Maza zeme

no musu pozicijam. Tacu, ieradies tur, es redzeju, ka ari saja sektora priekseja linija, kur pastavigi valda trauksme un briesmas, ir biezi mi­neta un nozogota. Darbu gaita sapieriem dazreiz vajadzeja doties tuvcina.

Nocietinatais placdarms kluva par savdabigu cietoksna pilsetu. Radas pat ielas — Hospitalu, Sapieru, Kajnieku un Matrozu iela. Tajas nebija nevienas majas, nav zinams, kas sos nosaukumus izdomaja, tacu tie nebija nejausi. Teiksim, Sapieru iela bija no uguns pasargata grava, bet Hospitalu iela — paugurains apvidus, viscauri apsaudams, un no turienes cilveki biezi nokluva hospitalos. Nocietinajumus buveja zem uguns, nebija nedz me­ hanismu, nedz buvmaterialu, tacu musu meistari ierakas prasmigi, iekartojas zeme pamatigi, ka saimnieki — ta, lai no sejienes neaizietu. Ikvienu, kas buveja so cietoksni, var saukt par varoni.

Ar sevisku sirsnibu es atceros pavecos sapierus. Vinus nesutija ienaidnieka acu prieksa ierikot minu aizsprostus, «vecuki», ka varetu likties, da­rija vismierigako darbu: dazus kilometrus no Gelendzikas, Dzanhotas tuvuma, cirta kokus, saseja tos plostos un naktis nogadaja Mazaja zeme. Bet ka vini nogadaja! Tumsas naktis Cemesas lici, ka jau bija teikts, mes nekad neredzejam. Neapbru­notos plostus saka apsaudit artilerija. Sapieri ne­vareja nedz atbildet uz uguni, nedz manevret ar smagnejo vedamo. Vini iegremdejas aukstaja udeni un, turedamies pie balkiem, turpinaja celu. Ja plostu trapija savins, vini peldus to atkal sa­vilka kopa, lai vertigie koki neietu zuduma. Ja grima velkonis, vini ar raketem deva noteikto signalu un gaidija, kamer piebrauks kada motorlaiva. Tadi bija sie «vecuki».

Lasitajam var rasties iespaids, ka tukstosiem cilveku placdarma pazina tikai triecienuzbrukumus, bombardesanu un tuvcinas. Ne, ilgaja laika te izveidojas dzive, kura bija vieta visam, ko pa­rasti dara cilveks. Lasija un izdeva avizes, rikoja partijas sapulces, svineja svetkus, klausijas lek­cijas. Sadomaja pat saha turniru. Armijas un flo­tes dziesmu un deju ansambli sniedza koncertus, stradaja makslinieki B. Prorokovs, V. Cigals un P. Kirpicovs, kas radija plasu aizsardzibas varonu galeriju.

Atceros, pie mums atbrauca CK brigade. Cilveki bija pirmo reizi nokluvusi musu apstaklos un lu­dza mani iepazistinat vinus ar Mazas zemes cini­tajiem. Toreiz izbraucam ar torpedkuteri. Tiklidz sakam kusteties, musejie izsava raketi. Tas bija signals: savejie vai svesi. Bet vaciesi, kad mes tu­vojamies paredzetajai vietai, sava nepartraukti. Vinu lielgabali bija paslieti uz augsu, tapec bija svarigi piespiesties pie krasta, braukt gar malu. Atkal spraga savini, pavisam tuvu mums. Ja nezi­natu, ka teme uz tevi, liktos neparasti skaisti. Placdarma staveja flotes talsaveja baterija, lidziga milzu zvanam. Mazas zemes cinitaji to bija par­vertusi par komandpunktu. Turpinoties apsaudei, mums vajadzeja noklut tur, es jau biju pieradis, bet viesiem, domaju, iespaids bija stiprs. Atceros no tumsas iznirusu jurniecinu, kas stiepa kaut kadu nesamo.

— Palidzi mazliet, bralit, — vins ludza. — Nesu tacu visiem.

