Tādēļ jūs varētu būt vēlami sabiedrotie. Bet tikai tad, ja parādīsiet pārējiem, ka gribat darboties komandā, — Heimičs paskaidro.
— Tu liec saprast, ka šogad uzstāj, lai mēs pievienojamies karjeristiem? — prasu, nespēdama noslēpt nepatiku. Parasti tajā grupā apvienojas pārstāvji no Pirmā, Otrā un Ceturtā apgabala un varbūt vēl daži izcili labi cīnītāji, un tad viņi kopējiem spēkiem izmedī vājākos.
— Tāda jau visu laiku bija mūsu stratēģija, vai ne tā? Trenēties kā karjeristiem? — Heimičs dod pretī. — Un tas, kuri būs karjeristu barā, parasti tiek izlemts pirms Spēļu sākuma. Pagājušogad Pīta knapi spēja pievienoties.
Atminos gan, kādu naidu pagājušajās Spēlēs izjutu, uzzinot, ka Pīta ir uz vienu roku ar karjeristiem. — Mums tātad jāmēģina apvienoties ar Finiku un Brutu — vai tas ir tas, ko tu gribi?
— Ne gluži. Uzvarētāji ir viņi visi. Ja jums tā patīk labāk, izveidojiet paši savu bandu. Izvēlieties tos, kuri jums patīk. Es ieteiktu Čafu un Sīderi. Kaut gan Finiku arī nevajadzētu ignorēt, — Heimičs pamāca. — Atrodiet kādu, kurš varētu būt jūsu komandā un kurš jums varētu noderēt. Atcerieties, ka jūs vairs nebūsiet arēnā līdzās izbiedētiem bērniem. Lai kādā stāvokli tie cilvēki arī būtu, viņi ir pieredzējuši slepkavas.
Varbūt viņam ir taisnība. Tikai — kam es varu uzticēties? Varbūt Slderei. Bet vai tiešām gribu ar viņu apvienoties un varbūt vēlāk nogalināt? Nē. Bet ar Rū es vienojos tādos pašos apstākļos. Pasaku Heimičam, ka pamēģināšu, kaut arī man liekas — īpaši labi gan neveiksies.
Efija atnāk mazliet agrāk, lai mūs vestu lejā, jo pagājušajā gadā mēs gan ieradāmies laikā, bet bijām paši pēdējie. Bet Heimičs pasaka: viņš negrib, lai Efija mūs pavada uz vingrošanas zāli. Neviens no uzvarētājiem tur neieradīsies ar aukli, un, tā kā mēs esam visjaunākie, tieši tāpēc mums ir vēl jo svarīgāk būt pašpietiekamiem. Tā nu viņai nākas samierināties ar mūsu pavadīšanu līdz liftam, satraukšanos par frizūrām un pogas nospiešanu mūsu vietā.
Brauciens ir tik īss, ka sarunām īsti nav laika, bet, kad Pīta saņem manu roku, es to neatrauju. Iepriekšējā naktī es viņu drīkstēju ignorēt, bet treniņā mums ir jāuzstājas kā nešķiramam pārim.
Efijai gan nevajadzēja uztraukties par to, ka mēs ieradīsimies pēdējie. Atnākuši ir tikai Bruts un īnobārija — sieviete no Otrā apgabala. īnobārijai ir apmēram trīsdesmit gadi, un es par viņu atceros tikai to, ka viņa kādā cīņā aci pret aci nogalināja savu pretinieku, ar zobiem uzplēšot tam rīkli. Tādēļ viņa kļuva tik slavena, ka pēc tam, kad bija uzvarējusi, viņa izmainīja zobu formu, un tagad tie ir smaili kā ilkņi un ar zelta pārklājumu. Kapitolijā viņai apbrīnotāju netrūkst.
Desmitos ir sanākusi tikai puse pārstāvju. Treniņu vadītāja Etala sāk tieši laikā, nelikdamās ne zinis par nedaudzajiem klausītājiem. Varbūt viņa to jau bija gaidījusi. Jūtos tā kā atvieglota, jo te'nav vismaz duča cilvēku, ar kuriem man būtu jāizliekas draudzīgai. Etala uzskaita nodaļas, kur var uzlabot gan cīņas, gan izdzīvošanas prasmes, un atlaiž mūs trenēties.
