apnikuši līdz nāvei. Man vismaz ir.
Es jau eju prom, kad mani piesaista pīkstiens. Pagriežos atpakaļ un redzu, ka televizora ekrāns satumst. Uz tā sāk mirgot vārdi: JAUNUMI NO ASTOTĀ APGABALA. Instinktīvi noprotu, ka tas nav domāts manām acīm, tikai mēram. Man vajadzētu iet prom. Mudīgi. Bet es pieeju tuvāk televizoram.
Parādās reportiere, kuru vēl nekad neesmu redzējusi. Tā ir sieviete ar iesirmiem matiem un raupju, autoritatīvu balsi. Viņa brīdina, ka situācija pasliktinās un ir izsludināts trešais trauksmes līmenis. Uz Astoto apgabalu ir nosūtīti papildspēki, un tekstilrūpniecība ir apstājusies.
Sieviete pazūd, un sāk rādīt galveno laukumu Astotajā apgabalā. Es to atpazīstu, jo pati tur biju vēl tikai pagājušajā nedēļā. No jumtiem joprojām plivinās karogi ar manu seju. Lejā mutuļo pūlis. Laukumā čum un ņudz ļaudis ar lupatām un paštaisītām maskām aizsegtām sejām, un viņi kliedz un met ķieģeļus. Ēkas deg. Miera sargi šauj uz cilvēkiem, pat neizvēloties mērķi.
Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi, bet tas, kas atklājas, var būt tikai viens. To prezidents Snovs dēvē par dumpi.
7
Ādas soma ar ēdienu un termoss ar karstu tēju. Sinnas atstāts cimdu pāris ar kažokādas oderi. Zemē sniegā — trīs no kailajiem kokiem nolauzti zari, kas norāda virzienu, kurā došos. To visu es atstāju Geilam mūsu parastajā satikšanās vietā pirmajā svētdienā pēc Ražas svētkiem.
Turpinu ceļu tālāk aukstajā, miglā tītajā mežā, iebriz— dama taku, kas Geilam būs jauna, bet ko manas kājas atrod pavisam viegli. Taka ved uz ezeru. Neticu vairs, ka mūsu parastajā tikšanās vietā tiešām būsim vieni, un šodien, lai Geilam visu izstāstītu, man tas būs ļoti vajadzīgs. Bet vai viņš vispār atnāks? Ja neatnāks, man nebūs citas iespējas kā riskēt un nakts melnumā aiziet uz viņa māju. Ir lietas, kas viņam ir jāzina… lietas, par kurām es gribu, lai viņš man palīdz izdomāt…
Tiklīdz sapratu, ko redzu mēra Anderzī televizorā, metos uz durvīm un prom pa gaiteni. Bija arī pēdējais brīdis, jo jau pēc pāris mirkļiem pa kāpnēm nāca mērs. Es viņam pamāju.
— Vai tu meklē Medžu? — viņš draudzīgi apvaicājās.
— Jā. Gribu viņai parādīt savu kleitu.
— Nūja, tu jau zini, kur viņu atrast. — Tobrīd no viņa darbistabas atkal atskanēja pīkstiens. Viņa seja
sadrūma. — Atvaino, — viņš teica un, iegājis kabinetā, cieši aizvēra durvis.
Stāvēju gaitenī, kamēr biju savaldījusies. Es sev atgādināju, ka jāizturas dabiski. Tad'sameklēju Medžu — draudzene sēdēja savā istabā pie tualetes galdiņa un spoguļa priekšā sukāja gaišos, cirtainos matus. Viņa bija ģērbusies tajā pašā skaistajā, baltajā kleitā, kas viņai bija mugurā izlozes dienā. Ieraudzījusi mani spogulī, viņa pasmaidīja. — Paskat tik! Tu izskaties kā taisnā ceļā no Kapitolija.
Pienācu tuvāk un ar pirkstiem aizskāru zobgaļsīli.
