mirusas saules! — es nodomaju.
Lidz sim klusejis, ierunajas Sefers:
— Draugi, lai notiktu, kas notikdams, visu planetu cilveces vares ar mums lepoties. Ja cietisim neveiksmi, gan velak merki sasniegs citi. Un tomer pirmie celvezi busim un paliksim mes.
— Protams! — pavipsnaja Suiliks. — Tikai pacentisimies nelidzinaties varonigajam Osinsi!
— Kas ir sis Osinsi?
— Slavens karavadonis, kas. pirms daudziem gadu tukstosiem dzivojis uz Ellas-Venas. Dziesma par vinu saglabajusies lidz musdienam. Nodziedasim to, Esina!
Un vini mums nodziedaja baladi par Osinsi varondarbiem. Sim slavenajam karotajam nekad vel nebija palaimejies cinities pret ienaidniekiem. Tie laidas lapas, tiklidz padzir deja vina vardu. Reiz Osinsi sastapa vecu vientulnieku, kurs neko nezinaja par slaveno karavadoni, un iztrauceja veca vira lugsanas. Nebut netaisidamies begt, vientulnieks apbera Osinsi nikniem lastiem. Apjukusais karavadonis nodomaja, ka tas ir kads nedzirdets spekavirs, ja jau iedrosinas vinu ta ladet. Osinsi meties begt ko kajas nes un neapstadamies skrien vel sobaltdien.
Pec sis ironiskas dziesminas mes atsveicinajamies un devamies pie miera. Izlidojam agri nakamaja rita. Esina, Beisita un lina mus pavadija lidz juras ostai. Pedejie atvadu vardi, un metala durvis aiz mums aizveras.
Sakuma celojums riteja bez starpgadijumiem. Ta ka ksilla korpuss bija loti masivs, pareju ahuna iezimeja mazliet specigaks grudiens neka parasti. Izniram noladetaja galaktika, tacu Suiliks nespeja noteikt, cik talu esam no Sifana, uz kura kopa ar Ilnu pavadiju sausmu pilnu menesi. Lidojot par tuvako planetu, verojam, ka to ienemusi misliki. Saules sistema, kuru gatavojamies atdzivinat, skiet, ietilpa divpadsmit planetas. Sis skaits, protams, bija aptuvens. Tuvojamies mirusajai saulei.
Sedeju vadibas kabine — sealla — blakus Berantonam, Akeijonam un Suilikam. Bez parastajam iericem, ar kuram pa pusei jau pratu rikoties, kaut gan to darbibas principus vel pilnigi neizpratu, seit bija bezgala daudz jaunu specialu kontroles mehanismu.
— Pec paris bazikiem sasniegsim miruso sauli, — Suiliks teica. — Nebutu slikti, ja Berantons jau pirms tam paraditu, kas tev darams.
Devos fizikim lidzi. «Svinsa» komanda ietilpa piecdesmit cilveku — divdesmit pieci isi un tikpat daudz sinzu. Ksilla lielako dalu j aiznema sferiska zale, kuras grida it ka dalijas divi dalas: iekseja un areja apli. Pirmaja uz paaugstinajuma staveja divaina, apl meram tris metrus augsta, trisdesmit metru : plata, ovala, plakana ierice. Ta vel nebija pilnigi samonteta, jo blakus uz metala gridas atradas detalas. Starp tam redzeju ari reakciju paleninataju, kuru man vajadzes iestadit. Visapkart centralajam aplim, areja gredzena bija novietoti antigravitacijas generatori, kuru raditaja aizsargjosla darbosimies uz mirusas saules.,
— Tiklidz nolaidisimies, — paskaidroja Berantons, — centralais aplis reize ar kilsimu atdalisies no ksilla. Pirms tam iedarbinasim antigravitacijas generatorus. Mirusas saules gravitacijas speku lidzsvarosana prasis tik daudz energijas, ka kops nolaisanas briza tas mums pietiks tikai pusbazikam. Tatad jarikojas loti atri. Kad kilsims bus ieslegts, nekavejoties pacelsimies unpariesim i ahuna labi talu no sis vietas. Pec tam atkal iznirsim Visuma, lai noverotu eksperimenta rezultatus. Nac surp un noslipe nepieciesamas kustibas — te nav neka sarezgita: pacel paleninataju, ievieto iedobe, pagriez par devindesmit gradiem, iebidi dzilak un velreiz pagriez preteja virziena. Tas ari viss. Galvenais — pec mana signala ne mirkli nevilcinies! No tevis atkarigas musu dzivibas. Un nu izmegini! Kilsims nav ieslegts, tev nekas nedraud.
Seit kosmosa, talu no specigajiem gravitacijas centriem, uzdevums nelikas gruts. Vairakas reizes atkartoju kustibas, lidz beidzot vareju visu izdarit aizvertam acim.
— Detala driz klus smagaka. Pirms beigsim montet kilsimu, tu izmegini velreiz.
— Nav verts, — es iebildu. — Labak taupisu spekus.
