Viņš iemet mutē vēl vienu cukura graudu un aizpeld tālāk.
Pīta pienāk man klāt, ģērbies tādās pašās drēbēs kā es. — Ko Finiks Odērs gribēja? — viņš apvaicājas.
Pagriežos un, gandrīz piekļāvusi savas lūpas Pītas mutei, nolaižu plakstus, atdarinādama Finiku. — Viņš man piedāvāja cukuru un vēlējās izzināt manus noslēpumus, — es dvešu, cik vien pavedinoši spēdama.
Pīta iesmejas. — Fui! Nevar būt.
— Var gan, — palieku pie sava. — Es tev pateikšu, kad man beigsies šermuļi.
— Kā tu domā, vai mēs arī tādi kļūtu, ja tikai viens no mums būtu uzvarējis? — viņš jautā, paraudzīdamies apkārt uz pārējiem uzvarētājiem. — Vai mēs būtu zobra— tiņi kropļu parādē?
— Kā tad. īpaši jau tu, — es paņirgājos.
— O, un kāpēc tad īpaši es? — Viņš smaida.
— Tāpēc, ka tev ir vājība uz skaistām lietām, bet man ne, — augstprātīgi paskaidroju. — Tevi ievilinātu Kapitolija tīklos, un tu tajos pavisam sapītos.
— Prast novērtēt skaistumu uzreiz nenozīmē vājību, — Pīta aizrāda. — Varbūt vienīgi attiecībā uz tevi. — Sāk spēlēt mūzika, un es redzu, ka platās durvis atveras, lai izlaistu pirmos ratus, un pūlis ieaurojas. — Ejam? — Pīta pasniedz man roku, lai palīdzētu ietikt tajos.
Iekāpju iekšā un uzvelku viņu sev līdzi. — Stāvi rāms, — es nokomandēju un iztaisnoju viņa kroni. — Vai esi redzējis, kā tavs kostīms izskatās ieslēgts? Mēs atkal būsim pasakaini.
— Tieši tā. Bet Porcija sacīja, ka mums esot jāizturas, it kā mēs paceltos visiem pāri. Nekādas māšanas un nekā tamlīdzīga. Kur viņi vispār ir?
— Nezinu. — Pārlaižu skatienu ratu rindai. — Varbūt labāk ieslēgsim sevi paši. — Mēs to izdarām, un, kad sākam kvēlot, redzu, ka pārējie uz mums rāda un sačukstas, un es nojaušu, ka jau atkal būsim atklāšanas ceremonijas sensācija. Esam jau gandrīz pie durvīm. Grozu galvu, bet Sinnu un Porciju, kuri pagājušajā gadā bija kopā ar mums līdz pašam pēdējam brīdim, nekur neredz. — Vai mums šogad ir jāsadodas rokās?
— Laikam to viņi ir atstājuši mūsu ziņā, — Pīta nosaka.
Paceļu skatienu un ielūkojos zilajās acīs, kurām nekāds dramatisks grims nespēj likt izskatīties tiešām bīstamām, un atceros, ka vēl tikai pirms gada biju gatava viņu nogalināt. Es biju pārliecināta, ka viņš mēģina nogalināt mani. Tagad viss ir otrādi. Esmu apņēmusies glābt viņa dzīvību, zinot, ka par to samaksāšu ar savējo. Bet kāda daļa manis, kas nav tik drosmīga, kā man gribētos, priecājas, ka man blakus ir Pīta, nevis Heimičs. Mūsu rokas bez turpmākas apspriešanās atrod viena otru. Protams, mēs iziesim pūļa priekšā kā viens vesels.
Kad ieripojam sabiezējošajā āra krēslā, pūļa auri pāraug nepārtrauktā kliegšanā, bet neviens no mums abiem uz to nereaģē. Es fokusējos uz punktu kaut kur tālumā un izliekos, ka nekādu skatītāju un nekādas histērijas nav. Pa ceļam nevar nepamanīt uz lielajiem ekrāniem ierakstu fragmentus ar mums, un redzu, ka mēs esam ne tikai skaisti — mēs esam tumši un vareni. Nē, vēl vairāk.
