Smagas vazas liks. Ne par vazam, ne par gadiem Vins par tevi skums, Jo vins zin, ka rit vai parit Maizes nebus mums. Klusi, berns, tev nebus raudat Nedrikstam mes gaust. Busi paligs, kad reiz iesim Cietummurus lauzt.
VIENTULA TESTAMENTS
Draugi, mileju es kadreiz jus parlieku,Ari tad, kad skarbi, lepni bijat jus. Nu, kad gurdo galvu zemei klepi lieku, Pedejs velejums man rakstits jums te bus: Nenesiet uz kapiem ziedus, zalas lapas — Trudiem zeme pati zales sagsu sedz. Milus vardus, runas nesakiet pie kapa — Mirusie jau dzivos vairs ne dzird, ne redz. Dzive daudzreiz es pec krasniem ziediem alku, Tomer tukss un drums arvienu bij mans galds. Jusu milo vardu garu muzu salku, Viss, ko no jums guvu, — spits un lepnums salts. Tapec tagad, draugi, atmetusi naidu, Dziviem nesiet ziedus, kas bij lemti man. Milu dziviem dodiet, kas tas salkst un gaida, — Velu milet ir, kad smilts pret zarku skan.
PRIEKS
Ir skumja vienmula. Tai tikai viena krasa: Palss miglas makonis aiz pelecigas sienas. Prieks kvel ka dargakmens. Prieks tukstos krasas laso, Ka milzu kalns tas aug un varens augsup slienas. Ar sartu asnu prieks ik pavasari raisas, No berzu zaluma tas bezbedigi smejas, Ar baltu makoni prieks uzpeld zilos gaisos, Ap spozu zibeni tas rada savu seju. Prieks tukstoskrasainais, ka gan tu izdzist vari? — Griez asnu izkapts driz. Bal zalums bezbedigais. Tik viens stav nemainigs, lai ziema, pavasaris: Palss miglas makonis aiz sienas pelecigas.
* * *
Jus, vejiem lidzi skrejeji, arvien pie pilna galda sedat, Ar trukumu ne sodiena, ne laiki talaki jus nevar baidit. Neviens jus nedomas no siltam vietam projam raidit, Kaut slepeni jus savus maizestevus nicinat un medat. Jus «tauta» mil, jums zemes varenie sniedz dargas balvas. Vai! tiem, kas vejiem lidzi negrib locit galvas, Kas lepni dveseles un nelokami gara. Tos «tauta» nicina, bads, aukstums vinu tiesa, Ka erglis Prometeju vinus plosa katra vara, Un sodus bargakos spriez katra tiesa.