Pasaku Pītam, ka, manuprāt, būs labāk, ja mēs izšķirsimies, jo tā varēsim apgūt vairāk prasmju. Viņš aiziet mētāt šķēpus kopā ar Brutu un Čafu, bet es tikmēr dodos uz mezglu siešanas nodaļu. Tur neiet gandrīz neviens. Man patīk treneris, un viņš mani labprāt atceras, varbūt tāpēc, ka es pie viņa pabiju iepriekšējā reizē. Viņš ir apmierināts, redzot, ka joprojām protu izlikt cilpu, kas uzrauj pretinieku aiz kājas kokā. Viņš ir ievērojis arī slazdus, ko pagājušajā gadā izliku arēnā, un neuzskata mani par iesācēju, tāpēc palūdzu viņam parādīt visus mezglus, kuri, viņaprāt, varētu noderēt, un vēl dažus tādus, ko droši vien nemūžam neizmantošu. Es loti labi varētu pavadīt visu rītu kopā ar viņu, bet pēc pusotras stundas kāds apliek man apkārt rokas un kādi pirksti viegli pabeidz sarežģīto mezglu, ap kuru tobrīd svīzdama ņemos. Tas, protams, ir Finiks, kas bērnībā laikam gan to vien ir darījis kā vicinājis trijžuburi un vijis virvju tīklus ar pārsmalcinātiem mezgliem. Mirkli vēroju, kā viņš paņem gabalu auklas, uztaisa cilpu un man par prieku tēlo, ka pakaras.
Izbolījusi acis, aizeju uz nākamo brīvo nodaļu, kur mācās iekurt uguni. Es jau ļoti labi protu sakraut pašu ugunskuru, bet joprojām esmu atkarīga no sērkociņiem, kas aizšķiltu uguni. Tāpēc treneris liek man darboties ar kramu, tēraudu un apdegušu drēbi. Tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās, un, pat pilnīgi koncentrējoties, man nepieciešama kāda stunda, līdz uguns iedegas. Paceļu galvu ar triumfējošu smaidu sejā un ieraugu, ka neesmu viena.
Man blakus darbojas abi Trešā apgabala pārstāvji; viņi pūlas uzšķilt uguni ar sērkociņiem. Iedomājos, ka varētu iet prom, bet man ļoti gribas vēlreiz pamēģināt kramu, un, ja man būs Heimičam jāziņo, kā es mēģināju ar kādu sadraudzēties, tad šie divi varētu būt ciešama izvēle. Abi ir augumā sīki, ar pelnu pelēku ādu un melniem matiem. Sieviete, vārdā Stiepule, laikam ir apmēram manas mātes gados un runā klusā, inteliģentā balsī. Bet uzreiz pamanu, ka viņai ir paradums teikuma vidū apklust, it kā būtu par sarunas biedru pavisam aizmirsusi. Vīrieti sauc Bītijs, un viņš ir mazliet nervozs. Bītijam uz deguna ir brilles, bet viņš bieži skatās apakš tām. Abi ir nedaudz dīvaini, bet es esmu diezgan droša, ka viņi nemēģinās man likt justies neērti, izmetoties pliki. Un viņi ir no Trešā apgabala. Varbūt viņi apstiprinās manas aizdomas par tur notikušo sacelšanos.
Pārlaižu acis Treniņu centram. Pīta stāv starp nažu metējiem, kas bārsta rupjus jokus. Abi morflinga atkarīgie pārstāvji no Sestā apgabala darbojas kamuflāžas nodaļā, kur krāso viens uz otra ģīmja koši rozā spirāles. Vīrietis no Piektā apgabala vemj vīnu zobenu cīņas nodaļā. Finiks un vecā sieviete no viņa apgabala trenējas loka šaušanas nodaļā. Džoena Meisone atkal ir kaila un ieellojas cīkstēšanās raundam. Izlemju palikr turpat, kur esmu.
Stiepule un Bītijs ir tīri laba kompānija. Viņi liekas gana draudzīgi, bet neuzmācas. Mēs tērzējam par saviem talantiem; viņi stāsta, ka visu ko izgudrojot, un uz šī fona mana tēlotā interese par modi ir visai
