kāds. Tā ir meitene, kas norauj galvassegu ar lapotiem zariem un aizmet, pat nepaskatījusies, kur tā nokrīt.
Džoena Meisone. No Septītā apgabala. Tur ražo kokmateriālus un papīru, tāpēc viņa ir saģērbta kā koks. Viņa uzvarēja tāpēc, ka ļoti pārliecinoši izlikās vāja un bezpalīdzīga, lai viņu neievērotu. Un tad viņa nodemonstrēja nešpetnu spēju nogalināt. Džoena sabužina spurainos matus un pārgriež tālu novietotās brūnās acis. — Vai mans ietērps nav drausmīgs? Mana stiliste ir vislielākā stulbene visā Kapitolijā. Viņas vadībā mūsu pārstāvji jau četrdesmit gadus tēlo kokus. Kaut man būtu bijis Sinna. Jūs izskatāties fantastiski.
Meiteņu sarunas. Tieši tas, kas man nekad nav padevies. Viedoklis par drēbēm, frizūru, grimu. Es samelojos: — Aha, viņš man palīdzēja radīt pašai savu apģērbu dizaina līniju. Tev vajadzētu redzēt, ko viņš spēj iztaisīt no samta. — Samts. Tas ir vienīgais audums, kas man iešāvās prātā.
— Esmu jau redzējusi. Jūsu turnejā. Vai atceries to kleitu bez lencītēm, kas tev bija Otrajā apgabalā? To tumši zilo ar dimantiem? Tā bija tik burvīga, ka man gribējās pasniegties cauri ekrānam un noraut to tev nost no muguras, — Džoena pļāpā.
Kā nu ne. Līdz ar dažiem centimetriem manas miesas.
Gaidot liftus, Džoena atver rāvējslēdzēju savam koka ietērpam, ļauj tam nokrist uz grīdas un nepatikā aizsper prom. Viņai mugurā vairs nav pilnīgi nekā, izņemot tumši zaļas iešļūcenes kājās. — Tā jau ir labāk.
Beigās mēs esam ar viņu vienā liftā, un visu laiku, kamēr braucam uz septīto stāvu, viņa ar Pītu tarkšķ par viņa gleznām, un gaisma no viņa joprojām mirdzošā kostīma atstarojas uz Džoenas kailajām krūtīm. Kad viņa izkāpj, es Pītu ignorēju, bet tāpat zinu, ka viņš smaida. Kad durvis aizveras aiz Cafa un Sīderes un mēs paliekam vieni, atgrūžu puiša roku, un viņš sāk smieties.
— Kas ir? — Pagriežos pret viņu, kad izkāpjam savā stāvā.
— Tas viss ir tevis dēļ, Karnis. Vai tad tu nesaproti? — viņš irgojas.
— Kas tad ir ar mani? — es nesaprotu.
— Viņi visi tā uzvedas tevis dēļ. Finiks ar saviem cu— kurgraudiem. Cafa skūpsts un Džoenas izģērbšanās. — Viņš neveiksmīgi mēģina runāt nopietnāk. — Viņi ar tevi spēlējas, jo tu esi tik… nu tu jau zini.
— Nē, nezinu, — noskaldu. Un man tiešām nav ne jausmas, par ko viņš gvelž.
— Tas ir tāpat kā toreiz arēnā, kad es biju gandrīz pagalam, bet tu, vienalga, uz mani neskatījies, kad biju kails. Tu esi tik… šķīsta, — viņš beidzot paskaidro.
— Neesmu vis! — esmu sašutusi. — Pēdējā gada laikā es katru reizi, kad tuvumā ir kameras, gandrīz vai rauju tev nost drēbes!
— Nūjā, bet… kapitoliešu acīs tu esi šķīsta, — viņš saka, acīmredzot mēģinādams mani mierināt. — Manuprāt, tu esi perfekta. Viņi vienkārši tevi izzobo.
— Nekā, viņi par mani ņirgājas, un tu tāpat! — dusmojos.
— Nē. — Pīta papurina galvu, bet arvien vēl valda smaidu. Es jau sāku sirsnīgi apsvērt to, kuram no mums Spēlēs vajadzētu palikt dzīvam, kad lifta durvis atveras.
Mums pievienojas Heimičs un Efija, kuri ir ar kaut ko apmierināti. Bet tad Heimiča seja satumst.
Ko es izdarīju? gandrīz jau iebrēcos, bet tad pamanu, ka viņš lūkojas man pāri uz ieeju ēdamistabā.
Elija samirkšķina plakstus tai pašā virzienā un tad jautri iečivinās: — Izskatās, ka šogad jums ir iedots saskaņots pāris!
Pagriežos un ieraugu sarkanmataino eivoksu meiteni, kas pagājušajā gadā mani aprūpēja līdz Spēļu sākumam. Nodomāju, cik patīkami, ka te ir kāds draugs. Un ievēroju, ka jaunajam vīrietim viņai blakus, otram eivok— sam, arī ir sarkani mati. Laikam to Efija bija domājusi ar saskaņotu pāri.
Un tad man pārskrien salti drebuļi. Jo pazīstu arī jaunekli. Es ar viņu neesmu iepazinusies Kapitolijā, bet daudzus gadus esmu bezrūpīgi pļāpājusi Centrā, plēsusi jokus pie Taukās Sē zupas šķīvjiem un pēdējo reizi viņu redzēju bezsamaņā guļam laukumā, kur noasiņoja Geils.
Mūsu jaunais eivokss ir Dārijs.
16
Heimičs sagrābj manu plaukstas locītavu, it kā paredzēdams nākamo kustību, bet es esmu kļuvusi tikpat mēma, kādu Kapitolija spīdzinātāji ir padarījuši Dāriju. Heimičs reiz man pastāstīja, ka eivoksiem kaut ko izdarot ar mēli, lai vini vairs nekad nevarētu runāt. Domās dzirdu rotaļīgo, možo Dārija balsi, kas skan pāri visam Centram, mani ķircinot. Un nevis tā, kā par mani zobojas pārējie uzvarētāji. Mēs tiešām viens otram patikām. Ja Geils viņu redzētu…
Ja speršu kaut soli Dārijam pretī un jebkā izrādīšu, ka esmu viņu pazinusi, viņš par to saņems sodu. Tāpēc mēs vienkārši lūkojamies viens otram acīs. Dārijs, kas tagad ir mēms vergs. Un es, kas drīz dosies nāvē. Ko tad lai mēs sakām? Ka mums ir otra žēl? Ka mums sāp tas, ka sāp otram? Ka mēs priecājamies, jo bijām pazīstami?
Nē, Dārijs diez vai priecājas, ka mani ir ieraudzījis. Ja es būtu bijusi klāt, lai apturētu Tredu, viņš nebūtu mēģinājis glābt Geilu. Viņš nebūtu pataisīts par eivoksu. Un vēl jo vairāk — viņš nebūtu mans eivokss, jo ir pilnīgi skaidrs, ka prezidents Snovs viņu te ir norīkojis man par godu.
Izrauju roku no Heimiča tvēriena un, aizgājusi uz savu iepriekšējo guļamistabu, aizslēdzu durvis. Apsēžos uz gultas malas, ar elkoņiem atbalstos uz ceļiem un iespiežu pieri dūrēs, un tumsā vēroju savu zvērojošo kostīmu, iztēlodamās, ka esmu savās vecajās mājās Divpadsmitajā apgabalā, saritinājusies pie pavarda. Izbeidzoties baterijām, tērps pamazām satumst.
Kad Efija pēc krietna laika pieklauvē, lai sauktu vakariņās, es pieceļos un,
