uz savu dalu.

— Bet kur ta ir? — Pasa pekle, gaida fricu uzbrukumu, bet tie, — vins nedraudzigi pamaja uz serzantu, — vel tikai knosas.

Padomajiet par to. Cilveks uz likumiga pamata var neiet kauja. Vismaz vins var neiet tulit, un vel nav zinams, kad bus jaiet. Bet vins lauzas kauja. Kadi secinajumi tad izriet no sa pirmaja mirkli skietami atseviska fakta? Kareivis tic saviem ko­mandieriem un politiskajiem vaditajiem, tic sa­viem biedriem, ar kuriem kopa vinam bus jadodas izlukgajiena vai trieciena. Kapec gan citadi vinam butu jatiecas uz savu dalu. Bez tam ari vins pats kaujas ir turejies godam. Glevulis mekletu citu dalu, ietu uz turieni, kur nav vina mazdusibas liecinieku. Ari nolaidigs kareivis, ko biedri nemil, nelauztos pie viniem.

Bet varbut ta ir seviska rota, kas pievelk cilvekus? Ne. Visa padomju—vacu fronte no viena gala lidz otram, visos PSRS Brunoto Speku mediciniski sanitarajos bataljonos mes dzirdejam: gribu uz savu dalu! Savu rotu, pulku, diviziju cilveki uzskatija par sevisku, par pasu labako, par savu si varda vispilnigakaja nozime. Iznak, ka visu musu armiju veidoja «seviskas» dalas.

Nak prata cits, vel izteiksmigaks fakts. Tapat notika uzbrukums, karaspeks iekravajas eselonos, bet es nolemu ielukoties hospitali. Pirmaja palata bija cilveku 30, galvenokart staigajosie. Es no vi­niem atvadijos un teicu, ka mes ejam talak sist fasistus, bet vini lai drizak izveselojas un censas mus panakt. Visi ierunajas reize: panaksot, katra zina. Nakamaja palata guleja smagi ievainotie. Arsts bridinaja, ka pirmais pa labi, leitnants, nav glabjams. Gazes gangrenu vairs nevarot apturet. Es piegaju pie vina. Skaisti, vilnaini, melni mati, melnas uzacis, zilas acis naves elpa kaistosaja seja. Pajautaju, vai vinam nav kadi lugumi vai kadas velesanas.

— Ir, biedri pulkvedi, ir. Pagadajiet, lai mani, ja nenomirsu, nosuta uz savu dalu.

Uzreiz es vinam neatbildeju. Savaldijis aizkustinajumu, teicu, ka noteikti pagadasu, lai neraizejas. Pajautaju, kura dala vins karojis, ka ievainots. Jau biju atvadijies, saku iet, bet izdzirdeju:

— Tad iznak, ka nepagadasiet, biedri pulkvedi?

— Ka tad ne, noteikti...

— Jus tacu nepierakstijat manu uzvardu.

Un atkal es nevareju vinam atbildet uzreiz. Pa­glaba masa.

— Bet es, luk, pierakstu, — vina paradija pa­pira lapinu. — Gan uzvardu, gan dienesta pakapi, gan dalas numuru. Redzat?

Es pastiepu roku pec lapinas, uz kuras izlasiju: «Ir laiks iet projam.» Atri to paslepdams plansete, es palukojos uz leitnantu. Vins smaidija. Kakla iespiedas kamols. Kara laika es ne vienu reizi vien dzirdeju sos vardus: «Gribu uz savu dalu.» Tacu nekad nespesu aizmirst leitnantu ar vina teikto tik nemilitaro vardu «pagadajiet» un ietie­pigo kareivi uz Suhumi sosejas.

Kadi vini ir gara varoni! Kada neuzkritosa, bet neiznicinama Dzimtenes milestiba, kadas alkas no­sargat Dzimteni, it nemaz nedomajot par savu dzivibu! Var pat teikt, ka parsteidza nevis pats ka­reivja lugums, bet gan tas, ka vins to izsacija. Ne­vis dizodamies ar savu varonibu, bet it ka tais­nodamies, it ka lugdams kaut ko tiri personisku, privatu, vinam vienam vajadzigu.