Mēs, nelaimīgie mīlētāji no Divpadsmitā apgabala, kas tik daudz cieta un tik maz izbaudīja uzvaras augļus, nemeklējam pielūdzēju patiku, neaplaimojam viņus ar smaidiem un neķeram viņu gaisa skūpstus. Mēs nevienam nepiedodam.
Un man tas patīk. Beidzot drīkstu būt es pati.
Kad mēs iegriežamies līkumā uz Pilsētas Galveno laukumu, es pamanu, ka daži no pārējiem stilistiem ir mēģinājuši nozagt Sinnas un Porcijas ideju par pārstāvju izgaismošanu. Elektrisko spuldzīšu raibums elektronikas ražotāju — Trešā apgabala — tērpos vismaz ir loģisks. Bet kādā sakarā Desmitā apgabala lopkopju govju tērpiem būtu vajadzīgas liesmojošas jostas? Vai šie sevi cep, vai? Nožēlojami.
Turpretī mēs ar Pītu savos mūžam mainīgajos ogļu tērpos esam tik fascinējoši, ka lielākā daļa pārstāvju skatās tikai uz mums. īpaši neatvairāmi mēs liekamies pārītim no Sestā apgabala, kuri, kā visiem zināms, ir atkarīgi no morflinga. Abi ir tievi kā asakas un ar nokārušos, dzeltenīgu ādu. Viņi nespēj atraut savas milzīgās acis no mums pat tad, kad pūli no balkona uzrunā prezidents Snovs un sveic visus Spaidos. Nospēlē himnu, un mēs izbraucam pēdējo loku, un… vai acis mani neviļ? Vai prezidents tiešām arī skatās uz mani?
Mēs atslābināmies tikai tad, kad aiz mums ir aizvērusies Treniņu centra vārti. Sinna un Porcija jau gaida, apmierināti ar uzstāšanos, un šogad arī Heimičs ir tepat, tikai viņš nav pie mūsu ratiem, bet pie Vienpadsmitā apgabala pārstāvjiem. Redzu, ka viņš pamāj uz mūsu pusi, un viņa sarunu biedri nāk sasveicināties.
Čafu es pazīstu pēc izskata, jo daudzus gadus esmu skatījusies, kā viņi ar Heimiču televīzijā padod viens otram pudeli. Čafam ir tumša āda, viņš ir apmēram divus metrus garš, un viena viņa roka ir tikai stumbenis, jo zaudēja to Spēlēs, kurās uzvarēja pirms trīsdesmit gadiem. Esmu pārliecināta, ka viņam piedāvāja protēzi, tāpat kā Pītam, kad amputēja viņa apakšstilbu, bet Čafs laikam to negribēja.
Sieviete, vārdā Sīdere, izskatās gandrīz tā, ka varētu būt no Vīles, — viņai ir olīvkrāsas āda un taisni, melni mati, kurus caurauž sudraba pavedieni. Tikai zeltaini brūnās acis norāda, ka viņa ir no cita apgabala. Sīderei varētu būt sešdesmit gadi, bet viņa joprojām ir spēcīga, un nav nekādu pazīmju, ka viņa gadu gaitā būtu pievērsusies alkoholam, morflingam vai kādām citām ķīmiskām substancēm, kas palīdzētu aizmirsties. Pirms vēl kāds kaut ko saka, viņa mani apskauj. Nojaušu, ka tas ir Rū un Treša dēļ. Nespēdama savaldīties, es pačukstu: — Ģimenes?
— Viņi ir dzīvi, — Sīdere klusītiņām atteic un palaiž mani vaļā.
Čafs saķer mani apkampienā ar veselo roku un skaļi nošmakstina tieši uz lūpām. Satrūkusies atsprāgstu nost, bet šie ar Heimiču aizkaucas smieklos.
Vairāk laika mums nav; Kapitolija apkalpotāji jau izlēmīgi bīda mūs uz liftiem. Man rodas spēcīga nojauta, ka viņiem nepatīk uzvarētāju biedrošanās, bet tiem viss ir pilnīgi vienalga. Mēs ar Pītu joprojām sadotām rokām ejam uz liftu, kad man blakus sāk čabināties vēl
