— es sausi nosaku. Nu tiešām — ja ir kaut kas, par ko man galīgi nav laika satraukties, tad tā ir problēma, kā Ceturkšņa Spaidi ietekmēs kapitoliešu noskaņojumu. — Tu tātad vēlreiz skaties visus ierakstus?
— Ne gluži. Tikai fragmentus, lai redzētu, ar kādiem paņēmieniem kurš cīnās, — Pīta paskaidro.
— Kas ir nākamais? — painteresējos.
—Izvēlies tu, — Pīta piedāvā un pastiepj man pretī kasti.
Uz ierakstiem ir atzīmēts Spēļu gads un uzvarētāja vārds. Parakņājos un pēkšņi uzeju ierakstu, kuru mēs vispār vēl neesam skatījušies. Spēļu numurs ir piecdesmit. Tas nozīmē, ka tie ir otrie Ceturkšņa Spaidi. Un uzvarētāju sauc Heimičs Ebernatijs.
— Šo mēs ne reizes neesam skatījušies.
Pīta pakrata galvu. — Nē. Heimičs to negribēja. Tāpat kā arī mēs negribējām vēlreiz izdzīvot mūsu Spēles. Un, tā kā visi esam vienā komandā, man likās, ka tam nav nozīmes.
— Vai te ir arī Divdesmit piekto Spēļu uzvarētājs?
— Man šķiet, ka ne. Tas cilvēks droši vien jau ir miris, un Efija man atsūtīja ierakstus tikai ar tiem uzvarētājiem, kas varētu būt mūsu pretinieki. — Pīta pasvārsta rokā ierakstu ar Heimiču. — Kāpēc tu jautā? Domā — mums vajadzētu to noskatīties?
— Tie ir vienīgie Spaidi, kas mums ir. Varbūt uzzināsim kaut ko vērtīgu par to, kas tajos notika, — es ierosinu. Bet sajūta ir jokaina. It kā mēs taisītos nopietni iejaukties Heimiča personiskajā dzīvē. Nezinu, kāpēc tā, jo viss jau notika publiski. Bet tāda sajūta ir. Ir jāatzīst, ka mani māc arī liela ziņkārība. — Mums nav Heimičam jāstāsta, ka to būsim redzējuši.
— Nu labi, — Pīta piekrīt. Viņš ieliek ierakstu, un es saritinos viņam blakus uz dīvāna ar savu piena krūzīti rokā, kurā skalojas tiešām gards dzēriens ar medu un garšvielām, un koncentrējos uz Piecdesmitajām Bada Spēlēm. Pēc himnas rāda, kā prezidents Snovs izvelk otro Ceturkšņa Spaidu aploksni. Viņš izskatās jaunāks, bet tikpat pretīgs. Tajā pašā nomācošajā tembrā, kādā runāja mūsu Spaidos, viņš nolasa kartīti un informē Paņemu, ka par godu otrajiem Ceturkšņa Spaidiem Spēlēs būs divreiz vairāk pārstāvju. Ieraksta turpinājumā uzreiz rāda izlozes, kurās citu pēc cita nosauc vārdus.
Kad sāk rādīt Divpadsmito apgabalu, mani ir galīgi satricinājis jau tas vien, cik daudz ir bērnu, kas dosies pretī drošai nāvei. Divpadsmitajā apgabalā vārdus nosauc cita sieviete, nevis Efija, bet viņa, vienalga, sāk ar saukli: 'Dāmas pa priekšu!' Viņa nolasa kādas meitenes vārdu, pēc kuras izskata saprotu, ka viņa ir no Vīles, un es izdzirdu: 'Meizilī Donere.'
— Vai! Viņa bija manas mātes draudzene. — Kamera uzmeklē Meizilī pūlī, kur viņu apkampj divas meitenes. Visas trīs ir gaišmates. Un visas acīm redzami ir tirgotāju atvases.
— Man šķiet, ka tā, kas viņu apskauj, ir tava māte, —
Pīta klusi nosaka. Un viņam ir taisnība. Kad Meizilī
Donere drosmīgi atraisās no draudzeņu skavām un dodas uz skatuvi, es mirklīti pamanu savu māti; runas par viņas skaistumu nav bijušas pārspīlētas. Viņas roku raudot tur vēl viena meitene, kura izskatās tāpat kā Meizilī. Bet viņa ļoti līdzinās arī vēl kādam, ko es pazīstu.
