sāpēm kreisajā papēdī un asteskaulā varu pateikt, ka esmu ievainota. Jautājums tikai, cik smagi. Ceru, ka man ir tikai sasitumi, bet, pieceļoties kājās, man rodas aizdomas, ka esmu arī kaut ko lauzusi. Bet paiet es varu, tāpēc sāku kustēties, pēc iespējas slēpdama, ka piekliboju.
Māte un Prima nedrīkst uzzināt, ka esmu bijusi mežā. Man ir jāizdomā kaut kāda atruna, lai cik neticama tā izklausītos. Daži no veikaliem galvenajā laukumā vēl ir vaļā, tāpēc ieeju vienā un nopērku baltu audumu apsējiem. To mums tāpat ir palicis pavisam maz. Citā iegādājos saldumu maisiņu Primai. Vienu konfekti es iemetu mutē pati un, sajūtot piparmētru izkūstam uz mēles, atceros, ka neko citu šodien neesmu ēdusi. Biju nodomājusi paēst pie ezera, bet tad, kad ieraudzīju, kādā stāvoklī ir Tvila un Bonija, man nelikās pareizi viņām atņemt kaut vienu kumosu.
Kad nonāku pie mājas, es jau vairs nevaru balstīties uz kreisā papēža. Izlemju pateikt mātei, ka mēģināju salāpīt caurumu mūsu vecās mājas jumtā un paslīdēju. Par pazudušo ēdienu es izvairīšos teikt, kam tieši to izdalīju. Ievelkos pa durvīm, gatavodamās sabrukt pie pavarda. Bet tā vietā mani gaida vēl viens šoks.
Virtuvē stāv divi Miera sargi — sieviete un vīrietis. Sievietes sejas izteiksme nemainās, bet es pamanu, ka vīrietis gan izskatās viegli pārsteigts. Mani viņi nav gaidījuši. Viņi zina, ka es biju mežā un šobrīd man vajadzētu būt tur iesprostotai.
— Sveiki, — es vienaldzīgi sasveicinos.
Māte parādās tiem abiem aiz muguras, bet paliek nostāk. — Redz, kur Katnisa nāk — taisni uz vakariņām! — viņa izsaucas mazliet par možu. Esmu krietni par vēlu vakariņām.
Apsveru iespēju novilkt zābakus, kā es to parasti darītu, bet šaubos, vai to spēšu, neatklājot ievainojumus. Tāpēc tikai noņemu slapjo kapuci un izpurinu no matiem sniegu. — Vai varu jums kaut kā palīdzēt? — pajautāju Miera sargiem.
— Galvenais Miera sargs Treds mums lika nodot tev zinu, — sieviete noskalda.
— Viņi gaida jau vairākas stundas, — māte piebilst.
Cerēja, ka neatgriezīšos. Gribēja pārliecināties, ka mani ir vai nu nositusi elektrība, vai arī esmu ieslodzīta mežā, lai varētu vest manu ģimeni uz nopratināšanu.
— Tā laikam ir ļoti svarīga ziņa, — nosaku.
— Vai drīkstam vaicāt, kur jūs bijāt, Everdīnas jaun— kundz? — sieviete prasa.
— Vieglāk būtu atbildēt uz jautājumu, kur es nebiju, — es atsaku, izlikdamās izmisusi. Ieeju virtuvē, piespiezdamās stabili balstīties uz savainotās kājas, kaut arī katrs solis drausmīgi sāp. Izeju starp abiem Miera sargiem un normāli tieku līdz galdam. Nometu savu somu un pagriežos pret Primu, kas stīvi stāv pie pavarda. Turpat ir arī Heimičs un Pīta, abi sēž vienādos šūpuļkrēslos un spēlē šahu. Vai viņi te ir sagadīšanās pēc vai arī viņus 'ielūdza' Miera sargi? Jebkurā gadījumā es priecājos viņus redzēt.
— Un kur tad tu nebiji? — garlaikoti apvaicājas Heimičs.
— Nu, es visādā ziņā neaprunājos ar Kazu vīru par to, kā aplecināt Primas kazu, jo viens man te galīgi nepareizi izstāstīja to, kur viņš dzīvo, — uzsvērti saku Primai.
