Maza zeme

dzelzs.»

Pamazam pacelas galvas, tie, kas guleja, uzce­las sedus, tie, kas sedeja, piecelas kajas, un viens otrs jau saka piebalsot. Es nekad neaizmirsisu so bridi: dziesma lika cilvekiem izslieties taisni. Par spiti nule pardzivotajam, visi jutas drosak, ieguva kaujiniecisku noskanojumu.

Driz vien laiva skara dibenu, un mes sakam lekt krasta. Aprauti skaneja komandas, kareivji iz­krava municijas kastes, citi tas uzcela plecos un skriesus — te nav jaskubina, te steidzina uguns — nesa aizsega. Nolikusi kravu, vini tulit skreja at­pakal, tas viss notika, turpinoties apsaudei, nemitoties bumbu dardiem. Bet no krasta ar nestuvem jau nesa evakuacijai sagatavotos ievainotos, ko musu papildinajumam vajadzeja nomainit.

Lezeno piekrastes joslu klaja oli, talak pacelas krauja, nisu izvagota. Lidz tam tad ari vajadzeja aizjonot, lai paglabtos no uguns, bet pec tam uz­rapties vel kadu pusotru desmitu metru augstak un ielekt transeja, kas veda talak Mazaja zeme. Un, kaut gan, atkartoju, galvenais vel bija prieksa, te jau cilveki jutas mierigi. No sejienes pa satik­smes ejam vareja noklut lidz jebkurai dalai, kas karoja placdarma, gandriz vai lidz jebkurai apaks­ vienibai.

Parcelsanas vienmer bija bistama, ar risku bija saistits gan pats brauciens, gan izkrausana, gan parskrejiens, gan uzkapsana krauja, tacu ik rei­zes, ieradies Mazaja zeme, es atgriezos pie domas: bet ka gan seit izcelas mala musu cilveki, kad ta­gadeja glabjosa aizsega vieta atradas vacu loz­meteji, bet pa satiksmes ejam skreja desantniekiem neredzamie hitleriesi ar automatiem un granatam? Katram, kas atcerejas, ka tiem, pirmajiem, bija daudz grutak, drosi vien radas jauni speki.

Tomer, ka zinams, mes noturejam Mazo zemi tiesi tik ilgi, cik bija vajadzigs saskana ar padomju pavelniecibas planiem, — 255 dienas. Ka mes tas toreiz nodzivojam, to es gribu pastastit.

2

Mums kars nebija vajadzigs. Tacu, kad tas sakas, liela padomju tauta viriskigi uz dzivibu un navi cinijas pret agresoriem. Atceros, 1940. gada partijas Dnepropetrovskas apgabala komiteja rikoja lektoru apspriedi. Es toreiz ipasu uzmanibu veltiju militari patriotiskajai propagandai. Par to tad mums ari bija runa. Ka zinams, ar Vaciju bija noslegts neuzbruksanas ligums, laikraksti publiceja attelus, kuros bija redzama Molotova tiksanas ar Hitleru, Ribentropa tiksanas ar Stalinu, ligums mums nodrosinaja nepieciesamo atelpu, deva laiku musu zemes aizsardzibas speju nostiprinasanai, tacu ne visi to saprata. Un, luk, ka sodien redzu, toreiz piecelas viens no apspriedes dalibniekiem, labs lektors, uzvarda Sahno, un jautaja:

— Biedri Breznev, runajot par neuzbruksanu, mums jaizskaidro, ka tas ir nopietni, bet tie, kas netic, nodarbojas ar provokatoriskam runam. Bet tauta tacu maz tic. Ka lai mes rikojamies? Izskaid­rot vai neizskaidrot?

Laiks bija diezgan sarezgits, zale sedeja cetri simti cilveku, visi gaidija manu atbildi, bet ilgi domat nebija iespejams.

— Noteikti izskaidrot, — es teicu. — Tik ilgi, biedri, skaidrosim, kamer no fasistiskas Vacijas nepaliks akmens uz akmens!

