No pirmdienas lidz sestdienai Es dienas aizritinu. Ko dos un nesis svetdiena? — Es zileju un minu. Ir skarbas manas darbdienas, Nav mirkla, ko saukt savu. Ka draudoss kalns tas saslienas, Es velku tas ka kravu. Bet svetdiena gaismirdzosa Ar brivibu un valu — Ir perle teraudgredzena Ar lasmojumu zalu. Es mestu prom so gredzenu, Kas gadiem znaudz man pirkstu, Bet zel man aizmest svetdienu, Ka dargakmens kas dzirksti.
MUZS
Stundas aizrit, dienas lido, jono menesi un gadi. Tu ka nepratigs skrien lidzi, steidzigs savu laiku vadi. Atrak! Straujak! Tavas dienas pieskirtas ar skopu skaitu, Un tu apmulsis un satraukts nezina svied savu gaitu. Diena vidu, muzs jau puse, darbs ka klintis apkart slienas. Dzive! Dzive! Kur tu paliec? — Valas stundas vairs nevienas. Liekas, sirpi trinot, nave katru bridi min uz pedam, Un tu skrien, vairs nepalaudams savu sirdi priekam, bedam. Satumst vakars. Tu jau muzu vairs ne gadiem — dienam mero, Savu trauksme triekto dzivi ka no augsta kalna vero. Brinies, tauja — kapec allaz, it ka navi begdams, skrejis? Tagad atvadies no dzives — dzivi aptvert nepaspejis.
GUDRA ZILE
Melo, zile, melo, zile, — Kas tik agri arklu vile? Stingums tukst vel zemes dzile, Tu jau pavasari zile! Ilgs bij sals ar tuksu veju. Es vairs ticet neiespeju Vasarai ar jaunu seju. Es nekam vairs neticeju. Aizmirsies bij senais likums — Muzigs mainas neapnikums: Bargs ja bijis ziemai tikums, Seko palu neapsikums. Un, ka visos pavasaros, Sniegi saplok saules staros, Gaju putni parnak baros, Dziesmas virmo zaru zaros. Nu es saku: gudra zile, Ka jau laikus arklu vile. Stingums lust jau zemes dzile, Asni jauni dzivi zile.
