un katrs esot dabūjis pa karotei garduma uz maizes un varbūt vēl kādu dienu tajā nedēļā dabūšot vēl. Un tad Heizella teica, ka viņš drīkstot pielikt karotīti sīrupa tējai klepus mīkstināšanai, bet zēnam likās, ka tā nebūs labi, ja arī pārējie drusciņ nedabūs. Un, ja tā ir pie Geila, tad kā varētu būt citās mājās?
— Pīta, mūs ved šurp, lai mēs cīnāmies līdz nāvei viņu izklaides dēļ, — es saku. — Salīdzinājumā ar to vemšana nav it nekas.
— Zinu. Es zinu. Dažreiz es vienkārši vairs nevaru izturēt. Tik ļoti, ka… ka trūkst padoma, ko varētu izdarīt. — Viņš pieklust un tad pačukst: — Varbūt mēs nerīkojāmies pareizi, Katnis?
— Kādā ziņā? — es nesaprotu.
— Mēģinot apspiest apgabalos notiekošo.
Paskatos apkārt, bet rādās, ka neviens to nav dzirdējis. Televīzijas ļaudis ir aizķērušies pie molusku galda, un tie pāri, kas dejo, ir vai nu pārāk piedzērušies, vai pārāk nodarbināti paši ar sevi, lai ievērotu.
— Piedod, — viņš atvainojas. Viņam tiešām ir jāatvainojas. Te nav īstā vieta, kur izteikt tādus minējumus skali.
— Pietaupi to mājām, — nočukstu.
Pienāk Porcija kopā ar ražena auguma vīru, kas šķiet attāli pazīstams. Viņu stāda priekšā kā Plūtarhu Heven— sbī, jauno galveno Spēļu rīkotāju. Plūtarhs jautā Pītam, vai drīkst mani nozagt uz deju. Pīta atkal izskatās tā, kā jāizskatās kameru priekšā, un vēlīgi mani palaiž, brīdinādams, lai dancinātājs pārāk neaizraujas.
Es negribu dejot ar Plūtarhu Hevensbī. Negribu just vienu viņa roku uz savējās un otru — sev uz gurna. Neesmu pieradusi, ka man kāds pieskaras, izņemot Pītu vai manas ģimenes locekļus, un Spēļu rīkotāju pieskārienus es vēlos tikpat maz kā tārpu glāstus. Viņš to laikam jūt, un mēs griežamies turpat rokas stiepiena attālumā.
Mazliet papļāpājam par balli, par izklaidi, par ēdienu, un viņš pajoko, ka kopš treniņiem vairs pat nepaskatoties uz punšu. Sākumā nesaprotu, bet tad aptveru, ka viņš ir tas vīrietis, kas atmuguriski iegāzās punša traukā toreiz, kad skates laikā izšāvu uz rīkotājiem bultu. Vispār tā tas gluži nebija. Es šāvu uz ābolu, kas bija mutē viņu ceptajai cūkai. Bet tas lika viņiem satrūkties.
— Ā, jūs esat tas, kurš… — lesmejos, atcerēdamās, kā viņš ar šļakstu iekrita punša bļodā.
— Jā. Tev noteikti būs prieks dzirdēt, ka es tā arī neesmu atguvies, — Plūtarhs turpina.
Man gribas piebilst, ka divdesmit divi mirušie pārstāvji arī vairs nekad neatgūsies pēc Spēlēm, ko viņš palīdzējis radīt. Bet es tikai nosaku: — Labi. Jūs tātad šogad esat galvenais Spēļu rīkotājs? Tas noteikti ir liels gods.
— Starp mums runājot, gandrīz neviens negribēja to darīt, — viņš atzīstas. — Ir jāuzņemas liela atbildība par Spēļu iznākumu.
Aha, tavs priekštecis ir pagalam. Viņš noteikti zina par Seneku Kreinu, bet neizskatās, ka tas vinu satrauktu. — Vai jūs jau plānojat Ceturkšņa Spaidu Spēles? — pajautāju.
