man mammu sameklet, bet tas nebija vienkarss uzdevums. Pagaja paris nedelas, kamer mammu atradu Liepajas cietuma. Tur uzzinaju, kadiem alfabeta burtiem, kura nedelas diena pienem pienesumu. Musu burtam bija sestdiena. No ta laika visu vasaru, katru sestdienu, lietu vai saule es stundam niku pie sarkana kiegelu mura. Tur mes cits ar citu pamazam iepazinamies.
Musejo aiz vartiem bija daudz, tatad otrpus vartiem bija vel vairak, ne jau visi zinaja, kur piederigos sameklet. Tapat vareja gadities, ka visa gimene apcietinata un nav neviena, kas kaut ko atnestu. Diezgan biezi pienesumu nepienema, jo apcietinatas personas tur vairs neesot. Kur ir, kas noticis? Aizcirta lodzinu bez paskaidrojuma, mekle, kur gribi.
Nekas nebija zinams, cik ilgi musu apgadnieci tures cietuma. Vecaimatei jau pari par septindesmit, es vel nepilngadiga, skola ari japabeidz. Nolemu kaut ko uzsakt. Mums majas bija istie svari ar visiem atsvariem, tatad svari nebija jaire. No ritiem agri steidzos uz tirgu, tur lietuviesu zemnieki loti labprat gribeja visus atvestos produktus pardot vairuma. Bija zinams, ka uzpircejas, visu no rita nopirkusas, diena pie galdiem pardeva par augstakam cenam. Nedelas laika samacijos lietuviesu “tirgus” valodu, produktu nosaukumus un skaitlus. Valodu man iemacija lietuviete, ieprecejusies musu rados.
Ta es kluvu par uzpirceju - atkalpardeveju. Sakuma mani lidzekli bija smiekligi, salidzinot ar vecajam uzpircejam, tadel vareju tirgoties tikai ar olam. Pec divam nedelam man jau bija pardosana sviests, siers un lauku desas, bet, kad iekrajas kapitals, tirgojos pat ar kautam zosim. Es to dariju gan vajadzibas spiesta, gan ar lielu sajusmu!
Leisu onkuli bija loti devigi, vienmer uzmeta kadu sviesta piku vai siera rituli pa virsu.
Teiksu atklati, tada tirgosanas bija viena varena lieta. Naudas pilnas kabatas, katru vakaru saskaitiju dienas pelnu. Vareju pirkt visu, ko velejos. Rudeni, kaut ari skola bija sakusies, tirgu pamest vairs nevareju. Ap septiniem no rita produktus iepirku, aiznesu preci uz majam. Atnakusi no skolas, nesu visu atkal uz tirgu un lidz tirgus slegsanai paspeju visu pardot, jo pie manis labprat pirkas: devu pareizu svaru un gliti iesainoju. Biju gimenes apgadniece. Skolas zeni bija uzzimejusi karikaturu: mani ar lielu grozu viena roka un zosi paduse, bet es to launa nenemu, gluzi otradi, biju par karikaturu sajusma un to vel ilgus gadus glabaju ka pieminu.
Pienaca tiesas diena. Vecamate uz tiesu nenaca, gaju viena Tiesas zale cilveki zinaja viens otram pacukstet, ka tiesas piesedetaji esot galigi aplam samekleti, viens esot zarku taisitajs, bet otrs kurpnieks. Varbut ta ari bija, jo izskats liecinaja par vistirakas rases proletariesiem. Tiesa notika krievu valoda, jo tiesnesis bija krievs. Es toreiz krieviski seviski daudz nesapratu, tadel majas maz ko vareju pastastit, par ko isti mate apsudzeta.
Sprieduma bija teikts: “Par kaitniecibu piespriesti septinpadsmit gadi ieslodzijuma.” Mana prata iespiedas skaitlis 17, toreiz tiesi tik man bija gadu, tatad mati atbrivos, kad man bus trisdesmit cetri...
Pirms aresta mate stradaja gatavo apgerbu veikala par vaditaju. No izmeklesanas materialiem bija redzams, ka mates maja kratisana neko neatrada, bet pardevejas Zojas maja gan atrada 24 no veikala pazudusas amerikanu kleitas, zekes un vel citas mantas. Man palika neatminama mikla, kadel mana mate atradas uz apsudzeto sola, nevis komjauniete Zoja, Liela Tevijas kara invalide ar vienu roku (otra kara pazudusi). Zoja tika cauri ari bez tiesas. Pie vinas atrastas kleitas un citas mantas vienkarsi vinai atnema un nogadaja atpakal veikala.
Kleitas naca no Amerika saziedotiem drebju konteineriem, palidziba kara cietusajiem, bet valsts to visu nodeva veikalos un pardeva ne tikai par naudu, vel bija nepieciesami speciali orderi, kurus sanema krievu virsnieki ar gimenem.
Es nebiju parmerigi savai matei piekerusies, man sirdij daudz tuvaka bija vecamate, bet es zinaju, ka mate bija pedantiski kartiga visas lietas un ka krievu prieksnieki vienkarsi gribeja no vinas atbrivoties. Notika gimenes apspriede. Taja vardu teica matesbralis.
Vins apnemas gadat par savu mati, manu vecmaminu, bet man esot jabrauc uz Rigu pie teva, tur ari japabeidz skola. Un vispar manam tevam esot pienakums par mani gadat, kamer es macos.
PARMAINAS
Zinaju, ka mans tevs ir plasa veriena cilveks un ka nauda pataisa virieti par uzdzivotaju. Biju pie teva vairakas reizes ciemojusies un agri visu sapratusi.
