Acumirkli

NABAGA BLAUMANIS JEB NOTIKUMS BLAUMANA IELA

Laukuma pie Blaumana pieminekla novietota atkritumu kaste un slota. Aprila beidzamajas dienas un Maija svetkos pie Blaumana pieminekla seviskas tirdzniecibas nodala tirgojas ar konfektem un papirosiem.

Fakti

Bija reiz latviesiem rakstnieks, Rudolfs Blaumanis varda,
Rakstija stastus un dzejas un biezi smineja barda —
Piedodiet, ne jau nu barda, to tikai pa parazai sakam:
Bardas jau Blaumanim nebij, ka matu nav Luksam un Cakam.
Pieminot Blaumana bardu, tas jasaprot simboliski, —
Smeja vins kuplajas usas ta sirsnigi, blaumaniski.
Smeja par kundzem ar mopsiem un bizmanus skaudigi dzela,
Necieta dzerajus, plencus un mietpilsonus vins pela.
Reizem ta dzejnieka kokle skaneja liriski sera,
Bet, ja uz ko apskaities bija, to satiras patagam pera.
Un, kaut gan tauta medz sacit, ka rakstnieki nemirstigi,
Patiesi, par stipru tas sacits un ari neriktigi.
To pieradija jau Rudolfs, nomirdams paragra nave
Gluzi tapat ka visi, ko nespetns dilonis zave.
Kad miris vins bija un aprakts, to klasikos ierindoja
Un uzcela pieminekli, lai piemina neaiziet boja.
Sed vins uz granita staba, pats saravies mazins un peleks,
Drosi tam staigat var garam — no staba vins zeme neleks.
Izsedejas vins liepas, kas pusko kanala malu,
Parbrauca velak uz savu — uz Blaumana ielas galu.
Ieradita tam rume, ko nomita zalite rota,
Bet blakus stav meslu kaste un setnieka pamesta slota.
Tomer ne ilgi te turas tiribas jaukuma pedas,
Garam iet molliga kundze, kam tik ka ar mopsisiem bedas:
Maja tepat jau tuvu, tai trisdesmit pirmais cipars,
Bet, tiekot pie pieminekla, sak raustities mazakais kipars —
Te vina milaka vieta, kur apstaties, pacelt kaju.
Un maiguma nosmaida kundze: «Vai tapec so skelmi lai raju?
Jo kas tad tas Blaumanis bija? Kaut ko kadreiz rakstijis esot?
Nu, kas tur par lielu makslu — ar spalvu pa papiru desot.»
Un Blaumanis nosmin usas (es otrreiz vairs neteiksu barda):
«Tas tacu mans pazina vecais, kam toreiz Bobijs bij varda,
Un ta jau Kluckerstrom kundze, kas dzivoja Terbatas iela,
Tie abi, ka mopsis, ta kundze, bij kadam stastam man viela.»
Tad uzsmaida sievinai vecai, kas atnak ar puku groziem
Un, pakaje radusi enu, sak tirgot ar tulpem un rozem.
No tveicigas ziedu smarzas tam sentiments sakapj acis,
Nak prata Kristine jauka un Edgars, un viss tas tracis.
«Ak, sievin! Kapec tev ziema nav tadu brinisku puku! —
Ka biedeklis tad es te sedu starp kaudzi lausku un suku,
Lidz viduklim iemurets sniega, ko samet no apkartnes ielam,
Un klausos, ka radio vilnos dzird manu personu lielam.»
Bet reizi, tas bij nupat maija, Maija liksmaja, Pirma,
Kad dziesmas un karogu svikstos bij ietita Riga sirma,
Pa Krisjana Barona ielu es nacu merenos solos
Un lenitem cilaju kajas, lai papezi neiegrimst olos
(Sai vieta nav trotuars labots kops pedeja miera laika,
Un tapec ne viens vien te klupis, kam roka nav pieturas daika).
Te piepesi skatos un brinos — pie Blaumana akmens kajam
Sed jaunava daila ka nimfa un rikojas ka pa majam:
Tai lidzi kresls un galdins, uz galdina paprava kaste,
Bet apkart stav pulcins lauzu, un talak aizlokas «aste».
Kas gan tur var notikt, es brinos, vai tiesam, dies sargi un sodi,
Bus Blaumanis atveris krogu vai ari baltmaizes bodi?
Un rakstnieka cunftes lepnums sak giptigs varities mani,
Ka aizdusa aizraujas elpa, skan ausis Jerikas zvani.
Un gribas man Blaumani veco aiz usam grabt vai aiz spranda,
Lai rakstnieka oreolu tik dumi tas nesaganda.
«Jel apkaunies, mirusais Rudolf, tu blamiere rakstnieku slaku,
Tu dzivodams biji tik lenigs, ko tagad palaid tik traku!»
Un, milzigas dusmas drebot, es gribu apgazt to kasti,
Ar reisirmi jaunavu aiztriekt un izklidinat to «asti».
Bet jaunava pacel pret mani tik zibenu pilnas acis,
Ka palieku stavam un gaidu, ko si man tik svarigu sacis:
«Jus, pilsoni, netaisiet traci, jus neesat dancu zale! —
Es amata persona esmu — osobtorga filiale!»
Smin Blaumanis filozofiski: «Ko, kolegi, brinumus skati? —
Tie tacu ir bizmanu radi, kaut tagad tiem isaki mati...»

VELTIJUMS MUSDIENU MICITEM

Kad maza vel bij Micitante
Un matos tai bij roza bante,
No mammas vai pat pasa papa
Mazs albumins tai davats tapa.

Ka tolaik visur pienemts bija,
Tie pirmie taja ierakstija.