— Nekā nebija, — Prima pretojas, — es tev izstāstīju pilnīgi precīzi.
— Tu teici, ka viņš dzīvo raktuvēs pie rietumu puses ieejas, — apgalvoju.
— Pie austrumu puses ieejas, — Prima izlabo.
— Tu vēl speciāli pateici, ka rietumu, jo es pēc tam vēl jautāju, vai tas ir pie gružu kaudzes, un tu atbildēji, ka jā, — strīdos.
— Pie austrumu puses ieejas gružu kaudzes, — Prima pacietīgi atkārto.
— Nē. Kad tad tu to sacīji? — noprasu.
— Vakar vakarā, — iejaucas Heimičs.
— Viņa noteikti teica, ka tas ir austrumu pusē, — iejaucas Pīta. Viņš saskatās ar Heimiču, un abi iesmejas. Nikni paglūnu uz Pītu, un viņš pūlas izskatīties tā, it kā viņam manis būtu žēl. — Piedod, bet es teicu tieši to pašu. Tu nekad neklausies, ko tev saka.
— Varu derēt, ka arī šodien tev kāds sacīja, kur Kazu vīrs nedzīvo, tikai tu atkal neklausījies, — Heimičs zobojas.
— Aizveries, Heimič, — es spītējos, atklādama, ka viņam ir taisnība.
Heimičs un Pīta iespurdzas, un pat Prima atļaujas pasmaidīt.
— Nu labi. Lai kāds cits sapāro to stulbo kazu, — nošņācu, un šie sāk smieties vēl negantāk. Un es nodomāju: tieši tāpēc Heimičs un Pīta ir tikuši tik tālu. Jo viņus nekas nespēj pārsteigt.
Paskatos uz Miera sargiem. Vīrietis smaida, bet sieviete gan neizskatās apmierināta. — Kas ir tajā somā? — viņa asi noprasa.
Zinu: viņa cer, ka tur ir medījums vai savvaļas augi. Kaut kas tāds, kas mani nepārprotami nodotu. Izpurinu somas saturu uz galda. — Skatieties paši.
— O, tas ir labi, — māte izsaucas, apskatīdama drānu. — Mums sāk aptrūkties pārsēju.
Pīta pienāk pie galda un atver konfekšu paciņu. — Re, piparmētras! — viņš nopriecājas un iemet vienu mutē.
— Tās ir manējās. — Mēģinu viņam atņemt maisiņu. Viņš to pamet Heimičam, kurš iemet mutē veselu sauju konfekšu un padod paciņu smejošajai Primai. — Neviens no jums nav pelnījis konfektes! — es niknojos.
— Vai tāpēc, ka mums ir taisnība? — Pīta mani apskauj. Es mazliet iesmilkstos, kad man no pieskāriena iesāpas asteskauls. Mēģinu tēlot, ka tas no sašutuma, bet Pītas acīs redzu: viņš nojauš, ka esmu ievainota. — Nu labi, Prima sacīja, ka tas ir pie rietumu puses ieejas. Es skaidri dzirdēju, ka viņa teica rietumu. Un mēs visi esam stulbeņi. Vai tā ir labāk?
— Ir, — es piekāpjos un saņemu no viņa skūpstu. Paskatos uz Miera sargiem, it kā tikko būtu par viņiem atcerējusies. — Jums man ir nododama ziņa?
— No Galvenā Miera sarga Treda, — sieviete apstiprina. — Viņš gribēja, lai jūs zināt, ka turpmāk žogs ap Divpadsmito apgabalu būs pieslēgts elektrībai visu diennakti.
— Vai tad tā nav jau tagad? — es pārāk nevainīgi apvaicājos.
— Viņam likās, ka tu varbūt gribētu par to informēt savu brālēnu, — sieviete saka.
— Paldies. Es viņam pateikšu. Esmu pārliecināta, ka tagad, kad ir gādāts par mūsu drošību, mēs visi gulēsim mierīgāk. — Apzinos, ka izaicinu likteni, bet tāda piezīme liek man justies gandarītai.
Sievietes žokļi saspringst. Nekas nav izgājis tā, kā plānots, bet nekādu turpmāku rīkojumu viņai nav. Viņa strupi pamāj un iet prom,
