koncentrējas, viņam ir ļoti īpaša sejas izteiksme. Pītas parasti rāmos vaibstus tad nomaina saspringtāki un atsvešinātāki, kas liek nojaust, ka viņā slēpjas neizpētīti dziļumi. Kā īsus uzplaiksnījumus es tos esmu redzējusi jau agrāk: arēnā vai brīžos, kad viņš uzrunāja pūli, vai arī toreiz, kad viņš Vienpadsmitajā apgabalā atgrūda Miera sargu ieroča stobrus no manis. īsti nezinu, ko lai par to domāju. Par vēl vienu apsēstību man kļūst puiša skropstas, ko parasti nevar īpaši pamanīt, jo tās ir pavisam gaišas. Bet tuvumā, kad tās apspīd slīpie saules stari no loga, tās ir gaiši zeltainā tonī un tik garas, ka nesaprotu, kā tās nesapiņķerējas, kad viņš samirkšķina acis.
Kādu pēcpusdienu Pīta pārtrauc ēnot kādu ziedu un tik pēkšņi paceļ acis, ka es satrūkstos, it kā būtu viņu izspiegojusi, ko varbūt dīvainā kārtā arī darīju. Bet viņš tikai saka: — Man šķiet, ka mēs pirmo reizi kopā darām kaut ko normālu.
— Alia, — es piekrītu. Mūsu attiecības visu laiku aizēnoja Spēles. Normāli tajās nebija nekas. — Tāda pārmaiņa ir patīkama.
Katru pēcpusdienu viņš nones mani lejasstāvā, lai pamainītu apstākļus, un es visus sanervozēju, ieslēdzot televizoru. Parasti mēs to skatāmies tikai tad, kad tas ir obligāti, jo mistrojums no propagandas un Kapitolija varenības izrādīšanās kopā ar fragmentiem no septiņdesmit četru gadu Bada Spēlēm ir pārāk pretīgs. Bet nu es meklēju kaut ko īpašu. To zobgaļsīli, ar kuru saistās visas Bonijas un Tvilas ilgas. Tas droši vien ir muļķīgi, bet, ja tā tiešām ir, tad gribu to uzzināt. Un uz visiem laikiem padzīt no savām domām cerību par plaukstošo Trīspadsmito apgabalu.
Vispirms noskatos ziņu reportāžu par Tumšajiem Laikiem. Redzu Trīspadsmitā apgabala l iesas ēkas degošās drupas un mirklīti pamanu zobgaļsīļa spārna melnbalto apakšu, kad putns pārlido labajam augšējam stūrim. Taču tas neko nepierāda. Tie ir veci kadri, jo reportāža arī ir veca.
Bet pēc vairākām dienām manu uzmanību piesaista kas cits. Galvenais diktors lasa ziņu par to, kā grafīta trūkums ietekmē kaut kādu lietu ražošanu Trešajā apgabalā. Tad it kā tiešajā ēterā parāda žurnālisti, kas ir tērpusies aizsargtērpā un stāv pie Tiesas ēkas drupām Trīspadsmitajā apgabalā. Viņa vēsta, ka diemžēl tieši šodien pētījumi esot pierādījuši — raktuves Trīspadsmitajā apgabalā vēl joprojām esot pārāk radioaktīvas, lai tām tuvotos. Un viss. Bet, pirms atkal parāda diktoru, es nekļūdīgi ieraugu to pašu zobgaļsīļa spārnu.
Žurnāliste vienkārši bija ielikta vecajā ierakstā. Viņa nemaz nav bijusi Trīspadsmitajā apgabalā. Un tāpēc neizbēgami rodas jautājums: kas tad tur ir?
Nupat man ir grūtāk palikt gultā. Gribu darīt kaut ko, noskaidrot kaut ko vairāk par Trīspadsmito apgabalu vai kaut kā iesaistīties Kapitolija gāšanā. Bet es tikai slaistos, štopēju siera maizītes un skatos, kā Pīta skicē. Pa reizei iegriežas Heimičs un pastāsta jaunumus no pilsētas. Tie vienmēr ir slikti. Arvien vairāk cilvēku saņem sodu vai pakrīt no bada.