— Tagad pat mana piespraude ir kā no Kapitolija. Pateicoties tev, zobgaļsīli tur ir īsts modes kliedziens. Vai esi pārliecināta, ka negribi to atpakaļ? — es jautāju.
— Nemuļķojies, tā bija dāvana, — Medža atrunājās. Viņa iesēja matos krāšņu zelta lenti.
— Kur tu tādu piespraudi vispār dabūji? — painteresējos.
— Tā piederēja manai tantei. Bet man šķiet, ka tā mūsu ģimenei pieder jau ilgi.
— Savāda izvēle — zobgaļsīlis, — es noteicu. — Nu, ja ņem vērā, kas notika dumpja laikā. Kad Kapitolijam izgāja greizi ar pļāpusīļiem un tā.
Pļāpusīli bija mutanti, ģenētiski uzlaboti putnu tēviņi, ko Kapitolijs radīja kā ieroci, lai izspiegotu sacelšanās dalībniekus. Šie putni spēja atcerēties garus sarunu fragmentus, tāpēc tos iesūtīja dumpinieku pārņemtajos apgabalos, lai noklausītos, ko mēs runājam, un atstāstītu Kapitolijā. Dumpinieki to pamanīja un pavērsa šo ieroci pret pašu Kapitoliju, sūtot viņiem visādus melus saklausījušos putnus. Kad tas atklājās, pļāpusīļus nolēma izmiršanai. Pēc dažiem gadiem viņi savvaļā bija izzuduši, bet pirms tam bija paguvuši sapāroties ar zobgaļstrazdu mātītēm un radījuši pilnīgi jaunu sugu.
— Bet zobgaļsīli jau nav nekāds ierocis, — Medža atsaucās. — Tie ir tikai dziedātājputni. Vai ne?
— Aha, laikam jau tā ir gan, — es novilku. Bet tas nav tiesa. Tikai dziedātājputni ir zobgaļstrazdi. Zobgaļsīli savukārt ir radības, kuru eksistenci Kapitolijs nebija ieplānojis. Kapitolieši nerēķinājās ar to, ka pilnībā vadāmie pļāpusīli būs pietiekami gudri, lai pielāgotos dzīvei savvaļā, nodotu tālāk savu ģenētisko kodu un radītu pilnīgi jaunu sugu. Viņi nebija gaidījuši, ka putniem būs tik stipra dzīvotgriba.
Tagad es brienu pa sniegu un skatos, kā zobgaļsīli lēkā pa koku pazarēm, noklausās citu putnu dziesmas, atkārto tās un rada pilnīgi jaunas melodijas. Putni man vienmēr argādina Rū. Domāju par to, ko biju sapņojusi vilcienā pēdējā turnejas naktī. Sapnī sekoju meitenei putna tēlā. Vēlos, kaut būtu varējusi gulēt vēl ilgāk un noskaidrot, kurp viņa mēģināja mani aizvest.
Līdz ezeram, protams, ir liels gabals ejams. Ja Geils vispār izlems nākt, viņu apbēdinās tāda spēku izšķiešana iešanai, kad tos daudz labāk varētu izlietot medībām. Vakariņās mēra namā viņš tīšām neieradās, kaut gan visa pārējā ģimene bija. Heizella sacīja — viņš esot mājās slims, bet tie acīmredzami bija meli. Arī Ražas svētkos es viņu neredzēju. Viks man pastāstīja, ka brālis esot devies medīt. Tas gan droši vien bija tiesa.
Pēc pāris stundām nokļūstu pie vecas mājas ezera malā. Varbūt 'māja' tai ir pārāk lepns apzīmējums.
Būdiņā ir tikai viena apmēram četrus kvadrātmetrus liela istaba. Mans tēvs domāja, ka senāk te esot bijušas daudzas ēkas — to pamatus vēl var redzēt — un ļaudis nākuši šurp spēlēt spēles un zvejot
