apbruņojies un paķēris somu ar dažādām vajadzīgām lietām. Viņš izgaist uz meža pusi ātrāk, nekā vairums pārējo paspēj nokāpt no savām platformām.
Pirmās dienas asinspirtī nogalina astoņpadsmit pārstāvjus. Atlikušie pa vienam iet bojā, un kļūst skaidrs, ka skaistajā vietā gandrīz viss — kārdinošie augļi, kas karājas krūmos, ūdens kristāldzidrajos strautos un pat ziedu smarža, ja to ieelpo tieši, — ir nāvējoši indīgs. Droši var lietot tikai lietusūdeni un pārtiku, kas bija dabūjama pie Pārpilnības raga. Un vēl tur ir liela, labi apgādāta karjeristu grupa, kuri ķemmē kalnus upuru meklējumos.
Heimičam mežā ir vēl citas nepatikšanas, jo pūkainās, zeltainās vāveres izrādās plēsīgas un uzbrūk baros, bet taureņu kodieni ir ļoti mokoši un dažreiz pat nāvējoši. Bet viņš tomēr laužas uz priekšu un vienmēr atstāj tieši aiz muguras tālo kalnu.
Meizilī Donere arī ir visai izveicīga, ja ņem vērā, ka viņa no Pārpilnības raga dabū tikai nelielu mugursomu. Iekšā viņa atrod bļodiņu, mazliet žāvētas liellopu gaļas un caurulīti šautriņu izšaušanai kopā ar diviem dučiem šautriņu. Izmantodama visapkārt pieejamo indi, viņa drīz vien padara caurulīti par šausmīgu ieroci, samērcēdama šautriņas nāvējošos šķidrumos un iešaudama tās pretinieku miesā.
Pēc četrām dienām gleznainais kalns eksplodē vulkāna izvirdumā un iznīcina vēl duci spēlētāju, to skaitā visus karjeristus, izņemot piecus, kam izdodas glābties. Kalns spļauj šķidru uguni, un pļavā nav nekādu iespēju paslēpties, tāpēc atlikušajiem trīspadsmit pārstāvjiem, kuru starpā ir arī Heimičs un Meizilī, nekas cits neatliek kā palikt mežā.
Rādās, ka Heimičs ir izlēmis turpināt ceļu tai pašā virzienā, prom no vulkāna, bet cieši saaugušo dzīvžogu labirints piespiež viņu atgriezties meža vidū, kur viņš satiek trīs karjeristus. Viņi gan ir daudz lielāki un stiprāki, bet Heimičs rīkojas ļoti veikli un divus nogalina, taču trešais izsit viņam no rokām ieroci. Karjerists jau taisās pārgriezt Heimičam rīkli, kad sabrūk no šautriņas.
No koku aizsega iznāk Meizilī Donere. — Mēs nodzīvosim ilgāk, ja būsim divatā.
— Tu to laikam tikko pierādīji, — Heimičs nomurmina, berzēdams kaklu. — Sabiedrotie? — Meizilī pamāj. Un viņi uzreiz izveido savienību, kuru būs spiesti pārraut, ja vispār gribēs nokļūt mājās savā apgabalā.
Kopā viņiem veicas labāk, tāpat kā veicās man un Pītam. Viņi var biežāk atpūsties, izdomā veidu, kā uzkrāt vairāk lietusūdens, cīnās un sadala pārtiku no mirušo pārstāvju somām. Bet Heimičs joprojām ir apņēmies virzīties uz priekšu.
— Kāpēc? — Meizilī visu laiku jautā, bet viņš to neievēro, līdz viņa atsakās iet tālāk, ja neuzzinās atbildi.
— Jo mežam kaut kur ir jābeidzas, vai ne? — Heimičs paskaidro. — Arēna nevar būt bezgalīga.
— Kā tu domā, kas tur ir? — Meizilī nesaprot.
— Nezinu. Bet varbūt tur ir kaut kas, ko mēs varētu izmantot.
Kad viņi beidzot tiek cauri neiespējamam labirintam, izmantodami gāzes lāpu, ko atrod viena miruša karjerista somā, izrādās, ka tur ir plakana, izkaltusi zemes strēle, kas stiepjas līdz kraujai. Zemāk ir redzamas klints šķēpeles.
