— Man šķiet… tieši to man vajadzēja, lai stātos pretī pārējiem, — izsaku atzinību.
— Jā, man arī liekas — tie laiki, kad tu krāsoji lūpas rozā un valkāji lentes, ir pagājuši, — Sinna piekrīt. Viņš atkal pieskaras pogai pie manas plaukstas locītavas un izslēdz gaismu. — Netērēsim enerģiju. Šoreiz tu no ratiem nemāj un nesmaidi. Es gribu, lai tu skaties taisni uz priekšu — tā, it kā skatītāji nebūtu tavas uzmanības vērti.
— Beidzot tas, kas man padosies labi, — nopriecājos.
Sinnam ir vēl šādas tādas darīšanas, un es izlemju noiet lejā uz pirmo stāvu — uz Pārvērtību centra milzīgo zāli, kur pirms atklāšanas ceremonijas sapulcējas pārstāvji un atrodas viņu rati. Ceru tur ieraudzīt Pītu un Heimiču, bet viņi vēl nav atnākuši. Pretstatā pagājušajam gadam, kad visi pārstāvji kā pielīmēti stāvēja savos ratos, šogad aina ir ļoti saviesīga. Uzvarētāji — gan šāgada pārstāvji, gan viņu padomdevēji — stāv nelielās grupiņās un sarunājas. Protams, viņi cits citu pazīst, bet es nepazīstu nevienu un neesmu gluži tāds cilvēks, kas pats no sevis staigās apkārt un iepazīsies. Tāpēc glāstu kaklu vienam no saviem zirgiem un mēģinu palikt neievērota.
Nekas nesanāk.
Sadzirdu skrapšķi ātrāk nekā pamanu, ka man blakus ir vīrietis, un, kad es pagriežu galvu, manī no dažu centimetru attāluma raugās Finika Odēra slavenās jūras— zaļās acis. Viņš iemet mutē cukura graudu un atspiežas pret manu zirgu.
— Sveika, Katnis, — viņš sveicina tā, it kā mēs būtu pazīstami jau gadiem, kaut gan patiesībā nekad neesam tikušies.
— Sveiks, Finik, — atsaucos tikpat nepiespiesti, kaut arī jūtos neērti, ka viņš ir tik tuvu, īpaši tāpēc, ka viņa ietērps ir ļoti trūcīgs.
— Vai gribi cukurgraudu? — viņš jautā un pastiepj plaukstu, kurā ir vesela kaudze. — Tie it kā esot domāti zirgiem, bet vai nav vienalga? Viņi vēl gadiem ilgi varēs gremot cukuru, bet tu un es… Nūja, kad ieraugām kaut ko saldu, tad tas arī mudīgi jāgrābj ciet.
Savā ziņā Finiks Odērs ir Panemas dzīvā leģenda. Tā kā sešdesmit piektajās Bada Spēlēs viņš uzvarēja, kad viņam bija tikai četrpadsmit gadu, viņš joprojām ir viens no jaunākajiem uzvarētājiem. Un viņš ir no Ceturtā apgabala, tātad bija viens no karjeristiem un tādējādi viņa izredzes uzvarēt jau tāpat bija lielas. Bet vēl bija arī viņa neparastais skaistums, ar kuru neviens treneris nevarēja lepoties, ka būtu viņam to piešķīris. Finiks ir garš, atlētisks, ar zeltainu ādu un bronzas krāsas matiem un neiespējamām acīm. Citiem tāgada pārstāvjiem bija smagi jācīnās, lai viņiem kāds uzdāvinātu kaut sauju graudu vai dažus sērkociņus, turpretī Finikam netrūka it nekā— ne pārtikas, ne zāļu, ne ieroču. Pagāja apmēram nedēļa, līdz viņa sāncenši saprata, ka viņš ir tas, kurš ir jānogalina, bet bija jau par vēlu. Viņš prata labi cīnīties ar šķēpiem un nažiem, ko atrada Pārpilnības ragā. Bet tad, kad viņš saņēma sudrabainam izpletnim piestiprinātu trijžuburi — tā laikam gan ir dārgākā dāvana, kādu es esmu redzējusi pasniedzam arēnā, — viss bija izlemts. Ceturtais ir zivsaimniecības apgabals. Finiks jau no bērna kājas dzīvojās pa laivām. Trijžuburis viņam bija dabisks, nāvīgs rokas pagarinājums. Viņš noauda tīklu no kaut kāda atrasta vīteņauga, pretinieki tajā sapiņķējās, un Finiks varēja tos nodurt ar trijžuburi; tā viņš jau pēc dažām dienām ieguva uzvarētāja kroni.
