— Zinu. Bet varbūt Heimičam ir taisnība. Nesaki viņam, ka es tā teicu, bet attiecībā uz Spēlēm viņam parasti ir taisnība.
— Nu labi, tu drīkstēsi teikt pēdējo vārdu par tiem, kuri būs mūsu sabiedrotie. Bet pašlaik es sliecos ņemt Čafu un Sīderi, — Pīta saka.
— Manis pēc ņemam Sīderi. Bet ne Čafu, — iebilstu. — Vismaz pagaidām ne.
— Nāc paēd kopā ar viņu. Apsolu, ka viņš tevi vairs neskūpstīs.
Pusdienu laikā Čafs nemaz neliekas peļams. Viņš ir skaidrā, un, kaut arī uzvedas pārāk skaļi un bārsta daudz sliktu joku, lielākoties tie tomēr ir vērsti pret viņu pašu. Sāku saprast, kāpēc viņa sabiedrība nāk par labu Heimi— čam, kuru pastāvīgi vajā drūmas domas. Bet es joprojām neesmu pārliecināta, ka vēlos būt ar šo vīru vienā komandā.
Ļoti nopūlos būt sabiedriska — ne tikai ar Čafu, bet ar visiem. Pēc pusdienām nodarbojos ēdamo kukaiņu nodaļā kopā ar Astotā apgabala pārstāvjiem — Sesīliju, kurai mājās palika trīs bērni, un Vūfu — pavisam vecu vīru, kurš ir pakurls un, šķiet, nesaprot, kas te vispār notiek, jo visu laiku grib iebāzt mutē kādu indīgu vaboli. Man ļoti gribas pastāstīt, ka mežā satiku Tvilu un Boniju, bet nevaru izdomāt, kā. Māsa un brālis no Pirmā apgabala — Mirdzūms un Kašmira — mani uzaicina pie sevis, un mēs kādu laiku pinam guļamtīklus. Viņi ir laipni, bet atturīgi, un es visu laiku domāju par to, kā pagājušajā gadā nogalināju abus viņu apgabala pārstāvjus — Spīgalu un Brīnūmu — un ka viņi droši vien bija pazīstami, un varbūt Mirdzūms un Kašmira pat bija viņu padomdevēji. Gan mans guļamtīkls, gan mēģinājumi ar viņiem satuvināties ir labākajā gadījumā viduvēji. Es pievienojos īnobārijai zobenu cīņā, un mēs apmaināmies ar dažām frāzēm, bet ir skaidrs, ka ne viena, ne otra negribam būt vienā komandā. Kad es mācos zvejošanas viltības, vēlreiz uzrodas Finiks, ber viņš tikai iepazīstina mani ar Megsu — veco sievieti, kura arī ir no Ceturtā apgabala. Večiņai ir spēcīgs viņu apgabala akcents, un viņa šļupst, varbūt pārdzīvotas triekas dēļ, tāpēc saprotu tikai apmēram katru ceturto vārdu. Bet varu apzvērēt, ka viņa spēj uztaisīt pamatīgu āķi no jebkā — no ērkšķa, no kaula, no auskara. Pēc kāda laika es vairs neklausos trenerī, bet vienkārši cenšos atdarināt Megsu. Kad uzmeistaroju gluži labu āķi no saliektas naglas un piestiprinu to pie savas matu šķipsnas, večiņa atplaukst bezzobainā smaidā un pasaka kaut ko nesaprotamu, kas laikam ir uzslava. Pēkšņi atceros, kā viņa savā apgabalā brīvprātīgi pieteicās iet jaunās, histēriskās sievietes vietā. Noteikti ne jau tāpēc, ka viņai būtu jebkādas izredzes uzvarēt. Viņa to darīja tāpēc, lai izglābtu meiteni, tāpat kā es pieteicos brīvprātīgi, lai glābtu Primu. Un es izlemju, ka gribu, lai Megsa ir mana sabiedrotā.
Lieliski. Tagad man būs jāizstāsta Heimičam, ka par sabiedrotajiem gribu astoņdesmit gadus vecu veceni, Trako un Voltu. Viņš būs sajūsmā.