Pie turibas vins tika pats ar savam rokam, burtiski ne no ka. Sakums bija loti bedigs. Kad tevam bija tikai cetrpadsmit gadu, vinam abi vecaki gaja tragiski boja. Tas notika uz laukiem. Vina vecaka masa, tapat ka daudzi citi tajos laikos, bija sausmigi skopa un mantkariga. Vina viena pati piesavinajas lauku majas ar visu dzivo un nedzivo inventaru. Braliti ar mazu sainiti roka vienkarsi padzina plasa pasaule pasam esot maize japelna. Bet bralis ari negaja vis kautkur gana vietu meklet, ka masa bija ieteikusi. Ne, vins saimnieka dels, neies citiem lopus ganit. Vins brauca uz Rigu, jo nebija no bailigajiem. Gajis pa ielu un bijis loti izsalcis, apstajies pie konditorejas loga un nav varejis beigt apjusmot loga saliktas kukas un tortes. Devies ieksa un jautajis, vai saimniekam nevajag paliga, vins varot visu: gridas satirit, krasnij malku saskaldit, un miltu maisus ari varot pacelt, par darbu vins naudu neprasot, bet kadu kuku gan gribesot. To visu man tevs reiz stastija. Sagadijies ta, ka konditorejas ipasniekam, Baltijas vacietim un vina sievai tads dross zens no laukiem loti iepaticies, un manu tevu uz vietas pienema par macekli. Kuku 'tehnologiju 'toreiz 'studeja' vairakus gadus, kamer pieskira zella diplomu. Ar tadu diplomu kabata vareja dabut labi atalgotu darbu lielos restoranos un konditorejas. Jauniba tevs nav ne dzeris, ne smekejis, stradaja virsstundas un kraja naudu. Trisdesmit gadu vecuma vinam nauda bija vairakas bankas, ari uz aizdevumu procentiem pret vekseliem aizdota. Kad vins iepazinies ar manu mati, tad vinam jau bija trisdesmit divi gadi, sava ceptuve, konditorejas veikals, pie vina stradaja algoti cilveki, un nauda bankas ari bija. Matei toreiz bijis devinpadsmit gadu un vina loti saubijusies, bet vins to apzilbinajis jau otraja tiksanas reize ar briljantu gredzenu, zelta pulksteni ar smaragdiem, un saubas izklidusas. Pec greznam saderinasanas svinibam vini driz salaulajas. Bet laikam ta ir, ka veca patiesiba saka: 'Sirdi par zeltu nevar nopirkt.'
Nelidzeja ne Singera sujmasina, ne darga vijole, ne duciem kleitu, lauliba izjuka pec cetriem gadiem, bet oficiali skirti vini nekad nav bijusi.
Pie teva ierados bez ieprieksejas pazinosanas, jo ta bija drosak, ka varesu palikt. Tevs izskatijas parsteigts, bet vel lielaku parsteigumu sagadaju damai, zili melniem, sprogainiem matiem. Es tak vinam nejautaju, kas vina un kada sakara tur atradas.
Ka pie nedarbiem piekerts skolas puika, tevs saka taisnoties, ka vina nakot pie vina vingrinaties klavierspele, jo, luk, vinai neesot savas klavieres, un dama steidzigi rosijas ap nosu kaudzi. Dalu panemusi, steidzigi atvadijas. Vispar klavieres tevs bija nopircis man, vienigi tas nekad netika nogadatas uz Liepaju, kara laiki, transporta sarezgijumi utt.
Izstastiju tevam par mates apcietinasanu, tiesu, visu parejo un pateicu, ka tagad paliksu pie vina. Bileti lidz Rigai toreiz nopirkt vareja katrs, bet palikt Riga tomer bija krievu privilegija. Izradijas, ka man, miesigai meitai, nebija tiesibas pie teva pierakstities un dzivot. Kad bija izstaigata namu parvalde un milicija no viena gala lidz otram pa vairakiem lagiem, tad biju uzzinajusi tikai tik daudz: ja es iestasoties darba, tad Riga pierakstisot. Bet skola? Ka lai pabeidzu skolu, ja ta man pirmaja vieta. Busot jaiet vakarskola. Ta tik vel truka! Man ir apgadnieks. Biju sasutusi par tadu netaisnibu, svesi krievi man noradis, kur un ka man macities. Kur tas vel redzets, ka likumigu tevu nevar uzskatit par apgadnieku savai meitai, kamer ta macas!
Un nepatiksanas neizpalika.
Tikai viena nedela bija pagajusi no iebrauksanas dienas, kad jau naktskontrole klat. Tas bija setnieks Erdmanis, kam niezeja kaju pedas atrak aizskriet un pazinot.
Naudas sods nebija liels, toties draudi isti padomiski - pat ar cietumu piedraudeja. Tevam bija labs draugs, atvalinats advokats, kurs apsolijas mani iekartot viegla darba. Lai ejot drosi vakarskola, nekas sliktaks tur neesot un gan jau viss labi. Otra diena advokats priecigs klat. sarunajis man sekretares vietu LPSR Augstakaja tiesa. 'Ak sausmas!' iesaucos, 'es un tiesa!' Dzirdot vien runajam par tiesu, man jau kajas stivums metas, kur nu vel par augstako.
'Vai tad tur vispar tadus tuvuma laiz, kuri nav zverinati komjauniesi?' indigi pavaicaju. Atbilde bija apmeram tada, ka nemot katru, kura grib stradat, un ka kriminallietu tiesas kolegija loti vajadziga sekretare, jo nakot veselam gredam lietas ar kasacijas sudzibam no tautas tiesam no visiem Latvijas rajoniem un tas visas jaregistre gramatas.