— Nekā cita te nav, Heimič. Ejam atpakaļ, — Meizilī lūdzas.
— Nē, es palikšu te, — viņš attrauc.
— Nu labi. Mēs esam palikuši tikai pieci. Tikpat labi varam atvadīties arī tagad, — viņa saka. — Es negribu, lai viss izšķiras starp mums.
— Labi, — viņš piekrīt. Tas arī viss. Viņš nepasniedz viņai roku un pat nepaskatās. Un meitene aiziet.
Heimičs soļo pa klints krauju, it kā pūlēdamies kaut ko izdomāt. Ar kāju viņš nejauši pasper akmentiņu, un tas iekrīt aizā uz visiem laikiem. Bet pēc mirkļa, kad viņš apsēžas atpūsties, akmentiņš uzlido gaisā un nokrīt viņam blakus. Heimičs pārsteigts pablenž, bet tad viņa seja pēkšņi saspringst. Viņš nomet lejā akmeni dūres lielumā un nogaida. Kad akmens izlido ārā no aizas tieši viņam rokā, viņš iesmejas.
Tajā brīdī atskan Meizilī kliedziens. Savienība vairs nepastāv, un viņa bija tā, kas to negribēja saglabāt, tāpēc neviens nevarētu Heimiču vainot, ja viņš meiteni ignorētu. Tomēr Heimičs metas turp. Viņš tikai paspēj ieraudzīt, kā pēdējais no karameļu rozā putnu bara iedur garu, tievu knābi Meizilī kaklā. Viņš tur meitenes roku, līdz viņa nomirst, bet es domāju vienīgi par Rū un to, ka arī es nācu par vēlu, lai viņu izglābtu.
Tajā pašā dienā vēl viens pārstāvis iet bojā kaujā un trešo apēd pulks pūkaino vāveru, tāpēc par uzvarētāja kroni sacenšas Heimičs un meitene no Pirmā apgabala. Viņa ir lielāka un tieši tikpat veikla, un, kad pienāk neizbēgamā cīņa, tā ir asiņaina un šausmīga un abiem jau ir brūces, kas varētu būt arī nāvīgas, bet tad Heimiču atbruņo. Viņš streipuļo pa mežu, ar rokām turēdams iekšas, un meitene steberē pakaļ, turēdama cirvi, ar ko viņu nokaut. Heimičs iet taisnā ceļā uz savu klinti, un tajā brīdī, kad viņa met cirvi, viņš jau ir pie malas. Heimičs sabrūk zemē, un cirvis ielido aizā. Meitene, kura arī ir palikusi bez ieroča, stāv un vienkārši pūlas apturēt asinis, kas plūst no tukšā acs dobuma. Varbūt viņa domā, ka nodzīvos ilgāk par Heimiču, kas guļ zemē un sāk raustīties agonijā. Bet viņa nezina, ka cirvis atgriezīsies. Heimičs to zina. Uzlidojis pāri kraujai, cirvis ietriecas meitenes galvā. Nodārd lielgabala šāviens, līķi aizvāc, un atskan trompetes, kas vēsta par Heimiča uzvaru.
Pīta izslēdz ierakstu, un mēs bridi sēžam klusēdami.
Beidzot Pīta saka: — Tas spēka lauks aizā bija tāds pats kā uz Treniņu centra jumta. Tas atmet cilvēku atpakaļ, ja kāds mēģina nolēkt un izdarīt pašnāvību. Heimičs atrada veidu, kā to pārvērst par ieroci.
— Ne tikai pret pārējiem pārstāvjiem, bet arī pret Kapitoliju, — piebalsoju. — To viņi negaidīja. Tā vieta nebija paredzēta kā arēnas daļa. Neviens nebija paredzējis, ka to kāds izmantos kā ieroci. Tas, ka Heimičs to atklāja, lika viņiem izskatīties kā stulbeņiem. Varu derēt, ka vini krietni izklaidējās, mēģinot to kaut kā noslēpt. Tad tāpēc es neatceros, ka būtu šīs Spēles redzējusi televīzijā. Tas jau bija
