gandrīz tikpat slikti kā mēs un tās ogas!
Nespēju apvaldīt smieklus, pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem pavisam īstus smieklus. Pīta tikai pašūpo galvu, it kā es būtu zaudējusi prātu, — un varbūt mazliet esmu ari.
—Gandrīz, bet ne gluži, — mums aiz muguras ierunājas Heimičs. Apcērtos otrādi, baidīdamās, ka viņš dusmosies uz mums. Esam noskatījušies ierakstu, bet šis tikai pavīpsnā un ierauj šļuku no vīna pudeles. Te nu bija atturība. Man laikam vajadzētu satraukties par to, ka viņš atkal dzer, bet vēl spēcīgāk mani pārņem kādas citas izjūtas.
Esmu vairākas nedēļas iepazinusi savus sāncenšus, pat neiedomādamās par to, kas ir mani sabiedrotie. Nu manī atjaunojas pašpārliecība, jo šķiet, ka es beidzot saprotu, kas ir Heimičs. Un es lēnām iepazīstu arī pati sevi. Un divi cilvēki, kas ir sagādājuši tādas nepatikšanas Kapitolijam, taču spēs izdomāt veidu, kā Pītu dabūt mājās.
15
Flāvijs, Vīnija un Oktāvija mani ir sagatavojuši jau daudzkārt, tāpēc tai jau vajadzētu būt rutīnai. Bet es nebiju gaidījusi, ka man būs jātiek galā ar emocionālu pārbaudījumu. Pošanās laikā katrs no trijotnes vismaz divas reizes izplūst asarās, un Oktāvija praktiski visu ritu klusi smilkst. Izrādās: šie man ir no sirds pieķērušies un doma par to, ka man jāatgriežas arēnā, ir viņus dziļi satriekusi. Turklāt, zaudējot mani, viņi zaudēs arī iespēju apmeklēt dažādus smalkus pasākumus sabiedrībā, jo īpaši manas kāzas, tāpēc viss kopā ir gluži nepanesami. Viņiem nenāk ne prātā, ka vajadzētu būt stipriem kāda cita dēļ, un es attopos, ka pēkšņi man ir jāmierina viņi. Ņemot vērā, ka tā, kuru te nogalinās, būšu es, tas ir mazliet kaitinoši.
Jebšu interesanti, jo nule atcerējos to, ko Pīta teica par vilciena pavadoni: viņš bēdājoties, ka uzvarētājiem atkal ir jācīnās. Kapitoliešiem tas nepatīkot. Es joprojām uzskatu, ka viss aizmirsīsies, tiklīdz noskanēs gongs, bet tas vien, ka kapitolieši pret mums vispār kaut ko jūt, ir vesela atklāsme. Viņus pavisam noteikti nesatrauc tas, ka ik gadu jānoskatās, kā noslepkavo bērnus. Bet varbūt par uzvarētājiem viņi pārāk daudz zina, īpaši par tiem, kuri ir slaveni jau ļoti ilgi, un tāpēc nespēj aizmirst, ka mēs esam cilvēciskas būtnes. Viņiem liksies, ka iet bojā draugi. Šīs Spēles kapitoliešiem nozīmēs gandrīz to pašu, ko ļaudīm apgabalos.
Kad ierodas Sinna, esmu nokaitināta un pārguruši, mierinot sagatavošanas komandu,'sevišķi tāpēc, ka viņu nerimtīgās asaras atgādina man par tām, kuras, bez šaubām, tiek lietas mājās. Stāvu, ģērbusies plānā halātā, un man sūrst āda un sirds, un es zinu, ka nespēšu paciest vēl kādu nožēlas pilnu skatienu. Tāpēc, tikko Sinna ienāk pa durvīm, noskaldu: — Zvēru, ja tu pinkšķēsi, es tevi uz vietas nožmiegšu.
Sinna tikai pasmaida. — Vai tev bija slapjais rīts?
— Mani varētu izgriezt, — atmetu.