— Medža, — es izbrīnījusies iesaucos.
— Tā ir viņas māte. Viņas ar Meizilī bija dvīnes vai kaut kā tā, — Pīta paskaidro. — Mans tētis to vienreiz pieminēja.
Iedomājos Medžas māti. Mēra Andrezī sievu. Pusi dzīves viņa pavada gultā, nespēdama pakustēties nepanesamu sāpju dēļ un būdama nepieejama pasaulei. Kā es nemaz nezināju, ka viņa ir saistīta ar manu māti? Domāju par to, kā Medža toreiz putenī atnesa pretsāpju līdzekli Geilam. Par savu piespraudi ar zobgaļsīli un par to, ka tagad tā ir ieguvusi pilnīgi citu nozīmi, zinot, ka iepriekšējā īpašniece bijusi Medžas tante Meizilī Do— nere — pārstāve, kura tika nogalināta arēnā.
Beidzot izsauc Heimiča vārdu. Ieraugot viņu, jūtos vēl vairāk šokēta, nekā redzot savu māti. Viņš ir jauns. Spēcīgs. Grūti to atzīt, bet viņš ir bijis visai izskatīgs. Viņa mati ir tumši un cirtaini, Vīlei raksturīgās pelēkās acis — spožas un jau toreiz bīstamas.
— Vai! Pīta, tu taču nedomā, ka viņš nogalināja Meizilī, ko? — man pasprūk. Nezinu, kāpēc, bet tādu domu es nespēju paciest.
— Ņemot vērā, ka piedalījās četrdesmit astoņi spēlētāji? Es teiktu, ka tas nav īpaši ticami, — Pīta attrauc.
Braucieni ratos — Divpadsmitā apgabala bērni ir saģērbti briesmīgos ogļraču kostīmos — un intervijas aiz— zib pavisam ātri. Nav laika uz kādu iespringt. Bet, tā kā Heimičs būs uzvarētājs, mēs dabūjam pilnībā noskatīties viņa interviju ar Cēzaru Flikermanu, kurš savā mirdzoši tumšzilajā uzvalkā ir tieši tāds pats kā vienmēr. Tikai viņa tumši zaļie mati, plakstiņi un lūpas ir citādas.
— Tātad, Heimič, ko tu teiksi par to, ka Spēlēs ir par simt procentiem vairāk sāncenšu nekā parasti? — Cēzars jautā.
Heimičs parausta plecus. — Manuprāt, nav nekādas atšķirības. Viņi, vienalga, būs tieši par simt procentiem tikpat stulbi kā parasti, tāpēc es domāju, ka manas izredzes pa lielam būs tādas pašas.
Skatītāji sāk smieties, un Heimičs viņiem greizi uzsmaida. Viņš ir rupjš. Uzpūtīgs. Vienaldzīgs.
— Viņam nebija īpaši jātēlo, ko? — nosaku.
Tad seko rīts, kurā Spēles sākas. Kamera rāda ainu no kādas pārstāves skatpunkta, kad viņa no Starta istabas paceļas arēnā. Man negribot aizcērtas elpa. Spēlētāju sejās atspoguļojas neticība. Pat Heimičs labpatikā paceļ uzacis, bet tūlīt atkal tās drūmi sarauc.
Arēnā ir tik skaisti, ka aizraujas elpa. Zeltainais Pārpilnības rags stāv zaļā pļavā, ko vietām izraibina brīnišķīgi ziedi. Debesis ir spilgti zilas, un tajās peld balti, pūkaini mākonīši. Virs galvas laidelējas koši dziedātājputni. Spriežot pēc tā, kā daži pārstāvji ošņā gaisu, arī smarža laikam ir fantastiska. Skats no augšas parāda, ka pļava sniedzas kilometriem tālu. Uz vienu pusi tālumā zilgo mežs, un otrā redzama sniegota kalna virsotne.
Ainavas skaistums daudzus spēlētājus acīmredzot apmulsina, jo tad, kad atskan gongs, lielākā daļa izskatās tā, it kā mēģinātu atmosties no sapņa. Bet ne Heimičs. Viņš jau ir pie Pārpilnības raga,
