novilkusi kombinezonu, to kārtīgi saloku, un kopā ar kroni nolieku uz galda. Vannasistabā nomazgāju no sejas tumšās grima svītras. Uzvelku vienkāršu kreklu un bikses un aizeju pa gaiteni līdz ēdamistabai.
Vakariņu laikā es neko daudz neievēroju, tikai to, ka mūs apkalpo Dārijs un sarkanmatainā meitene. Pie galda sēž Efija, Heimičs, Sinna, Porcija un Pīta un, liekas, runā par atklāšanas ceremoniju. īsti klātesoša sa— jūtos tikai tad, kad speciāli izgāžu šķīvi ar zirņiem un notupstos tos savākt, pirms vēl kāds pagūst mani aizkavēt. Tajā brīdī, kad esmu izgāzusi šķīvi, Dārijs ir man blakus un vienu mirkli mēs abi esam paslēpti no pārējo acīm un lasām zirņus. Mūsu rokas satiekas. Zem sviesta mērces kārtiņas, kas tek no šķīvja, jūtu viņa raupjo ādu. Mēs cieši, izmisīgi saspiežam viens otra pirkstus, tā pasakot visu, ko nekad nevarēsim izteikt vārdos. Bet Efija jau klaigā man aiz muguras, ka 'tas nav tavs darbs, Kat— nis!' — un viņš atlaiž manu roku.
Kad ejam skatīties atklāšanas ceremonijas atkārtojumu, es iespiežos uz dīvāna starp Sinnu un Heimiču, jo negribu sēdēt blakām Pītam. Dārija drausmīgais liktenis kaut ko nozīmē man un Geilam, un varbūt pat Heimičam, bet ne jau Pītam. Viņš varbūt pazina Dāriju pietiekami, lai sasveicinoties pamātu viņam ar galvu, bet Centrs viņam nenozīmēja to, ko tas nozīmēja mums pārējiem. Turklāt es uz viņu joprojām dusmojos par to, ka viņš mani izsmēja kopā ar citiem uzvarētājiem, un nepavisam negribu ne viņa līdzjūtību, ne mierinājumu. Neesmu pārdomājusi to, ka arēnā glābšu viņa dzīvību, bet neko vairāk es viņam parādā neesmu.
Noskatos procesijā, kas slīd uz Pilsētas Galveno laukumu, un domāju: jau parastajos gados ir šausmīgi, ka mūs saģērbj kostīmos un liek ratos braukt cauri pilsētai. Bērni šajos kostīmos izskatās muļķīgi, bet novecojošie uzvarētāji, kā izrādās, ir pagalam nožēlojami. Daži no jaunākajiem, piemēram, Džoena un Finiks, vai arī tie, kuru ķermenis nav bijis atstāts novārtā, piemēram, Sī— dere un Bruts, vēl ir cik necik cienījami. Bet vairums pārstāvju, kurus vajā alkohola vai morflinga atkarība vai slimības, govju un koku, un maizes klaipu kostīmos izskatās vienkārši groteski. Pagājušajā gadā mēs visu laiku pļāpājām par katru spēlētāju, bet šogad tikai paretam izskan kāda piezīme. Nav nekāds brīnums, ka pūlis satrakojas, kad parādāmies mēs ar Pītu — tik jauni un stipri, un skaisti savos lieliskajos tērpos. Mēs izskatāmies tieši tādi, kādiem pārstāvjiem ir jāizskatās.
Tiklīdz atkārtojums televīzijā ir beidzies, es pieceļos un pateicos Sinnam un Porcijai par viņu apbrīnojamo darbu, un eju gulēt. Efija vēl atgādina, ka mums jāsatiekas agri pie brokastīm, lai izstrādātu treniņu stratēģiju, bet pat viņa izklausās nomākta. Nabaga Efija. Ar mani un Pītu viņai beidzot gadījās pieklājīgs Spēļu gads, un nu tas viss ir pārvērties totālā ķezā, kurā pat viņa nespēj atrast neko pozitīvu. Man šķiet, ka Kapitolijā kaut kas tāds skaitās īsta traģēdija.
Pēc tam kad esmu aizgājusi gulēt, drīz pie manām durvīm atskan kluss klauvējiens, bet es to izliekos nedzirdam. Šonakt es negribu Pītu. Ne tagad, kad te ir Dārijs. Tas ir gandrīz tikpat ļauni, it kā te būtu Geils. Geils! Kā lai viņu aizmirstu, ja šeit pa gaiteņiem klīst Dārijs?