Ko es vareju atbildet kareivim puteklaina cela mala? Pec visiem reglamentiem, pec militaras dis­ciplinas likumiem vins bija vainigs. Nevar kara katrs pats sev izraudzities dienesta vietu. Nevar aiziet «pec pasa velesanas» un pariet uz citu vietu. Ieverojot likumus, man bija vins jasuta dienet tur, kur bija norikots. Tacu es vilcinajos.

— Ko ar jums lai dara? — jautaju kareivim, patiesam nezinadams, ka rikoties.

— Nosutiet uz manu dalu, biedri komandieri. Man tacu jaiestajas partija! Toreiz nepaguvu visu nokartot, nokluvu hospitali, tagad pat lugumu iesniedzu, tacu atkal aizkera noladetais fricis. Bet pie viniem, — kareivis atkal pamaja uz serzantu, — mani neviens pat nepazist.

Sie vardi izkliedeja manas pedejas saubas. Paludzu adjutantu pierakstit vina uzvardu un abu karaspeka dalu numurus. Kareivim apsoliju: ne velak ka rit bus pavele par vina parkomandesanu. Bet tagad jaiet lidzi serzantam — nevienam nav tiesibu parkapt paveli. Pec paveles ari atgriezisies pie savejiem. Kareivis nespeja noslept un nemaz necentas slept savu prieku. Saslejas, izstiepas un, brasi pielicis roku pie cepures, jautaja:

— Atlaujat iet?

Atkal un atkal parliecinamies, kada taisniba bija V. I. Leninam, kad vins noradija, cik milziga nozime ir sakariem ar masam, sakariem ar stradniekiem, zemniekiem un kareivjiem. Cik daudz nopietnu, verienigu secinajumu izdarits pec tiksanas un parrunam ar kareivjiem apstasanas vietas, atputa, kaujas pozicijas. Ta bija ari pec minetas tiksanas hospitali un nejausas sarunas ar kareivi uz Suhumi sosejas. Es, protams, izpildiju doto solijumu. Bet bez tam tika pienemts lemums: pec izrakstisanas no hospitaliem cilvekus, cik iespejams, sutit uz savam dalam.

1944. gada 11. februaris man bija sura diena. Es nosutiju uz Maskavu gruti slimo armijas ko­mandieri. Mediki teica: ceribu nav daudz. Pec desmit dienam Konstantins Leselidze nomira.

Fronte cilvekus var iepazit loti atri, tur uzreiz redzams, ko katrs ir verts. Leselidze bija viens no talantigajiem karavadoniem, kam piemita padomju cilveka labakas ipasibas. Bargs un nesaudzigs pret ienaidniekiem, labs un maigs pretdraugiem, cilveks ar godu, cilveks ar vardu, cilveks ar asu pratu, dzivespriecigs un drossirdigs — tads pali­cis atmina mans kauju draugs un cinu biedrs Konstantins Leselidze.

Par turpmako var daudz ko pastastit, var sarak­stit veselu gramatu, jo tukstosiem kilometru celu un ilgi kara menesi vel bija prieksa. Tacu sodien man vienu gribetos uzsvert velreiz: atminas par Mazo zemi. Mazaja zeme gutais rudijums un pie­redze mani un manus kauju biedrus pavadija lidz pedejam savienam. Karaviru degsmei, pargalvigai drosmei un patriotismam naca klat aukstasiniba, briedums, apdomiba, prasme karot, un tas viss kopa mums palidzeja sasniegt uzvaru.

Ar sivam kaujam, atbrivodami ciemus un pilse­tas, mes izgajam cauri Kijevas, Vinnicas, Hmelnickas, Cernovcu un Lvovas apgabalam un citiem Ukrainas apgabaliem un sasniedzam Karpatus. Tur, izmantodami dabiskos skerslus, fasisti bija izbuvejusi specigo aizsardzibas liniju «Arpad». Tacu vairs nebija tadu kaveklu, ko nespetu parva­ret Padomju Armija. Izmantodama Kaukaza kal­nos notikuso kauju pieredzi, mes parvarejam Karpatu parejas un salauzam skietami nepieejamo ienaidnieka aizsardzibas liniju.

