Vel smarsas elpo mezs un ars, Bet dabollauks jau kails un bars. Un talu lauka izkapts skan, Ja, izkapts skan, Un klusi raudat gribas man: Naks rudens smaga brieduma, Dzis vasaru prom muziba, Un atpakal vairs nenaks ta, Ja, nenaks ta, Ka atsaukt nevaram neka. Gan vasaras vel naks un ies Un saules skupstos suposies, Bet katra navei tuvak trauc, Ja, tuvak trauc, Lidz pienak ta, kas projam sauc.
SARUNA AR PUTNU
Mazo putnin ievu cera, cik tu liksmi dziedat vari! Vai tev prieks par pasa dziesmu vai par siltu pavasari? Vai tev prieks, ka mila saule tavus sparnus liegi glasta, Taviem berniem dunu ligzda vejs par talam zemem stasta? Ziemu, salu aizvadijis, tu nu trallini un dziedi, Nemanidams, ka tev apkart gatavojas jauni biedi: Paklau, ka zem ievu cera odze snac un galvu cila, Alkdams tavu dzivibinu, plesigs vanags glun no sila. Paskat, ka uz ligzdas malas mazie ciepst un esmu prasa, — Steidzies, tev lidz vakarinam piecas guznas japielasa. Nu tu viens, kops meza puce kava tavu dziesmu draugu, Vienam jabeda un jazin, uzaudzet ka acuraugus. Tev, tapat ka man, ik diena pilna rupju, pilna briesmu. Vai varbut tu, briesmas jauzdams, sirdi mierini ar dziesmu? Gudribu so visulielo nemacija skolas sola, Vecumdienas man pie tevis, maza putna, jaiet skola.
DZERVE
Tas bija septembri, kad, pametusas tundras, Uz talo Afriku skrien dzervju rindas mundras, Un, augstas debesis sev petidamas gaitu, Tas tales aizlokas ar sasauksanos raitu. Es dzervi veroju, kas, sprosta ieslodzita, Tik lepni staveja ka sastingusi spita. Vien klusa skaudiba tai acis iemirdzeja, Ar skatu sekojot, kur gaisos vanags skreja. Te peksni dzerve ta ka neprata bez mitas Ar sparnu vezieniem pret sauro sprostu sitas. Un sirdi plososas un satraucosi baigas Pret zilo debesi kapj vinas zelas klaigas. Ko vina domaja, ko atmina sev sauca? Vai vejs, no juram nakdams, vinai pratus jauca? Ne — dienas klusuma ka iesauksanas speja No tales dzervju kliedziens skali atskaneja. Un, lidzi lauzdamas tiem putniem, kuri brivi, Lad dzerve ieslodzita savu moku dzivi. Kad dziesma dzimteniga tale izdzisusi, Ar sparniem saplositiem vina saplok klusi. Ai, dzerve vientula, es tevi saprast varu: Nekas nav briesmigak ka sparniem saistit sparu. Kas dzimis brivibai, tam gruti paciest sprostu, Lidz stundai pedejai tas izkliedz savu postu.