Murgos man rādās gandrīz tikai mēles. Sākumā es sastingusi un bezpalīdzīga noskatos, kā cimdotas rokas izdara asiņainu amputāciju Dārija mutē. Tad esmu svinībās, kur visiem uz sejām ir maskas un mani vajā kāds ar garu, slapju mēli, un es domāju, ka tas ir Finiks, bet tad viņš mani noķer un noņem savu masku, un tas ir prezidents Snovs, un no viņa uzblīdušajām lūpām pil asiņainas siekalas. Beigās atkal esmu arēnā un mana mēle ir sausa kā smilšpapīrs, un es visu laiku cenšos sasniegt ūdenstvertni, kas attālinās ikreiz, kad jau taisos ūdenim pieskarties.
Pamodusies aizsteberēju uz vannasistabu un tempju ūdeni no krāna tik ilgi, līdz vairs nespēju. Norauju pie— svīdušās drēbes un kaila iekritu atpakaļ gultā, un kaut kā atkal aizmiegu.
Nākamajā rītā pirms iešanas brokastīs kavējos, cik vien ilgi varu, jo negribu apspriest mūsu treniņu stratēģiju. Kas tur būtu, ko apspriest? Visi uzvarētāji tāpat zina, ko spēj citi. Vai vismaz to, ko viņi kādreiz spēja. Tāpēc mēs ar Pītu turpināsim izlikties, ka esam iemīlējušies, un ar to arī pietiek. Es kaut kā vispār negribu to apspriest, īpaši tad, kad blakus mēmi stāv Dārijs. Ilgi dušojos, lēni uzvelku drēbes, ko Sinna atstājis treniņiem, un pa istabā novietoto mikrofonu pasūtu ēdamo. Pēc mirkļa parādās desa, olas, kartupeļi, maize, sula un karsta šokolāde. Pieēdu pilnu vēderu, mēģinādama stiept laiku līdz desmitiem, kad būs jāiet lejā uz Treniņu centru. Deviņos trīsdesmit pie manām durvīm dauzās Heimičs, kam acīmredzami esmu apnikusi, un pavēl man TŪLĪT nākt uz ēdamistabu. Bet es, vienalga, vēl iztīru zobus un tikai tad izeju gaitenī, tā veiksmīgi novilcinādama piecas minūtes.
Ēdamistabā ir tikai Pīta un Heimičs, un viņa seja ir pietvīkusi no alkohola un dusmām. Uz rokas locītavas šim ir tīra zelta aproce ar liesmu rakstu — tā noteikti ir piekāpšanās Efijas idejai par saskaņotām pazīšanās zīmēm -, ko viņš nepatikā groza. Patiesībā rokassprādze ir ļoti glīta, bet, kad viņš to virpina, tā atgādina kaut ko, kas ierobežo valkātāja brīvību — kā rokudzelži, nevis rotaslieta. — Tu nokavējies, — viņš man uzrūc.
— Piedod. Aizgulējos, pēc tam kad pusi nakts mocījos ar murgiem par sakropļotām mēlēm, — gribu izklausīties naidīga, bet teikuma beigās mana balss aizķeras.
Heimičs drūmi pablenž, bet piekāpjas. — Nu labi, tas nekas. Šodien treniņos jums ir divi uzdevumi. Pirmkārt, jūs paliksiet iemīlējušies.
— Tas nu būtu skaidrs, — piekrītu.
— Un, otrkārt, jūs iegūsiet draugus, — Heimičs turpina.
— Nē! Es nevienam no viņiem neuzticos, vairumu nevaru ciest un labprātāk darbotos tikai divatā.
— Es arī sākumā tā teicu, bet… — Pīta iesāk.
— Bet ar to nepietiks, — Heimičs pārliecinoši pārtrauc. — Šoreiz jums vajag vairāk sabiedroto.
— Kāpēc? — es nesaprotu.
— Tāpēc, ka jūs esat daudz sliktākā situācijā nekā pārējie. Jūsu sāncenši cits citu pazīst jau daudzus gadus. Kā tu domā, kas būs viņu pirmais mērķis? — viņš jautā.
— Mēs. Un mēs nevaram izdarīt neko, kas varētu pārspēt senu draudzību, — es klīrējos. — Kāpēc tad vispār pūlēties?
— Tāpēc, ka jūs varat cīnīties. Jums ir piekrišana pūlī.
