kludijusies? Ja nu kilsims acumirkli eksplode?
— Trisdesmit…
Paniskas bailes pagriezu detalu, tacu uz nepareizo pusi
— Uz pretejo, uz pretejo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas…
Peksni detala kluva it ka vieglaka. Vareju to brivi pagriezt un iestadit dzilak. Vajadzeja tikai pagriezt velreiz. Bet uz kuru pusi? Bez saubam, uz pretejo. Bet ka biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostaveju dika veselu sekundi.
— Divdesmit…
— Nu, ta!
Detala viegli, it ka pati no sevis, ieslideja istaja vieta. Berantons instinktivi pacela roku, lai noslaucitu sviedrus, kas straumem lija zem skafandra.
— Desmit… — vins skaitija.
— Septinas! — iesaucas Suiliks. — Uzmanibu! Nolaizos. Kapiet ksi 11a.
Ksilla kupols mus nosedza. Pedejoreiz pametu skatienu uz stingajiem metala vilniem, kurus nekad nevienam vairs neredzet! Cik atri vien spejam, smagi cilajot kajas, neveikli centamies rapties uz ksilla areja gredzena. Pametis leja centralo platformu ar briesmigo kilsimu, lidaparats speji pacelas gaisa. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no musu redzes loka. Aizvilkusies lidz hermetiskajam durvim, ielidam ksilla. Gravitacijas speks joprojam bija tik milzigs, ka nejaudajam uzkapt pa kapnem. Nogaidijusi, lidz tas mazliet atslabst, mes, pagalam sagurusi, salauzti, gausi devamies augsup. Puscela smaguma sajuta peksni izzuda, man likas, ka esmu tik viegls ka spalvina: ksills bija ieniris ahuna.
Dzirkstele nakti
Cits pec cita komandas locekli atgriezas savos postenos. Es iegaju vadibas kabine.
— Kur mes atrodamies? — vaicaju Suilikam.
— Kaut kur kosmosa. Ceru, ka pietiekami talu, lai butu drosiba. Nogaidisim eksploziju.
— Tatad veselu baziku?
— Pat ilgak. Spradziens notiks pec bazika, bet bus redzams tikai pec cetriem vai pieciem bazikiem atkariba no attaluma, ko precizi noteikt nevaru. Neaizmirsti, ka gaisma neizplatas acumirkligi. Turklat saubos, vai eksplozija diez cik paatrinas snesa vilnu izplatibu, kas ir desmitreiz atraki par parastajiem. Tomer pameginasim tos uztvert.
Berantons un Sefers iedarbinaja registracijas ierices. Mes pacietigi gaidijam. Klusuma, kas valdija ksilla, bija sadzirdama vienigi viegla paligdzineju dukona un tikko jausama gaisa siksana, tam plustot cauri filtriem. Es iesedos dzilak ertaja atzveltnes kresla un parguris iesnaudos.
Mani pamodinaja drausmigs kauciens. Atveru acis. Visapkart bija dzila tumsa, tikai uz ekrana liesmoja uguns jura, kuras fona nu asi iezimejas triju manu biedru silueti. Pilnigi apzilbis, aizgriezos. Ar roku aizklajis acis, Suiliks drudzaini grozija reguletaju. Filtrs gaismu mazliet apslapeja. Krampjaini piekeries kresla roku balstiem, veroju fantastisko skatu, kas dajeji bija ari manu pulinu rezultats, — mirusas saules atdzimsanu.
Debesu tumsajas dziles auga un ar katru mirkli zilbinosaks kluva spozs gaismas plankums, ko nespeja vajinat pat filtrs. Peksni no ta izsavas violetas liesmu meles, kas izpletas trijos virzienos ka milzena pirksti. Sis skats likas jo grandiozaks it ipasi tapec, ka nevienas citas zvaigznes nekur nemanija. Talo galaktiku blavie plankumi izgaisa jaunas saules spozuma.
— Suilik, kapec tu mani nepamodinaji? — es iesaucos.
— Eksplozija mus parsteidza negaidot. Kilsims eksplodeja neparedzeti driz. Tas nozime, ka mes atrodamies tai daudz tuvak neka domajam, atklati sakot, parak tuvu. Palukojies radiacijas skaititaja!
Raditajs pakapeniski virzijas uz zalo svitru, kas vestija briesmas. Berantons un Sefers aukstasinigi veroja registracijas ierices.
— Uzmanibu! Parejam ahuna!
Sajutu pierasto grudienu. Ekrans satumsa. Nakamaja mirkli sekoja otrs grudiens — ksills iznira no ahuna, tacu ekrans neiegaismojas.
— Kur mes esam?
Neviens neatbildeja.
— Suilik, kur mes atrodamies?
— Kosmosa, kur gan citur?
— Bet saule? Vai tiesam ta atkal nodzisa?
Mani cela biedri skali iesmejas.
