nepārliecinoša. Stiepule parāda kaut kādu vīļu šuvotāju, pie kā viņa pašlaik strādājot.
— Tas sajūt auduma blīvumu un tad izvēlas stiprumu… — viņa skaidro un, tā arī nepabeigusi, aizraujas ar sausu salmu vīkški.
— Pavediena stiprumu, — Bītijs pabeidz skaidrojumu. — Automātiski. Tas izslēdz cilvēka izdarītas kļūdas. — Viņš vēl izstāsta to, kā viņam nesen esot izdevies radīt mūzikas čipu, kas ir tik maziņš, ka to var paslēpt sīkā spīgulītī, bet tajā ietilpst dziesmas vairāku stundu garumā. Atceros, ka Oktāvija par to stāstīja manā kāzu fotosesijā, un jaušu izdevību parunāties par sacelšanos.
— A, jā. Mana sagatavošanas komanda pirms dažiem mēnešiem satraucās, šķiet, par to, ka nevarēja tos čipus dabūt, — es it kā starp citu saku. — Laikam daudzi pasūtījumi no Trešā apgabala aizkavējās.
Bītijs nopēta mani zem briļļu stikliem. — Jā. Vai ogļu piegādē arī šogad ir notikusi kāda kavēšanās? — viņš pajautā.
— Nē. Mēs gan zaudējām pāris nedēļu, kad ieradās jauns Galvenais Miera sargs un viņa komanda, bet tas nebija nekas īpašs. Es domāju, attiecībā uz ogļu piegādi. Divas nedēļas sēdēt mājās un neko nedarīt vairumam cilvēku vienkārši nozīmē divas nedēļas dzīvot izsalkušiem.
Man šķiet, ka viņi saprot, ko cenšos pateikt. Ka pie mums nav bijusi sacelšanās. — Vai, žēl gan, — Stiepule, mazliet vīlusies, nosaka. — Man jūsu apgabals likās ļoti… — Viņa pieklust, atkal aizdomājusies par kaut ko citu.
— Interesants, — Bītijs papildina. — Tā likās mums abiem.
Sajūtos nelāgi, jo zinu, ka viņu apgabals noteikti ir cietis daudz vairāk nekā mūsējais. Skaidrs — savējie ir jāaizstāv. — Nūjā, Divpadsmitajā mūsējo nav daudz, — es turpinu. — Spriežot pēc tagadējā Miera sargu skaita, to gan nevarētu teikt. Bet laikam jau mēs tiešām esam diezgan interesanti.
Kad ejam uz pajumtes būvēšanas nodaļu, Stiepule apstājas un palūkojas augšup uz tribīnēm, kur Spēļu rīkotāji laiskojas, ēd, dzer un dažreiz palūr uz mums. — Paskaties, — Stiepule saka, viegli pamādama viņu virzienā. Paceļu galvu un ieraugu Plūtarhu Hevensbī krāšņā purpura mantijā ar kažokādas apkakli, kas norāda, ka viņš ir Galvenais Spēļu rīkotājs. Viņš ēd tītara stilbu.
Nezinu, kāpēc šis skats vispār būtu pelnījis kādu komentāru, bet nosaku: — Jā, viņš šogad ir paaugstināts par Galveno Spēļu rīkotāju.
— Nē, nē. lūr, pie galda stūra. To gandrīz nevar… — Stiepule apklust.
Bītijs samiedz acis aiz briļļu stikliem. — To gandrīz nevar redzēt.
Pārsteigta paskatos turp, kur viņi rāda. Un es to ieraugu. Apmēram piecpadsmit centimetrus liels laukumiņš gaisā virs galda stūra izskatās tā, it kā vibrētu. It kā gaiss kustētos sīkos vilnīšos, izšķobot koka asās malas un vīna kausu, ko tur kāds ir nolicis.
— Spēka lauks. Viņi ir to uzlikuši starp Spēļu rīkotājiem un mums. Interesanti: kāpēc tā? — Bītijs brīnās.