Sinna apliek roku man ap pleciem un aizved pusdienās. — Neuztraucies. Savas jūtas vienmēr izpaužu darbā. Tā es nesāpinu nevienu, izņemot sevi pašu.
— To vairs nevar izturēt, — es viņu brīdinu.
—Zinu. Es ar viņiem parunāšu, — Sinna apsola.
Pusdienās sajūtos mazliet labāk. Mums pasniedz fazānu ar daudzkrāsainām želejām un sīciņiem, sviestā peldošiem dārzenīšiem un kartupeļu biezeni ar pētersīļiem. Desertā mēs drīkstam mērcēt augļu gabaliņus kausētā šokolādē, un Sinnam nākas pasūtīt otru porciju, jo es sāku ēst šokolādi ar karoti.
— Pastāsti, kas mums būs mugurā atklāšanas ceremonijā, — es mudinu, izkasīdama otro šokolādes trauku. — Lukturi vai uguns? — Ratu braucienā mums ar Pītu ir jābūt saģērbtiem kādā saistībā ar oglēm.
— Kaut kas tamlīdzīgs, — viņš nosaka.
Kad pienāk laiks posties ceremonijai, atnāk mana sagatavošanas komanda, bet Sinna aizsūta trijotni prom, sakt, ka viņi jau no rīta esot tik brīnišķīgi pastrādājuši, tā ka nekas vairs nav atlicis. Viņi aiziet atgūties un — paldies visiem labajiem gariem — atstāj mani Sinnas pārziņā. Vispirms viņš saņem uz augšu manus matus, izveidojot tajos tādas pīnes, kā ierādīja mana māte, un sāk mani grimēt. Pagājušajā gadā viņš lietoja pavisam maz grima, lai skatītāji mani arēnā pazītu. Bet šoreiz gaiši laukumi uz sejas mijas ar dramatiski tumšām ēnām un bezmaz pārmāc manus īstos vaibstus. Augstas, izliektas uzacis, asi vaigu kauli, zalgojošas acis, tumšas purpura lūpas. Tērps, pavirši aplūkojot, ir maldinoši vienkāršs — tikai melns kombinezons, kas sedz manu augumu no kakla līdz pirkstu galiem. Sinna man galvā uzliek tādu pašu puskroni, ko saņēmu kā uzvarētāja, tikai šis ir no tumša, melna metāla, nevis no zelta. Stilists noregulē gaismu telpā tā, lai iestātos krēsla, un nospiež pogu auduma iekšpusē pie manas plaukstas locītavas. Gluži apburta lūkojos lejup, kā mans tērps atdzīvojas, sākumā mirgojot bāli zeltainā gaismā, bet pamazām iezalgodamies kvēlojošu ogļu oranži sarkanajā liesmā. Es izskatos tā, it kā mani klātu zvērojošas ogles — nē, patiesībā es esmu zvērojoša ogle — kā no mūsu pavarda. Krāsas paceļas un atkrīt atpakaļ, sajaucas un saplūst tieši tā, kā tas notiek, degot oglēm.
— Kā tev tas izdevās? — es apbrīnā jautāju.
— Mēs ar Porciju stundām ilgi vērojām liesmas, — Sinna paskaidro. — Tagad paskaties uz sevi.
Viņš pagriež mani pret spoguli, lai es pilnībā novērtētu efektu. Neredzu meiteni, pat ne sievieti — redzu radību, kāda varētu mitināties tajā vulkānā, kas Heimiča
Spaidos nogalināja cik daudzus pārstāvjus. Melnais kronis, kas kvēlo koši sarkans, met dīvainas ēnas manā iespaidīgi nogrimētajā sejā. Katnisa, meitene ugunī, vairs nevalkā šaudīgas liesmiņas, greznus tērpus ar dārgakmeņiem un kleitiņas, kas līdzinās maigai sveces gaismai. Viņa ir tik nāvējoša kā pati uguns.