— Ne, tacu, naivais cilvekberni Gluzi vienkarsi mes esam tik talu no tas, ka gaisma vel lidz mums nenonak. Skaties uzmanigi, tulit redzesim eksplozijas sakumu.
Mes veltigi gaidijam divus bazikus. Peksni kosmosa melnejosa bezdibeni, tiesi iepreti kadas galaktikas gaisajam plankumam, iedegas zala dzirkstele.
— Kilsima eksplozija, — Berantons paskaidroja.
Sekundi, varbut divas, tumsa mirdzeja vienigi si zala liesmina. Peksni uzliesmoja zilbinosa, zilgana gaisma. Seit taluma ta skita smiekligi maza. Tad atkal ieraudzijam ugunigos pirkstus — varenus sakarsuso gazu izvirdumus. Tie izpletas, sapluda kopa, beidzot sakusa viena vainaga, kas bridi zaigoja visas varaviksnes krasas. Sekoja otrs izvirdums, tad tresais, ceturtais un neskaitami citi, aizvien biezak, aizvien atrak un talak. Atdzimusais spideklis, no sejienes skatoties, nu jau likas divreiz lielaks par musu sauli un ar katru mirkli auga auguma.
— No mislikiem tur vairs nav ne vests, — mierigi noteica Berantons. — Gals ari vinu planetam.
Suiliks, apmainot ekrana filtru, simtreiz palielinaja attelu. Uz ekrana bangoja versmaina uguns jura, nemitigi celas un krita mutulojosi vilni, katrs vairaku planetu lieluma. Atdzimusas saules diametrs tagad parsniedza vecas saules sistemas robezas, un sajas ugunigajas dziles nogrima tas planetas kopa ar visiem kalniem, ledus ieskautajiem okeaniem, civilizaciju atliekam un… mislikiem!
— Ne, tas ir par daudz! — nule ienacis sealla, iesaucas kads isu jauneklis. — Ak,Gaismas dievs, tu esi parak lielu varu devis saviem deliem!
Suiliks, it ka pec cuskas dzeliena, paveras jaunekli:
— Par daudz? Ko tas nozime? Vai tu velies, lai misliki izdzes Jaltaru?
Jauneklis neatbildeja. Ta bija pirma un vieniga reize, kad dzirdeju apsaubam seno pravietojumu. Vai ta nebija liktena ironija, ka tiesi Suiliks, viens no nedaudzajiem Ellas ateistiem, vainigo apsauca? Bezvarda zvaigzne nostabilizejas. Brizam virs tas pacelas mirgojosas protuberances, bet diametrs vairs nepalielinajas. Laiks bija griezties atpakal uz Ellu, un mes pargajam ahuna.
Kad uz televizora ekrana iznira Ella, Suiliks noraidija turp zinojumu par ekspedicijas panakumiem. Un, pirms sasniedzam atmosferu, sastapam mums preti izlidojuso goda eskortu — simt ksillus «Tsalana» vadiba. Juras osta mus sagaidija Gudro padome pilna sastava. Visiem prieksa, pasa mala vareja saskatit tris slaidus stavus — Ilna, Esina un Beisita maja mums. Krastmala, apakseja terase un tuvejo kalnu nogazes druzmejas tukstosiem cilveku. Tik milzigu puli uz sis laimigas planetas es lidz sim nebiju redzejis. Kad izkapam no «Svinsa», skali nogranda himna, kuru biju reiz dzirdejis uz Resana Apdzivoto planetu savienibas sezu zale. Soreiz ta lidz asaram savilnoja ari mani, Zemes cilveku ar sarkanam asinim un vaji attistitu misticisma izpratni. Klausijos dziesma, dzili aizkustinats. Ta stastija par neskaitamam cilvecem, kas jau atbrivotas no Muzigas tumsas draudiem, un par Gaismas deliem, kuru prieksa paverusies laimiga nakotne.
Savilnoti, noguruma tikko turedamies kajas, mes iegajam padomes zale. Suiliks gatavojas sakt atskaiti, kad Azlems vinu smalkjutigi partrauca:
— Nevajag, Suilik. Tehniskos paskaidrojumus atliksim uz ritu. Tagad tikai pastastiet, ka tas notika.
Mes runajam pec kartas. Nervu sasprindzinajums palidzeja mums rast istos vardus, lai attelotu uz mirusas saules pardzivotas sausmas un izmisumu, kad skita, ka reakcijas paleninataju neizdosies pacelt, bet sekundes neapturami traucas uz prieksu. Ieteicu isiem ierikot ksilla celtni vai bloku. Vini mani klausijas neparasti uzmanigi.
Pec tam mes ar linu devamies majup. Pagaja astonas dienas, lidz pilnigi atguvu garigos un fiziskos spekus. Mus apciemoja Suiliks un Esina, Beisita un Sefers; mani apsveikt ieradas ne vien tuvakie kaimini, bet pat daudzi