— Droši vien manis dēļ, — atzīstos. — Pagājušajā gadā es skatē izšāvu uz viņiem ar bultu.— — Bītijs un Stiepule ziņkāri veras manī. — Mani izprovocēja. Tātad visiem spēka laukiem ir tāda vieta?
— Plaisa, — Stiepule izklaidīgi novelk.
— Plaisa bruņās, tā tik tiešām ir, — Bītijs pabeidz. — Būtu ideāli, ja tā būtu neredzama, vai ne?
Man gribas jautāt vēl, bet jau izziņo pusdienu pārtraukumu. Raugos pēc Pītas, bet viņš ir kopā ar kādiem desmit uzvarētājiem, tāpēc nolemju paēst kompānijā ar Trešā apgabala pārstāvjiem. Varbūt man izdosies pierunāt Sīderi mums pievienoties.
Kad ieejam pusdienu zālē, ieraugu, ka dažiem no Pītas grupas ir padomā kas cits. Viņi savelk nelielos galdiņus, izveidojot vienu lielu, lai mums visiem būtu jāēd kopā. Nu es vairs nesaprotu, ko lai dara. Pat skolā parasti izvairījos ēst pie skolēnu pilna galda. Ja Medža nebūtu pasākusi man pievienoties, droši vien tā arī būtu sēdējusi viena pati. Varbūt būtu ēdusi kopā ar Geilu, bet, tā kā viņš mācījās divas klases augstāk, mūsu pusdienu pārtraukums nekad neiekrita vienā laikā.
Paņemu paplāti un sāku apstaigāt ar ēdieniem piekrautos rateļus pa telpas perimetru. Pīta mani panāk pie sautējuma. — Kā tev iet?
— Labi. Lieliski. Man patīk Trešā apgabala uzvarētāji, — atbildu. — Stiepule un Bītijs.
— Tiešām? — viņš pabrīnās. — Pārējiem viņi liekas ļoti jocīgi.
— Kāpēc mani tas nepārsteidz? — paironizēju. Atceros, ka skolā Pītam apkārt vienmēr bija draugu bars. Patiesībā apbrīnojami, ka viņš manī vispār ievēroja arī kaut ko citu, nevis tikai to, cik es esmu savāda.
— Džoena viņus nosauca ar Trako un Voltu, — viņš pastāsta. — Man šķiet, ka viņa ir Trakā un viņš ir Volts.
— Nu un es tātad esmu stulbene, jo domāju, ka viņi varētu būt noderīgi. Tikai tāpēc, ka Džoena Meisone kaut ko tādu pateica, kamēr ieeļļoja krūtis tuvcīņai, — atcērtu.
— Vispār man šķiet, ka tās iesaukas viņiem ir jau daudzus gadus. Un es to nebiju domājis kā apvainojumu, tikai dalījos informācijā, — viņš taisnojas.
— Stiepule un Bītijs ir slīpēti. Viņi ir izgudrotāji. Viņi no viena acu uzmetiena varēja pateikt, ka starp mums un Spēļu rīkotājiem ir izveidots spēka lauks. Un, ja jau mums ir vajadzīgi sabiedrotie, tad es gribu viņus. — Iemetu kausu atpakaļ sautējuma podā, apšļakstīdama mūs abus ar mērci.
— Par ko tu tā dusmojies? — Pīta jautā, slaucīdams mērci no krekla krūtežas. — Vai tāpēc, ka es liftā par tevi pazobojos? Piedod. Man likās, ka tu tikai pasmiesies.
— Aizmirsti, — es papurinu galvu. — Ne jau tikai tāpēc.
— Dārija dēļ, — viņš cenšas uzminēt.
— Dārija dēļ. Spēļu dēļ. Tāpēc, ka Heimičs liek mums apvienoties ar citiem, — paskaidroju.
— Varam jau vienkārši palikt divatā, — viņš piedāvā.