Kad tagad, pec gadsimta tresdalas, atceros, kas bija jaiztur musu armijas kareivjiem, komandie­riem un politiskajiem darbiniekiem, reizem pat ne­gribas ticet, ka tas viss ir bijis, ka to vareja izturel. Tomer vini iztureja. Visu iztureja, visam izgaja cauri un uzvareja, sagrava fasistus.

Todien, vezdams uz Mazo zemi kaujas nepiedalijusos cilvekus, kas pie mums bija atbraukusi no Maskavas, es ari pats it ka ar citam acim palukojos uz pierasto un pazistamo. To visu es biju redzejis ari agrak, bet soreiz ieraudziju — gan pastavigas naves briesmas, gan nepanesamas grutibas, gan musu karaviru bezgaligo varonibu.

Protams, bija loti gruti. Mes bijam atgriezti no Lielas zemes, mums truka sals, gadijas partraukumi maizes piegade. Veselas apaksvienibas tika sutitas uz mezu vakt savvalas kiplokus. No otras puses, sis katakombas bija dregnas, naktis karaviri sala, un politdalas darbiniekiem nacas rupeties par apkuri, pasutit taupibas krasninas, vakt malku. Un tomer Maza zeme palika Padomju zeme un cilveki palika cilveki. Vini loloja planus, jokoja un smejas, pat atzimeja dzimsanas dienas. Piemeram, 15. februari, tas ir, vienpadsmitaja diena pec pirmas vienibas izcelsanas, vienam no desantniekiem, Saivam Tatarasvili, apriteja 23 gadi. Vina neskiramais draugs Pjotrs Verescagins vi­nam uzdavinaja 23 patronas no sava diska. Ta bija visdargaka davana, jo patronu nepietika, bet bija gaidams kartejais ienaidnieka uzbrukums.

Daudz kas saja dzive, kur nave bija blakus, no pirma acu uzmetiena likas nesavienojams ar karu. Reiz 255. flotes kajnieku brigades politdalas prieksnieks I. Dorofejevs brigade saskaitija piecpadsmit pilsetu, rajonu un ciemu padomju deputatus. Nolema sasaukt sesiju. Kadas problemas gan vini vareja risinat? Tacu tas pasas, ko miera die­nas: iedzivotaju vajadzibas, sadzives pakalpojumi. Pasu pirmo vini risinaja jautajumu par pirts celt­niecibu. Ta tika uzcelta! Ka medz teikt, no darba brivaja laika uzbuveja lielisku pirtinu. Uz turieni reiz aizveda ari mani. Persanas telpa gan nebija liela, bet garu tureja labi.

Mazaja zeme liela ciena bija attapiba, izdoma, aspratiba. Bija ari ne mazums sai zina spejigu cilveku. Atceros, ka kads izveicigs puisis, kas kaut kadas darisanas bija aizsutits uz Gelendziku, kal­nos bija atradis noklidusu bezsaimnieka govi. Vins bija nolemis to atvest uz Mazo zemi. Atdzinis govi uz piestatni, ludz laivas komandieri to nemt laiva. Visi apkartejie smejas, bet ideju atbalsta: ievaino­tajiem bus piens. Ta lopu ari atgadaja sveiku un veselu, ievietoja drosa pasleptuve, pienu nodeva hospitali, kas atradas bijusas vinkopibas padomju saimniecibas pagraba.

Protams, piens nebija galvenais. Govs sagadaja lielu prieku cilvekiem, it ipasi tiem, kas kara bija devusies no laukiem. Pec katras artilerijas apsau­des vai bombardesanas kareivji steidzas uzzinat, vai brunala vesela, vai nav ievainota, vini govi maigi glastija. To visu nav tik vienkarsi izskaidrot, tacu tada mieriga radijuma paradisanas milziga sasprindzinajuma apstaklos laudim palidzeja uz­turet dveseles lidzsvaru. Tas it ka atgadinaja: cil­vekiem atgriezisies visi prieki, dzive turpinas, vajag tikai prast so dzivi nosargat.

Laba davana Mazas zemes iedzivotajiem tika sa­gadata par godu 1943. gada 1. Maijam. Kad uzausa gaisma, atskaneja izbrina saucieni un cilveku sejas uzplauka priecigs smaids. Nakti dazadas brigades izvietojuma vietas kareivji bija pacelusi sarkanos karogus. No rita tos ieraudzija visi, to skaita, protams, ari vaciesi.

