izdzīvot savu dzīvi vēlreiz.» Tad viņš iegrima dziļā miegā.
Tad Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. «Kas tas šoreiz varētu būt?» viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa izskatījās jauna, vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā, patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ bērnībā.
«Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā pat mirklī necelsies augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu,» māte viņu brīdināja. Man laikam nav jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacilātības. Bet viss notika tikai tad, kad viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko dzīve tam sniedza.»
«Apbrīnojams stāsts,» es klusi teicu.
«Diemžēl, Džon, stāsts par Pēteri un burvju pavedienu ir tikai pasaka. Cilvēkiem, kuri dzīvo reālajā pasaulē, nekad netiks piedāvāta izdevība nodzīvot savu dzīvi vēlreiz daudz pilnskanīgāk. Šodien tev vēl tiek dota iespēja pamosties jaunai dzīvei tādai dzīvei, kurā tiek izgaršots ik mirklis. Dari to, iekams vēl nav par vēlu. Laiks slīd cauri pirkstiem kā sīksīki smilšu graudi. Lai šī jaunā diena iezīmē tavā dzīvē pagrieziena punktu. Lai tā kļūst par dienu, kad tu reizi par visām reizēm izlemsi darīt to, kas tev patiešām ir svarīgi. Apņemies pavadīt vairāk laika kopā ar cilvēkiem, kuri piešķir tavai dzīvē nozīmīgumu un jēgu. Izjūti godu un cieņu pret dzīves īpašajiem brīžiem. Līksmi izdzīvo un izbaudi tos. Dari to, ko vienmēr esi vēlējies darīt. Uzkāp kalnā, kura virsotni vienmēr esi vēlējies sasniegt. Vai arī apgūsti trompetes spēli. Ļaujies lietusgāzes stihijai vai arī uzsāc jaunu biznesu. Iemācies izprast mūziku, apgūsti kādu jaunu valodu un iededz sevī bērnībai raksturīgo dzīvesprieku. Veiksmes un panākumu vārdā neatsakies no laimes. Un vispār izbaudi pašu procesu. Atspirdzini savu garu un sāc rūpēties par savu dvēseli. Tas ir ceļš uz Nirvānu.»
«Uz Nirvānu?»
«Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka ikvienas patiesi apgaismotas dvēseles galīgais mērķis ir nokļūt vietā, ko dēvē par Nirvānu. Patiesībā Nirvāna ir ne tikai vieta vien. Lielie Skolotāji uzskatīja Nirvānu par apziņas visaugstākās attīstības stāvokli, kurā viss, kas bijis iepriekš, iegūst pilnīgi jaunu kvalitāti. Nirvānā iespējams pilnīgi viss. Tajā nav ciešanu, bet dzīves ritējumu caurvij atbrīvotība, miers un svētlaime. Lielie Skolotāji uzskatīja, ka, sasniedzot Nirvānu, cilvēki, vēl aizvien dzīvojot uz Zemes, jūtas kā Debesīs. Tas bija viņu dzīves augstākais mērķis,» Džūljens paskaidroja, un viņa rāmā seja izstaroja eņģeļu mieru.
«Mums ikvienam šai dzīvē veicams kāds īpašs uzdevums,» viņš pravietiski piebilda. «Padomā par to, kāds ir tavas dzīves patiesais aicinājums un kādā veidā tu spēj sevi veltīt citiem. Nepaļaujies savu slikto ieradumu inercei. Iededz savas dzīves lāpu jau šodien, ļauj tai uzliesmot arvien spožāk. Sāc pielietot tās stratēģijas un principus, kurus esmu tev darījis zināmus. Esi tas, kas tu patiesībā esi. Pienāks laiks, kad arī tu nogaršosi tos augļus, kurus sniedz Nirvāna.»
«Un kā es zināšu, ka esmu sasniedzis apskaidrību?»
«Par tuvošanos šim apziņas visaugstākajam stāvoklim liecinās daudzas mazas norādes. Tu sāksi apjaust svētību visās apkārtējās pasaules lietās: mirdzoša mēnesstara dievišķajā vizmojumā, tveicīgas vasaras dienas vilinošajā lebesu zilgmē, smaržīgā margrietiņas ziedā vai arī maza bērna nebēdīgajos smieklos.»
«Džūljen, es tev apsolu, ka to laiku, ko pavadīji kopā ar mani, tu nebūsi tērējis velti. Es vadīšu savas dienas tā, lai dzīvotu saskaņā ar Sivanas Lielo Skolotāju mācību, un pildīšu tev doto solījumu nodot šo mācību tālāk tiem, kuriem tā varētu palīdzēt. Es to saku no visas sirds. Dodu tev savu goda vārdu,» spēcīgu emociju uzplūdā es izjusti sacīju.
«Jā. Nodod šīs Sivanas Lielo Skolotāju sniegtās zināšanas visiem tiem, kas atrodas tavā tuvumā. Viņi drīz vien sajutīs šīs mācības iedarbīgumu un radikāli pārveidos savas dzīves tieši tāpat, kā to paveiksi tu. Un atceries, ka izdzīvojams ir pats process kā tāds. Ceļš ir tikpat vērts kā galamērķis.»
Es ļāvu Džūljenam turpināt. «Jogs Ramans bija liels stāstnieks, bet viens no viņa stāstiem bija tik izcils, ka es to gribētu izstāstīt arī tev. Vai drīkstu?»
«Protams.»
«Pirms daudziem gadiem senajā Indijā kāds maharadža gribēja savai sievai kā lielas mīlestības un cieņas apliecinājumu uzbūvēt kaut ko lielu un paliekošu. Būvei bija jābūt tādai, kāda pasaulē vēl nekad nav redzēta. Tādai, kura atmirdzētu mēness piestarotajās debesīs.
Tādai, kuru cilvēki apbrīnotu gadsimtiem ilgi. Un tā nu strādnieki karstajā saulē strādāja dienu no dienas, likdami ķieģeli pie ķieģeļa. Ar katru dienu būve pieņēma aizvien noteiktāku apveidu. Tā aizvien vairāk sāka atgādināt monumentu, kas kā lāpa izstaro mīlestību, izgaismodamās caurspīdīgi zilajā Indijas debesu zilgmē. Visbeidzot, pēc divdesmit divu gadu ilga darba, marmora pils bija gatava. Vai zini, par ko es runāju?»
«Nav ne jausmas.»
«Par Tadžmahalu. Vienu no septiņiem pasaules brīnumiem,» Džūljens paskaidroja. «Tajā ietvertā doma ir šāda: «Ikviens cilvēks, kas dzīvo uz mūsu planētas, ir pasaules brīnums. Ikviens no mums tādā vai citādā veidā uzskatāms par varoni. Ikvienā no mums rodams potenciāls, lai gūtu apbrīnojamus panākumus, iemantotu laimi un ilglaicīgu dzīves piepildījumu. Un vienīgais, kas nepieciešams, ir pamazām, soli pa solim īstenot savu sapni Pilnskanīga dzīve, tieši tāpat kā Tadžmahals, tiek veidota dienu no dienas, liekot ķieģeli pie ķieģeļa. Nelielas uzvaras ved pie lielām uzvarām. Neievērojamas un pakāpeniskas pārmaiņas un uzlabojumi, par kādiem tev stāstīju, ļaus izveidot pozitīvus paradumus. Pozitīvi paradumi, savukārt, novedīs pie taustāma rezultāta. Bet rezultāts tevi iedvesmos vēl lielākām personības izmaiņām. Sāc dzīvot tā, it kā katra diena tavā mūžā būtu pēdējā. Maini savu dzīvi jau