Kopš tā laika kapitolieši nav beiguši par viņu sajūsmināties.
Tā kā puisis bija tik jauns, pirmo gadu vai divus viņu nedrīkstēja aiztikt. Bet, kopš viņam palika sešpadsmit gadu, Spēļu laikā viņš nevar ne atkauties no izmisīgiem pielūdzējiem. Nevienam neizdodas iegūt viņa labvēlību uz ilgu laiku. Ikgadējās viesošanās laikā viņam var būt četri vai pieci favorīti. Veci vai jauni, piemīlīgi vai parasti, bagāti vai ļoti bagāti — Finiks uzturas viņu sabiedrībā un pieņem ekstravagantās dāvanas, bet nekad ne pie viena nepaliek un aizgājis nekad neatgriežas.
Nevaru noliegt, ka Finiks ir viens no satriecošāka— jiem, jutekliskākajiem cilvēkiem uz mūsu planētas. Bet varu godīgi sacīt, ka man viņš nekad nav licies pievilcīgs. Varbūt viņš ir pārāk izskatīgs vai arī pārāk viegli iegūstams, vai arī varbūt patiesībā viņu ir pārāk viegli zaudēt.
— Nē, paldies, — es atsakos no cukura. — Bet labprāt kādreiz aizņemtos tavu ietērpu.
Viņš ir ievīstīts zeltainā tīklā, kas kājstarpē ir stratēģiski sasiets mezglā, un tāpēc viņu gluži nevar nosaukt par kailu, bet arī vēl neapģērbtākam būt ir grūti. Laikam jau viņa stilists uzskata: jo vairāk skatītāji redzēs no Finika, jo labāk.
— Tu tajā kombinezonā izskaties šaušalīgi. Kur tad palika visas smukās meitenīšu kleitas? — Finiks zobojas. Viņš tikko manāmi samitrina lūpas ar mēles galu. Droši vien vairums cilvēku no šī žesta jūk prātā. Bet es nez kāpēc spēju domāt tikai par veco Kreju, kas siekalojas ap kādu nabadzīgu, izsalkušu jaunu sievieti.
— Izaugu no tām, — atcērtu.
Finiks saņem mana tērpa apkakli un paburza to pirktos. — Žēl gan, ka tā sanāca ar Spaidiem. Tu būtu varējusi kļūt par laupītāju Kapitolijā. Tev būtu dārgakmeņi, nauda, viss, ko tu vēlētos.
— Man nepatīk dārgakmeņi, un naudas man ir vairāk, nekā vajadzīgs. Par ko tad tu vispār izdod savējo, ko, Finik? — paķircinos.
— Vai, man jau gadiem nav sanākusi darīšana ar kaur ko tik prastu kā nauda, — viņš attrauc.
— Kā tad tev maksā par baudu atrasties tavā sabiedrībā? — noprasu.
— Noslēpumos, — viņš klusi murrā. Finiks pieliec galvu, tā ka lūpas tik tikko pieskaras manējām. — Un tu, meitene ugunī? Vai tev ir kādi noslēpumi, kas būtu mana laika vērti?
Kaut kāda muļķīga iemesla dēļ nosarkstu, bet piespie— žos palikt mierīga. — Nē, es esmu kā atvērta grāmata, — čukstu pretī. — Jādomā — visi uzzina manus noslēpumus jau tad, kad es pati tos vēl nezinu.
Viņš pasmaida. — Diemžēl man šķiet, ka tā ir taisnība. — Viņš pamet skatienu iesāņus. — Pīta tuvojas. Žēl, ka jums vajadzēja atcelt kāzas. Tev tas noteikti ir graujošs pārdzīvojums. —
