Un sava rupnica, kur stradaju diendiena, Es, elpu aizturot, tik vienu domaju: Skrej atrak, atspole, rauj straujak pavedienu, Aud tiem, kas fronte, siltu apgerbu. Ja gulot zemnica vai tala pargajiena Tu juti siltumu pat sniega kupena — Ta mana mila bij, kas katra pavediena Ir tava terpa ciesi ieausta. Mans draugs, jel nesaubies, vai tevi milet spesu Ar retu vaiga, roku satriektu. Tev teiksu vienkarsi, es vardus nemeklesu — Man tagad daudzkart milaks busi tu. Tu musu dzimtenei So roku upureji, Tu savu dzivibu tai biji gatavs dot. Nu teic, vai tadu nemilet lai speju es, Padomjmeitene, kas nist un milet prot? Un tava vaiga dzili cirsto retu Arvien es skatisu ar maigu lepnumu. Tu vinu nesasi ka goda zimi svetu, Ko guvis, cinoties par brives teviju. Ta. Beidzot vestuli, man gribas, lai tu justu, Ka manas domas tai pa prieksu skrien, Lai saubu ena tava piere zustu. Es tevi milesu arvien, arvien.
GVARDU BERNU SOLIJUMS
Aiz ziliem meziem saule rietot zaigo, Par taliem klajumiem vejs skriedams smagi els. Uz Latviju, uz saules zemi maigo Mums visiem kopa jaizlauz ir cels. Tur musu tevi naves loka baisma Iet sivas cinas — uzvaret vai krist. Bet musu dienas aizrit spoza gaisma, Ka spejam, palidzam mes ienaidnieku sist. Ikkatra vaga, kuru lauka aram, Klust musu ienaidniekam muza kaps. Ikkatris darbs, ko caklam rokam daram, Par niknu atriebi sim zveram taps. Mans tevs, mans brali asins lauka baiga, Kas stavi nomoda par tautu brivibu: Lai drosi skatities es drikstetu tev vaiga, Es solos darba izaugt — tads ka tu.
* * *
Par tavu galvu trakos lozu auka, Ar baigu niknumu ap tevi minas kauks, — Tu neskarts iznaksi no sivo kauju lauka, Jo mana ticiba tev lidzi iet, mans draugs.
BERNU PAVASARA DZIESMINA
Sarkana Armija atnesa dzivi, Bernibas rotalas atdeva mums. Skali un liksmi mes dziedam par brivi, — Musu si zeme un debesu jums!