Tolaik es biju Dnepropetrovskas apgabala komi­tejas sekretars aizsardzibas rupniecibas jautaju­mos. Varbut kads ari vareja atlauties bezrupibu, bet man ik dienas vajadzeja domat, kas mus gaida. Man bija javeic ne mazums svarigu un steidzamu darbu, kas saistiti ar tada speciga aizsardzibas kompleksa organizesanu un koordinesanu, kadi tolaik bija Ukrainas dienvidi, it ipasi Piednepra.

Rupnicas, kas lidz tam bija izgatavojusas tipisku mierlaika produkciju, parkartoja razosanu militara gultne, musu metalurgi saka apgut specialas te­rauda markas, man bija jasazinas ar tautas komi­sariatiem, jalido uz Maskavu, bezgaligi jabrauka pa apgabalu. Atputas dienas mes nepazinam, gi­mene biju retumis. Atceros, ka ari nakti uz 1941. gada 22. juniju velu nosedeju apgabala komiteja, bet pec tam vel apmekleju kara aerodromu, ko mes buvejam Dnepropetrovskas tuvuma. So strategiski svarigo objektu kontroleja Centrala Komiteja, darbi nemitejas ne dienu, ne nakti, tikai rita puse es vareju atgriezties no buvlaukuma.

Piebraucis pie majas, redzeju, ka pie durvim stav K. Grusevoja masina. Vins tolaik aizstaja ap­gabala komitejas pirmo sekretaru. Es tulit sa­pratu: kaut kas ir noticis. Vina logos dega gaisma, un, gaismai austot, tas izskatijas loti divaini. Vins paskatijas ara, ar zimi aicinaja mani kapt augsa, un es, jau budams uz kapnem, nojautu kaut ko ne­lagu un tomer nodrebeju, izdzirdis vardu: «Kars!»

Saja mirkli ka komunists es stingri un nelokami izlemu, kur man jabut. Griezos Centralaja Komi­teja ar lugumu nosutit mani uz fronti — un taja pasa diena mans lugums tika izpildits: mani no­sutija Dienvidu frontes staba riciba.

Esmu pateicigs musu partijas Centralajai Ko­mitejai, ka tika atbalstita mana velesanas jau kops pirmajam kara dienam but aktivaja armija. Esmu pateicigs, ka 1943. gada, kad dala musu teritorijas bija atbrivota, ieveroja manu lugumu neatsaukt mani kopa ar citiem partijas darbiniekiem frontiniekiem, ko norikoja vadosa darba aizmugure. Esmu pateicigs ari, ka 1944. gada tika izpildits lugums neiecelt augstaka amata, kas attalinatu mani no tiesajam kaujas operacijam, bet lidz kara beigam atstat 18. desanta armija. Mani vadija vienas jutas — aizstavet musu zemi, sist ienaid­nieku visur un ik uz sola, noiet lidz galam, lidz pilnigai uzvarai. Tikai ta vareja atjaunot mieru pasaule.

Ar 18. armiju saistita mana frontes dzive, un ta uz visiem laikiem man kluvusi tuva. 18. armijas rindas es cinijos Kaukaza kalnos bridi, kad tur izskiras Dzimtenes liktenis, karoju Ukrainas lau­kos, parvareju Karpatu kalnu gredas, piedalijos Polijas, Rumanijas, Ungarijas un Cehoslovakijas atbrivosana. Ar so armiju biju ari Mazaja zeme, kurai ir nozimiga loma Novorosijskas un visas Tamanas pussalas atbrivosana.

Gadas, ka cilveks noklust tados apstaklos, kad gada laika redz, uzzina, izjut tik daudz, cik cita laika vesela muza butu par maz. Notikumu saja placdarma bija tik daudz, bet kaujas tik sivas un nepartrauktas, ka likas, tas ilga nevis 255 dienas, bet veselu muzibu. Un to visu mes pardzivojam.