Atceros, kadu dzilu iespaidu melnbalta kino laikos radija sarkana karoga paradisanas uz ekrana filma «Brunukugis «Potjomkins»». Turpretim te, Mazaja zeme, kas bija bumbu un savinu uzarta, skembu pieseta, nokvepusi un asinu piesukusies, ienaidnieka ielenkuma plivojosie karogi varda tiesa nozime parsteidza. Pari sai izmocitajai zemei velas sajusminatu balsu vilnis. Laudis izjuta kaut ko tadu, kas bija loti dargs personiski ikvienam. Pec pirma savilnojuma briza visus parnema prieks. Smejas aiz laimes, aiz sava speka apzinas: «Skaties, noladetais fasist! Se tev piga!»

4

Aprila kaujas, kas sekoja pec neaizmirstamas parcelsanas, kad man nacas izpeldeties, bija vissivakas Mazaja zeme. Par tam es tagad pastastisu.

Fasistu sagatavotajai operacijai «Neptuns», pec vinu ieceres, vajadzeja pilnigi likvidet musu placdarmu. Speciali sim nolukam tika radita lidz 27 tukstosu cilveku sastava Vecela karaspeka trieciengrupa, bija paredzets, ka to atbalstis 1200 lidmasinu, simtiem lielgabalu un minmeteju. Tika planota ari operacija no juras ar ne mazak izteik­smigu nosaukumu «Bokss». Saja grupa bija ieklautas torpedkuteru flotiles un zemudenes. Tam bija uzlikts par pienakumu pargriezt musu juras komunikacijas un iznicinat padomju karaspeku pec tam, kad tas bus iedzits jura. Ta vini to visu bija iecerejusi.

Kaujas Mazaja zeme, kas sakas 17. aprili, attis­tijas ar pieaugosu speku. Katru dienu pretinieks laida kauja papildinajumu. Agri no rita saka saut ta smagas baterijas. Reize ar to debesis paradijas lidmasinas. Tas varda pilna nozime karajas virs mums, lidoja vilniem pa 40—60 masinam katra, nometot bumbas visa aizsardzibas dziluma un visa fronte. Atrgaitas bumbvedejiem sekoja pikejosas lidmasinas — ari vilniem, pec tam naca triecienlidmasinas. Tas viss ilga stundam, bet pec tam sakas tanku un kajnieku uzbrukumi.

Fasisti uzbruka pasparliecinati, uzskatidami, ka biezajos dumos, kas sedza Mazo zemi, nekas dzivs vairs nav varejis palikt pari. Tacu vinu uzbrukumi atduras pret sivu pretestibu, un vini atkapas, atstadami simtiem un simtiem liku. Tad viss atkal sakas no jauna. Atkal sava smagas baterijas, atkal kauca pikejosas lidmasinas, plosijas triecienlidmasinas. Ta tas atkartojas vairakas reizes diena.

Bumbvedeju un triecienlidmasinu aviaciju sedza iznicinataji. Sakara ar pretinieka lielo parspeku gaisa musu iznicinataji, kaut ari tie nodarija ienaidniekam zaudejumus, bumbu triecienus tomer apturet nevareja. Padomju bumbvedeji virs ienaidnieka pozicijam neparadijas, kas pretiniekam deva iespeju izdarit pargrupesanos un gatavoties uzbrukumiem. Ta turpinajas tris dienas, lidz 20. aprilim. Ta bija diena, lidz kurai vacu fasistiska pavelnieciba bija izplanojusi Mazas zemes galigo sagravi.

Nolemis iedzit mus jura, Hitlers saja frontes iecirkni lika uz karts visu. Izveidojas gruts stavoklis. Tad 18. armijas kara padome, bet praktiski es, uzrakstija aicinajuma vestuli Mazas zemes aizstavjiem. Ta gaja no rokas roka ierakumos un blindazas. Cilveki grieza sev roka un parakstija so vestuli ar asinim. Velak es vienu eksemplaru nosutiju J. Stalinam, lai vins saprastu, ka cinas kareivji.