ta notiktu, nozime uguni, asinis un navi. Tomer, kad domaju par kaujam dazados rajonos no Dnepropetrovskas apgabala lidz Pragai, nevilus ataust atmina ainas, kas krasi atskiras cita no citas. Barvenkovas—Lozovskas operacija — un acu prieksa pavid cilveki, kas grimst sniega, stingst ledaina veja. Kaujas Mazaja zeme — spradzienos murdosais Cemesas lica udens, kura no vienas puses uz otru parsviez ar karaspeku pilnos kugisus. Bet Suhumi soseja lidz pasai piekrastei — vieni vienigi putekli. Tie turejas gaisa, parklaja majas, lielgabalus un ma­sinas, bieza karta krajas uz augiem, liekdami lejup zarus. Gar zabaku stulmiem tie ielida lidz pasam pedam, caur apgerbu nokluva lidz kailai miesai. Mes tos norijam kopa ar udeni un edienu un pat tiesi naturala veida.

Pa sadu puteklainu, saules sakaitetu celu, saviniem kaucot, es braucu uz kadu diviziju, kas gatavojas kaujai. Masina iekluva sastreguma, es izkapu pameklet apbraucamo celu un ieraudziju, ka celmala skali stridas serzants un kareivis. No­skaidrojas interesants gadijums.

Kareivis atgriezas no hospitala ar norikojumu uz rezerves dalu. Cela vins bija tisi atpalicis no grupas, aizbedzis. Meklet sutitais serzants vinu panaca cita dala, kura vins bija dienejis pirms ievainosanas. Rotas komandieris noskaidroja kon­fliktu un teica savam bijusajam kareivim: neko nevar darit, ej lidzi serzantam. Un vini aizgaja. Bet cela kareivis sadumpojas: neiesu, un viss, atgriezisos sava dala.

— Vinam ir pavele uz musu pulku, — atbilde­dams uz manu jautajumu, teica serzants. — Vins neizpildija paveli, parkapa zverestu. Vinu vaja­dzetu sodit, bet vins vel tiepjas.

— Ne, neesmu parkapis, biedri komandieri, — ludzosi ierunajas kareivis. — Es tacu nebegu uz aizmuguri, es