Tagad nu politiskie darbinieki patiesam vairs neredzeja ne dienas, ne naktis. Risinajas kaujas, un ne mirkli nemitejas partijas politiskais darbs karaspeka. Reize ar to vajadzeja palidzet vietejiem biedriem no pagrides iznakusajiem komunistiem, organizet jauno dzivi. Cits pec cita notika svarigi politiski pasakumi: partijas konference, arodbiedribu kongress, jaunatnes un sieviesu konferences. Brivibas atmosfera rosinaja politiskai aktivitatei visus Aizkarpatu Ukrainas iedzivotajus. Vini mus uznema ka bralus — atbrivotajus. Visur dibinajas tautas komitejas, tika gatavots to pirmais kongress. Pec tam piedalidamies kongresa, es redzeju, ar kadu_milzigu entuziasmu tika pie­ nemts vesturiskais lemums par Aizkarpatu novada atkalapvienosanos ar savu tautu.

Ir gruti aizmirst gaviles, ar kuram musu karaspeku sagaidija Rumanijas, Ungarijas, Polijas un Cehoslovakijas tautas. So zemju atbrivosana kopa ar citam vienibam piedalijas ari slavena 18. desanta armija. Sajas zemes politiska darba nozimi nebija iespejams novertet par augstu. Gadu desmitiem ilgi imperialisti bija apmelojusi musu partiju. Gadu desmitiem ilgi tautam bija dzitas galvas sausmu pasakas par musu dzivi, par musu cilvekiem. Un nu padomju cilveks ieradas Eiropa ka atbrivotajs. Bija svarigi ne ar ko nediskreditet so cildeno humano misiju, un musu karaviri to nediskrediteja. It visur vinos redzeja nesavtigus, celus, humanus un taisnigus, kara ruditus cilvekus.

Neizsakami grutaja 1941. gada mes ticejam, ka uzvara pienaks. Tagad mes zinajam: lidz tai atli­kusas skaititas dienas. Visa notikumu gaita mus bija tai sagatavojusi. Un tomer, kad ta beidzot pie­naca, prieks bija parsteidzoss. Manuprat, vel ne­viens nav izteicis vardos visu si prieka dzilumu. Ari es esmu bezspecigs pastastit par visu, kas lija pari musu sirdim 1945. gada 9. maija. Teiksu tikai to, ka si diena kluva par vislaimigako dienu mana muza.

Tiesa, musu 18. desanta armijai kara pedeja diena pienaca mazliet velak — 12. maija. Jau bija parakstits akts par fasistiskas Vacijas bezierunu kapitulaciju, bet mes Cehoslovakijas teritorija vel piebeidzam ienaidnieka atliekas, kas turpinaja pre­toties.

Nekad es neaizmirsisu ari lielas svinibas — pa­radi Sarkanaja laukuma par godu uzvarai. Ar prieku un lepnumu es izlasiju paveli, kura bija teikts, ka par 4. Ukrainas frontes apvienota pulka komisaru tiek iecelts frontes politiskas parvaldes prieksnieks generalis Breznevs. Ka dargu relik­viju es lidz pat sai dienai glabaju zobenu, ar kuru soloju parade kopa ar pavelniecibu musu apvie­nota pulka prieksgala.

Ta piepildijas ari mans sapnis aiziet lidz uzva­rai — tas bija sapnis, kuru loloja miljoniem pa­domju kareivju, kas ne tikai cinijas uz dzivibu un navi, aizstavedami savu zemi, bet ari godam nesa Uzvaras Karogu pa grutajiem

Вы читаете Maza zeme
Добавить отзыв
ВСЕ ОТЗЫВЫ О КНИГЕ В ИЗБРАННОЕ

0

Вы можете отметить интересные вам фрагменты текста, которые будут доступны по уникальной ссылке в адресной строке браузера.

Отметить Добавить цитату