Atmetu mēģinājumus iegūt draugus un aizeju uz loka šaušanas nodaļu, lai padarītu kaut ko prātīgu. Tur ir brīnišķīgi un es drīkstu izmēģināt visus dažādos lokus un bultas. Treneris Takss pamana, ka stāvus mērķi man nesagādā nekādas grūtības, un sāk mest gaisā mazus, stulbus mākslīgos putnus, kuriem man ir jātrāpa. Sākumā tas liekas muļķīgi, bet tad kļūst diezgan jautri.
Tas daudz vairāk līdzinās kustīgu radību medībām. Kad trāpu visam, ko viņš pamet, treneris sāk sviest gaisā vairākus putnus uzreiz. Aizmirstu visu — pārējos uzvarētājus, to, cik esmu nelaimīga, — un ļaujos vienīgi šaušanai. Kad vienā paņēmienā man izdodas nošaut piecus putnus, aptveru, ka apkārt ir pārāk klusi — es dzirdu, kā ikviens putns atsitas pret grīdu. Pagriežos un ieraugu, ka vairums uzvarētāju ir pārstājuši trenēties un vēro mani. Viņu sejās ir visas izjūtas, sākot ar skaudību un naidu un beidzot ar apbrīnu.
Pēc treniņa mēs ar Pītu laiskojamies un gaidām Heimiču un Efiju vakariņās. Kad mūs pasauc ēst, Heimičs uzreiz brūk man virsū. — Tātad — vismaz puse uzvarētāju ir likuši saviem padomdevējiem pieprasīt tevi par viņu sabiedroto. Es zinu, ka ne jau tava saulainā rakstura dēļ.
— Viņi redzēja, kā Katnisa šauj, — Pīta smaidīdams stāsta. — Patiesībā es arī pirmo reizi redzēju viņu šaujam tā pa īstam. Es jau pats gandrīz taisos viņu pieprasīt oficiāli.
— Vai tu to tiešām proti tik labi? — Heimičs man noprasa. — Tik labi, ka tevi grib Bruts?
Paraustu plecus. — Bet es negribu Brutu. Gribu Megsu un Trešo apgabalu.
— Nu kā tad. — Heimičs nopūšas un pasūta pudeli vīna. — Es visiem pateikšu, ka tu vēl neesi izlēmusi.
Pēc tam kad esmu izrādījusi savu šaušanas māku, mani joprojām dažreiz pavelk uz zoba, bet vairs neizsmej. Vispār jūtos tā, it kā kaut kādā veidā būtu uzņemta uzvarētāju sabiedrībā. Nākamās divas dienas pa brīdim pavadu gandrīz ar visiem, kas dosies arēnā. Pat ar abiem morflinga narkomāniem, kuri ar Pītas palīdzību ieglezno mani dzeltenu ziedu pļavā. Un pat ar Finiku, kas mani stundu apmāca cīņā ar trijžuburi apmaiņā pret stundu loka šaušanā. Un, jo labāk viņus iepazīstu, jo ļaunāk kļūst. Jo visā visumā es viņus neienīstu. Un daži no viņiem man patīk. Un daudzi ir tik novārguši, ka instinkts liek viņus sargāt. Bet viņiem visiem būs jāmirst, ja gribu izglābt Pītu.
Pēdējās treniņu dienas noslēgumā ir mūsu individuālās skates. Katram dotas piecpadsmit minūtes, lai pārsteigtu Spēļu rīkotājus ar savām spējām, bet es nezinu, ko tad mēs viņiem vispār varētu parādīt. Par šo tematu visi pie pusdienām plēš jokus. Par to, ko mēs varētu darīt. Dziedāt, dejot, izģērbties, stāstīt anekdotes. Megsa, kuru tagad saprotu mazliet labāk, izdomā, ka viņa laikam vienkārši nosnaudīšoties. Nezinu, ko darīšu es. Droši vien mazliet pašaudīšos. Heimičs mums lika, ja iespējams, viņus pārsteigt, bet man nav ne jausmas, kā to izdarīt.
Tā kā esmu meitene no Divpadsmitā apgabala, man ir jāuzstājas pašai pēdējai. Pusdienu telpā kļūst arvien klusāks, jo pārstāvji cits pēc cita iziet atrādīties. Kad mūsu bija daudz, bija vieglāk noturēt visu uzspēlēto bezrūpīgo neuzveicamības apziņu. Kad pārējie pa vienam iziet ārā, spēju domāt tikai par to, ka viņiem ir atlikušas tikai dažas dienas.