— O jā. Vispār tās, protams, tiek gatavotas jau vairākus gadus. Arēnas nevar uzbūvēt vienā dienā. Bet tagad tiek lemts par, tā sakot, Spēļu ievirzi. Tici vai ne, bet šovakar pat ir tikšanās stratēģijas apspriešanai, — viņš stāsta.
Plūtarhs pakāpjas atpakaļ un izvelk no vestes kabatas zelta pulksteni ķēdītē, atver vāciņu, paskatās un sarauc uzacis. — Man drīz būs jāiet. — Viņš pagriež pulksteni tā, lai es redzētu ciparnīcu. — Tikšanās sākas pusnaktī.
— Tas gan ir diezgan vēlu… — es sāku, bet kaut kas piesaista mani. Plūtarhs ar īkšķi nobrauka pulksteņa kristāla ciparnīcu, un parādās mirdzošs, it kā sveces izgaismots attēls. Tas ir zobgaļsīlis. Tieši tāds pats kā piespraude pie manas kleitas. Tikai šis ātri pagaist. Viņš aizcērt pulksteni ciet.
— Ļoti skaists pulkstenis, — bilstu.
— O, tas ir vairāk nekā tikai skaists. Tas tāds ir vienīgais, — viņš palepojas. — Ja kāds jautā, kur esmu palicis, saki, ka aizgāju mājās gulēt. Tikšanās ir jātur slepenībā. Bet man likās, ka tev to varu pateikt.
— Jā. Jūsu noslēpums pie manis ir drošībā, — apgalvoju.
Mēs paspiežam rokas, un viņš paloka galvu, kā te, Kapitolijā, bieži mēdz darīt. — Nu ko, tiksimies nākamajā vasarā Spēlēs, Katnis. Apsveicu ar saderināšanos un vēlu veiksmi sarunā ar tavu māti.
— Tā man būs vajadzīga, — es piekrītu.
Plūtarhs nozūd, un es eju meklēt Pītu pūlī, kur nepazīstami cilvēki mani nemitīgi ar kaut ko apsveic. Ar saderināšanos, ar uzvaru Spēlēs, ar izcilu lūpukrāsas izvēli. Es atbildu, bet patiesībā nespēju aizmirst to, kā Plūtarhs man parādīja savu skaisto, unikālo pulksteni. Tajā žestā bija kaut kas savāds. Viņš to izdarīja gandrīz vai paslepšus. Bet kāpēc? Varbūt viņš domā, ka kāds nozags viņa ideju — uzlikt gaistošu zobgaļsīļa attēlu uz pulksteņa ciparnīcas? Jā, droši vien viņš par to samaksāja veselu bagātību un nevar to nevienam rādīt, jo baidās, ka dažs labs uztaisīs lētu imitāciju. Kaut kas tāds var notikt tikai Kapitolijā.
Pītu atrodu pie kāda galda, kur viņš apbrīno nepārspējami izrotātas kūkas. Cepēji ir speciāli iznākuši no virtuves, lai ar viņu aprunātos par glazūrām, un var redzēt, ka viņi cits caur citu cenšas atbildēt uz jautājumiem. Pēc Pītas lūguma viņi savāc izlasi ar vairākām mazām kūciņām, ko paņemt uz Divpadsmito apgabalu, lai aplūkotu meistaru darbu mierīgi.
— Efija teica, ka mums vienos esot jābūt vilcienā. Interesanti, cik tagad ir pulkstenis, — viņš saka un pamet skatienu apkārt.
— Gandrīz pusnakts. — Es ar pirkstiem noplūcu no kādas kūkas šokolādes ziedu un knibinos, pavisam piemirsusi labās manieres.
— Laiks pateikties un atvadīties! — pie mana elkoņa iečivinās Efija. Šis ir viens no brīžiem, kad es tiešām dievinu viņas apsēstību ar punktualitāti. Mēs ņemam līdzi Sinnu un Porciju, un Efija mūs izvadā atvadīties no svarīgajiem viesiem un tad dzen uz durvīm.
— Vai mums nevajadzētu pateikties prezidentam Sno— vam? — Pīta pajautā. — Šis ir viņa nams.