Geografiska izpratne tadas Mazas zemes nav. Lai saprastu visu turpmako, skaidri jaiztelojas sis akmenainais sauszemes gabalins, kas pieplacis udenim. Ta kopgarums pa frontes liniju bija sesi kilometri, platums — tikai cetrarpus kilometri, un so zemi mums katra zina vajadzeja noturet.

Ka radas placdarms? Novorosijska atrodas pie Cemesas lica, kas dzili iesniedzas kalnos. Tur ir divas cementa rupnicas — «Proletarij» un «Oktjabrj». No vienas puses bijam mes, bet no ot­ras — vaciesi. 1943. gada sakuma viss kreisais krasts bija pretinieka rokas, no augstienem tas kontroleja musu flotes parvietosanos. Tapec vajadzeja pretiniekam atnemt so prieksrocibu. Ta ra­das doma: meginasim izcelt desantu un ienemt Novorosijskas piepilsetu. Tas ne tikai drosak no­segtu lici no ienaidnieka ieklusanas ta udenos, bet ari atvieglotu mums visas turpmakas kaujas.

Hitleriesi to labi saprata. Es centisos nenosaukt parak daudz skaitlu, bet vienu tagad minesu. Plac­darmu, kad mes to ienemam, fasisti apsaudija ne­mitigi, nometa uz ta milzum daudz savinu un bumbu, nemaz jau nerunajot par automatu un loz­meteju uguni. Aprekinats, ka uz katru Mazas ze­mes aizstavi iznaca 1250 kilogramu si navejosa metala.

Placdarma cinijas gandriz divas tresdalas 18. desanta armijas, un sava laika lielako dalu es pavadiju uz Mazas zemes. Tatad no siem navejosa metala kilogramiem kaut kas bija paredzets ari man.

Domaju, ka desanta izcelsana Mazaja zeme un kaujas taja var noderet par kara makslas paraugu. Mes rupigi izraudzijamies cilvekus, speciali vinus sagatavojam. Sauraja zemesraga Gelendzika tre­neja trieciengrupas, macija tas lekt udeni ar loz­metejiem, rapties klintis, mest granatas no neerta stavokla. Cinitaji apguva visus trofeju ierocu vei­dus, iemacijas mest nazus un sist ar laidem, par­siet bruces un apturet asinosanu. Iegaumeja nosa­citos signalus, iemanijas ar aizsietam acim piela­det automatu diskus, pec savienu skanas noteikt, no kurienes sauj. Bez sis prasmes pardrosais de­sants un it ipasi pati pirma nakts sadursme nebija iedomajami — tur viss bija jadara tumsa, palau­joties uz tausti.

Pirmaja grupa, ko nosauca par ipasa uzdevuma vienibu, nema tikai brivpratigos. Un tikai tadus, kas jau bija paradijusi varonibu. Par desanta ko­mandieri iecela majoru C. Kunikovu. Sim gudra­jam un stiprajam cilvekam es biju pieversis uz­manibu jau ieprieksejas kaujas, kad vins bija flo­tes kajnieku bataljona komandieris. Par vietnieku politiskaja darba kluva vecakais leitnants N. Starsinovs, bet par staba prieksnieku — majors F. Kotanovs, kas ari bija labi sevi paradijusi kaujas. Visiem trim velak tika pieskirts Padomju Savienibas Varona nosaukums: Kunikovam — pec naves (vins krita ceturtaja diena pec desanta izcelsa­nas), bet Starsinovam un Kotanovam — jau pec Mazas zemes epopejas notikuso kauju laika.

Viniem deva tiesibas vienibas veidosanai atlasit cilvekus no jebkuram Novorosijskas juras kara bazes dalam. Tas, protams, bija arkartejas tiesi­bas, bet tas dikteja nepieciesamiba. Mes sapratam, ka sada desanta arkartigi svarigs ir varda pilna nozime katrs cinitajs. Ta sakomplekteja piecas trieciengrupas, ko apvienoja 250 cilveku