pilnība.
«Kur tieši šo mūku apmetne atrodas?»
«To neviens nezina, un es nožēloju, ka esmu pārāk vecs, lai dotos to meklēt. Bet viens gan, draugs, man tev jāsaka: daudzi mēģinājuši tos uzmeklēt un piedzīvojuši neveiksmi, dažkārt pat ar traģiskām sekām. Himalaju kalnu augstākās kores ir ārkārtīgi nodevīgas un bīstamas.
Pat visprasmīgākie alpīnisti izrādās bezspēcīgi cīņā ar dabas liktajiem šķēršļiem. Bet, ja tās, ko tu meklē, ir zelta atslēgas uz lielisku veselību, ilglaicīgu laimi un sevis garīgu piepildījumu, tad man šādas gudrības nav, viņiem gan ir.»
Džūljens nekad nemēdza viegli atteikties no tā, ko iecerējis, tāpēc vaicāja jogam Krišnanam vēlreiz: «Vai tev patiesi nav ne mazākās jausmas, kur šī apmetne atrodas?»
«Vienīgais, ko varu tev pateikt, ir tas, ka vietējie ciemata iedzīvotāji tos dēvē par Sivanas Lielajiem Skolotājiem. Mitoloģijā Sivana nozīmē «apgaismības oāze». Uzskata, ka šie mūki pēc izskata un ietekmes pielīdzināmi dievībām. Ja es zinātu, kur tos atrast, mans pienākums būtu tev to pateikt. Bet es patiešām nezinu, un, ja godīgi, tad to nezina neviens.»
Nākamajā rītā, pirmajiem Indijas saules stariem iekrāsojot horizontu, Džūljens devās ceļā, lai uzmeklētu noslēpumaino Sivanas zemi. Sākumā viņam ienāca prātā, ka nenāktu par ļaunu noīrēt garajā pārgājienā pa kalniem par pavadoni kādu šerpu, bet, kāda neizprotama instinkta vadīts, viņš nolēma, ka šajā ceļā labāk doties vienam. Un tā nu viņš laikam pirmo reizi mūžā atbrīvojās no prāta važām, paļaujoties vienīgi uz intuīciju. Viņš zināja, ka ceļā tam nekas ļauns nenotiks. Nojauta Džūljenam teica, ka viņš atradīs to, ko meklē. Un tā nu ar misionāra dedzību sirdī viņš devās kalnos.
Pirmajās dienās kāpt bija viegli. Reizēm viņš panāca kādu no dzīvespriecīgajiem ciemata iedzīvotājiem ielejā, kuri klīda pa kalnu takām, meklējot lietaskokus kokgrebumiem vai arī patvērumu, ko šī brīnumainā vide piedāvāja tiem, kuri uzdrīkstējās pietuvoties tik tuvu debesīm. Pārējā laikā viņš kalnos bija viens pats, pavadīdams laiku mierīgā apcerē par to, kur reiz bijis un kurp tagad dodas.
Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad ciemats ielejas dziļumā jau bija pārvērties par niecīgu punktiņu uz majestātiskās dabas gleznas lieliskā audekla. Himalaju kalnu sniegoto galotņu diženums lika straujāk iepukstēties viņa sirdij, un uz kādu brīdi viņam pat sajūsmā aizrāvās elpa. Viņš sajuta dziļu vienotību ar šo kalnaino vidi. Tā bija tāda tuvība, kādu varētu izjust seni draugi, kuri pēc gadiem ilgas atšķirtības ieklausās viens otra visapslēptākajās domās un smejas viens par otra jokiem. Svaigais kalnu gaiss attīrīja viņa prātu un spirdzināja garu. Daudzkārt apceļojušam pasauli, Džūljenam likās, ka jau ir redzējis visu, bet šādu skaistumu viņa acis skatīja pirmo reizi. Krāšņums, ko viņš šajā brīnumainajā laikā baudīja pilniem malkiem, bija patiess slavinājums dabas krāšņuma simfonijai. Viņa būtību tai pašā mirklī pārņēma prieks, sajūsma un bezrūpība. Tieši tur, pakāpies tik augstu virs ielejā palikušās civilizācijas, Džūljens palēnām uzdrošinājās atbrīvoties no ikdienības važām un iedziļināties pārpasaulīgajā visapkārt.