Atgriezamies vadibas kabine. Lielo planetu orbitas palika aizmugure, mes lidojam garam ieksejam planetam. Kad pedeja no tam izzuda skatienam, Suiliks, iedarbinajis antigravitacijas generatoru, deva trauksmes signalu. Uzvilkam skafandrus un sedejam sealla. Berantons un Suiliks veica virkni sarezgitu manevru. Nolaisties uz mirusas saules ir nesalidzinami grutak neka uz jebkuras citas planetas. Uz mirkli energijas paterins parsniedza paredzeto normu. Astronautu sejas sadruma Bet driz vien viss atkal riteja normali.
Kad lidz merkim bija palicis apmeram tukstos kilometru, energijas paterins no jauna draudigi pieauga. Bija steidzigi jaizlemj, vai turpinat lidojumu, ierobezojot uzturesanas laiku uz mirusas saules no pus lidz tresdalai bazika, vai ari tulit pat griezties atpakal.
Ksilla vadiba un komanda vienpratigi nolema nolaisties. Berantons paveleja nekavejoties uzsakt kilsima montazu, stingri ieverojot visus piesardzibas noteikumus.
Iznemot Suiliku, kurs ne soli neatkapas no vadibas pults, mes, parejie, nokapam centralaja zale, kur klusi duca antigravitacijas generatori. Ap kilsimu rosijas montazas brigade. Kaut ari ksilla bija radits specigs ieksejais antigravitacijas lauks, pievilksanas speks kluva aizvien jutamaks, gravimetra raditajs tuvojas otrajai iedalai un lenam nosveras tai pari. Musu kustibas bija smagas un neveiklas. Lai es saglabatu spekus izskirigajam bridim, Berantons lika man apgulties.
Jutu vieglu grudienu. Gabalinu paslidejis uz prieksu, ksills apstajas. Centrala platforma lenam atdalijas. Nu mes bijam uz mirusas saules. Tris metrus virs mums gaisa karajas ksills. Prozektoru aukstaja gaisma atklajas drausmiga aina — visapkart vienigi sastingusi metala vilni un izdedzi! Musu riciba bija tresdala bazika vai tiesi trisdesmit elliesu minutes. Sai laika uzdevumu vajadzeja paveikt. Sava kaska dzirdeju Suilika mierigo balsi, kas skaitija laiku! «— Divdesmit devinas minutes… divdesmit astonas… divdesmit septinas…
Bet kas notiek ar montazas brigadi? Skiet, ta vel nav izkustejusies no vietas! Ar mokam pagriezis galvu, redzeju, ka, sakumpusi smagajos skafandros, vini tik tikko velk kajas un strada neciesami lenam, it ka pa murgiem. Berantons, atbalstijies pret kilsimu, vadija montazas darbus.
«Divdesmit piecas minutes… divdesmit cetras… divdesmit tris…
Vairums detalu vel bija izmetatas pa metala gridu. Ak, kadi nelgas mes biiam — ka isi, ta sinzi, rbeni un ari es! Ja roboti antigravitacijas lauka nedarbojas, tad gluzi parasts celamkrans, kaut vai vienkarss metala bloks musu uzdevumu butu atvieglojis! Tacu par tik primitivam iericem sis parak kulturalas butnes nebija iedomajusas!
«Divdesmit… Devinpadsmit… Astonpadsmit…»
Antigravitacijas lauka intensitate nebija pastaviga. Ta es lagiem tiku ciesi piespiests sedeklim, lagiem uzrauts gaisa, tad atkal iespiests sedekli.
«Piecpadsmit… Cetrpadsmit… Trispadsmit…»
Pakapeniski samontejam detalu pec detalas.
— Uzmanibu! Tulit bus tava karta, — uzsauca Berantons. — Sagatavojies!
«Divpadsmit… Vienpadsmit… Desmit…»
— Kad nolaidisu roku, saksies tava minute. Nac tuvak!
Piecelies ar mokam aizvilkos lidz savai detalai. Ta likas neiedomajami smaga. Ne, sados apstaklos man muzam to nepacelt!
«Devinas.
Beranton! Es nespesu! Apturi…
«Astonas…»
— Par velu! Tava karta!
Berantons nolaida roku. Izmisiga apnemiba noliecos un satveru reakcijas paleninataju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodinats, manas rokas vienigais glabins — detala, kas dos mums iespeju laikus pariet ahuna. Ar skalu noputu es pacelu paleninataju. Berantons, raudzidamies mana Zemes pulksteni, skaitija sekundes:
— Piecdesmit piecas…
Pasperu soli uz prieksu un ieliku paleninataja galu kilsima dobuma.
— Piecdesmit…
Ne, detaJa bija parak smaga! Uz kuru pusi ta japagriez? Pa labi vai pa kreisi? Zem skafandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija aumalam.
— Cetrdesmit…
Ko vilcinas tas nelga Suiliks? Vins tacu solijas maksimali pastiprinat antigravitacijas zonu, kad pienaks mana karta!
— Trisdesmit piecas…
Ka salauzta zem milziga spiediena montazas brigade pamazam izklida. Ar parcilveciskam pulem pacelu detalas otru galu vajadzigaja augstuma. Kilsima jau it ka samaniju Jaunu vestosas vibracijas. Ja nu isi ir