Kad manu kāju atzīst par lietojamu, ziema jau sāk atkāpties. Māte uzdod man dažādus sīkus darbiņus un atļauj mazliet pastaigāties pašai savā vaļā. Kādu vakaru aizeju gulēt, apņēmusies nākamajā rītā apmeklēt pilsētu, bet pamodusies ieraugu smaidīgas Vīnijas, Okrāvijas un Flāvija sejas.
— Pārsteigums! — šie iespiedzas. — Mēs atbraucām ātrāk!
Pēc tam kad dabūju sejā pātagas cirtienu, Heimičs viņu ierašanos atlika par vairākiem mēnešiem, lai es varētu atkopties. Es viņus gaidīju tikai pēc trim nedēļām. Bet izrādu savu sajūsmu, ka beidzot notiks mana foto— sesija ar līgavas kleitām. Māte visas uzlika uz pakaramajiem, un tās ir gatavas vilkšanai, bet es, godīgi sakot, neesmu uzlaikojusi nevienu pašu.
Pēc parastās nošausmināšanās par manu briesmīgi nekopto skaistumu trijotne ķeras pie darba. Visvairāk šie raizējas par manu seju, kaut ari, manuprāt, māte to sadziedēja tiešām apbrīnojami. Pār manu vaigu stiepjas tikai gaiši sārta svītra. Par pātagām šiem noteikti nekas nav zināms, tāpēc sameloju, ka paslīdēju uz ledus un sagriežos. Un attopos, ka tieši tāds pats attaisnojums man ir arī sabeigtajai kājai, kuras dēļ būs grūti staigāt augstpapēžu kurpēs. Bet Flāvijs, Oktāvija un Vīnija nav aizdomīgi, tāpēc nav par ko raizēties.
Tā kā manai ādai ir jāizskatās pilnīgi gludai tikai dažas stundas, nevis vairākas nedēļas, tad šoreiz manu ķermeņa apmatojumu nevis vaksē, bet noskuj. Toties ir jāmērcējas vannā ar kaut kādu maisījumu, bet tas nav nekas briesmīgs, un, iekams es pagūstu attapties, komanda jau ir ķērusies pie maniem matiem un grima. Visi trīs, kā parasti, nepārtraukti vārās par visādām blēņām, kurās parasti cenšos pēc iespējas neklausīties. Bet tad Oktāvija izmet kādu piezīmi, kas dara mani uzmanīgu. Vispār tā ir tikai mazsvarīga pasūdzēšanās, ka viņa neesot varējusi dabūt garneles savai ballītei, bet tas mani kaut kā aizķer.
— Kāpēc tu nedabūji garneles? Vai tām pašlaik nav sezonas? — pajautāju.
— Vai, Katnis, mēs jau vairākas nedēļas nedabūjam nekādas jūras veltes! — Oktāvija izsaucas. — Nu tāpēc, ka Ceturtajā apgabalā ir tik slikti laikapstākļi.
Manas domas sāk šaudīties. Viņiem nav jūras velšu. Jau vairākas nedēļas. No Ceturtā apgabala. Uzvaras turnejā turienes pūlī bija jūtamas ar piespiešanos apvaldītas dusmas. Pēkšņi es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ceturtajā apgabalā ir sācies dumpis.
Sāku it kā starp citu izvaicāt par citām grūtībām, ar ko viņiem šoziem ir nācies sastapties. Viņi nav pieraduši, ka trūkst kaut kā, tāpēc viņus ietekmē pat neliels pārtraukums piegādē. Līdz brīdim, kad es esmu gatava ģērbties, viņu sūdzības, ka ir sarežģīti dabūt dažādas preces — sākot no krabju gaļas līdz mūzikas čipiem un lentēm -, manī ir radījušas priekšstatu par to, kuros apgabalos varbūt notiek sacelšanās. Trūkst zivju produktu no Ceturtā apgabala. Elektronikas no Trešā. Un, protams, audumu no Astotā. Doma, ka sacelšanās varētu būt tik plaša, liek man nodrebēt bailēs un uztraukumā.
Gribu viņus patincināt vēl, bet atnāk Sinna, apskauj mani un pārbauda grimu. Viņš uzreiz ierauga rētu uz mana vaiga. Nez kāpēc liekas, ka