«Man vēl aizvien palikuši prātā vārdi, kas tur augšā caurstrāvoja domas,» sacīja Džūljens. «Es domāju par to, ka cilvēka dzīvi nosaka viņa izvēle. Cilvēka liktenis atkarīgs no viņa izvēles katrā konkrētajā situācijā, un es biju pārliecināts par to, ka manis izdarītā izvēle bija pareiza. Es zināju, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā senāk, un ka es piedzīvošu ko lielisku, vai varbūt pat brīnumainu. Tā bija fantastiska atklāsme.»
Kad Džūljens sasniedza pilnīgi neapdzīvotu Himalaju kalnu apvidu, viņa satraukums pieauga. «Bet tās bija priecīga satraukuma trīsas, līdzīgas tām, kādas izjutu pirms uzstāšanās skandalozā prāvā mediju ielenkumā uz Tiesu pils kāpnēm. Un, lai gan man nebija ne pavadoņa, ne kartes, es zināju ceļu, un maza, ceļinieku reti mērota taka veda mani aizvien augstāk un aizvien dziļāk kalnos. Likās, ka manī darbojas kāds iekšējs kompass, mierīgi tuvinot mērķim. Diez vai es spētu kāpienu pārtraukt, pat ja būtu to gribējis.» Džūljens jutās saviļņots. Vārdi raisījās kā lietus laikā pārplūdis kalnu strauts.
Divās nākamajās dienās ceļā uz viņa tik ilgoto Sivanu Džūljens pārdomāja savu līdzšinējo dzīvi. Lai gan viņš jutās pilnīgi atbrīvojies no tā stresa un spriedzes, kas raksturoja pasauli, ko bija pametis, viņš domāja par to, vai patiesi spētu nodzīvot savu atlikušo mūžu bez tā intelektuālā izaicinājuma, ko sniedza viņa advokāta karjera kopš Hārvardas universitātes Juridiskās fakultātes absolvēšanas. Tad viņa domas pievērsās kabinetam ar ozolkoka paneļu sienām mirdzošajā debesskrāpī pilsētas centrālajā daļā un idilliskajam bungalo, ko bija pārdevis par nieka naudu. Viņš domāja par vecajiem draugiem, ar kuriem kopā mēdza apmeklēt vislieliskākos restorānus visskaistākajās vietās. Viņš atcerējās arī savu satriecošo ferrari un to, kā salēcās viņa sirds, kad pagrieza aizdedzes atslēgu un motors atdzīvojās un ierēcās kā mežonīgs zvērs.
Dodoties aizvien dziļāk šajā noslēpumainajā apvidū, bijušās dzīves apceri nomainīja tā brīža fantastiskā realitāte. Un tad, mirklī, kad Džūljens sajutās dabas brīnumainās pasaules varā, atgadījās kas satraucošs.
Ar acs kaktiņu viņš pamanīja uz taciņas sev priekšā cilvēka stāvu, tērpušos dīvainā, garā, vējā plandošā sarkanā apmetnī, ar tumši zilu kapuci galvā. Džūljenu ārkārtīgi pārsteidza tas, ka viņš šajā neapdzīvotajā apvidū, ceļā uz ko bija aizvadījis septiņas dienas, kur ik solī uzglūnēja briesmas, sastapis dzīvu būtni. Tā kā viņš atradās jūdzēm tālu no jebkādas civilizācijas, un vēl aizvien nebija skaidrībā, kur atrodams viņa galējais ceļamērķis Sivana, viņš uzsauca nepazīstamajam ceļiniekam.
Cilvēks neko neatbildēja, bet sāka pa stāvo taku kāpt ātrāk, nepagodinot Džūljenu pat ne ar skatienu. Drīz vien noslēpumainais ceļinieks jau skrēja, sarkanajam apmetnim plandoties gluži kā palagiem uz veļas auklas vējainā rudens dienā.
