— Es izgāzu to padarīšanu, — Pīta atkārto.
— Viņš vienkārši nopirks vēl, — es mierinu Heimiču.
— Nē, nepirks vis. Es šorīt uzmeklēju Uzšķērdēju un pateicu, ka, tiklīdz viņa vienam no jums kaut ko pārdos, es par viņu uzreiz ziņošu. Katram gadījumam arī samaksāju, bet nedomāju, ka viņa briesmīgi alktu atkal nokļūt Miera sargu uzmanības lokā.
Heimičs atvēzējas ar nazi, bet Pīta to atvaira tik viegli, ka tas izskatās nožēlojami. Manī briest dusmas. — Kāda tev tur dala, ko viņš dara?
— Vislielākā. Lai kā kritīs kauliņi, divi no mums atkaldosies arēnā un trešais būs padomdevējs. Mēs nevaram atļauties dzērāju mūsu komandā. Jo īpaši ne tevi, Kat— nis, — Pīta man saka.
— Ko? — sašutusi nosprauslājos. Izklausītos vēl pārliecinošāk, ja es nebūtu paģiraina. — Vakar vakarā bija vienīgā reize manā dzīvē, kad piedzēros.
— Aha, un paskat vien, kas no tā sanācis, — Pīta pavīpsnā.
Nezinu, ko īsti gaidīju no pirmās tikšanās ar Pītu pēc prezidenta paziņojuma. Apskāvienu un skūpstu. Varbūt mazliet mierinājuma. Bet ne jau šito. Pagriežos pret Heimiču. — Neuztraucies, es tev sadabūšu alkoholu.
— Nu tad es denuncēšu jūs abus. Ļaušu jums atskurbt siekstā, — Pīta piedraud.
— Kāpēc tu vispār tā ņemies? — Heimičs nesaprot.
— Tāpēc, ka divi atgriezīsies mājās no Kapitolija. Viens padomdevējs un viens uzvarētājs. Efija man atsūtīs ierakstus par visiem dzīvajiem uzvarētājiem. Mēs noskatīsimies tās Spēles, kurās viņi piedalījās, un iemācīsimies visu iespējamo par viņu cīņas paņēmieniem. Mēs pieņemsimies svarā un uzkrāsim spēkus. Mēs rīkosimies tā kā karjeristi. Un viens no mums atkal būs uzvarētājs — vai nu jums abiem tas patīk, vai nepatīk! — To pateicis, viņš izsoļo ārā un aizcērt mājas durvis.
Mēs ar Heimiču no blīkšķa saraujamies.
— Man nepatīk paštaisni cilvēki, — es sapīkstu.
— Kas tur būtu ko patikt? — Heimičs noburkšķ un sāk sūkt atliekas no tukšajām pudelēm.
— Tu un es. Mēs esam tie, kas, viņaprāt, atgriezīsies mājās.
— Nu ko, tas jau būs uz viņa rēķina, — Heimičs nosaka.
Bet pēc dažām dienām piekrītam rīkoties kā karjeristi, jo tā mēs arī vislabāk varam sagatavot Pītu. Katru vakaru skatāmies vecos ierakstus no Spēlēm, kurās uzvarēja pārējie. Atminos, ka mēs nevienu no viņiem nesatikām Uzvaras turnejā, un tas man tagad liekas savādi. Kad es par to ierunājos, Heimičs saka: vispēdīgais, ko prezidents Snovs gribētu — parādīt, ka es un Pīta — un jo īpaši es — biedrojamies ar citiem uzvarētājiem no iespējami dumpīgajiem apgabaliem. Uzvarētājiem ir īpašs stāvoklis sabiedrībā, un, ja izskatītos, ka viņi atbalsta manu izaicinājumu Kapitolijam, tas būtu politiski bīstami. Attiecībā par gadiem es apzinos, ka daži no mūsu pretiniekiem varbūt būs paveci un tas ir reizē gan skumji, gan mierinoši. Pīta rūpīgi veic piezīmes, Heimičs brīvprātīgi stāsta par uzvarētāju personībām, un tā mēs lēnām iepazīstam iespējamos sāncenšus.
Katru rītu mēs vingrojam, lai stiprinātu ķermeni. Mēs skrienam un cilājam svarus, un izstaipām muskuļus. Katru pēcpusdienu mēs slīpējam savas prasmes sadursmē, metam nažus un cīnāmies aci pret aci. Es pat iemācu Pītam un Heimičam kāpt kokos. Pārstāvji oficiāli nedrīkst trenēties, bet neviens nemēģina mums to aizliegt. Pat parastos gados Pirmā, Otrā un Ceturtā apgabala pārstāvji vienmēr prot rīkoties ar šķēpiem un zobeniem. Mūsu treniņi salīdzinājumā ar to nav it nekas.
Pēc daudzajiem gadiem, kad Heimiča ķermenis bija pamests novārtā, to ir grūti uzlabot. Viņš joprojām ir ļoti spēcīgs, bet pat visīsākais skrējiens liek viņam aiz— elsties. Varētu domāt, ka vīrietis, kas naktīs guļ ar nazi rokā, jau nu spēs to ietriekt mājas sienā, bet viņam tik drausmīgi trīc rokas, ka paiet vairākas nedēļas, līdz tas vispār izdodas.
Mums ar Pītu jaunais režīms gan nāk par labu. Tā man vismaz ir kāda nodarbošanās. Tā mums visiem ir nodarbošanās, lai neatzītu sakāvi. Mana māte izstrādā īpašu diētu, lai mēs pieņemtos svarā. Prima masē mūsu sāpošos muskuļus. Medža slepus nes sava tēva laikrakstus no Kapitolija. Paredzējumos par to, kas būs uzvarētāju uzvarētājs, mēs esam vieni no favorītiem. Pat Geils svētdienās palīdz un iemāca visu, ko pats zina par slazdiem, kaut arī viņam nepatīk ne Pīta, ne Heimičs. Man ir dīvaina sajūta, kad vienlaikus sarunājos ar Pītu un Geilu, bet viņi, kā rādās, ir aizmirsuši visas iespējamās nesaskaņas attiecībā uz mani.
Kādu vakaru, kad pavadu Geilu atpakaļ uz pilsētu, viņš pat atzīstas: — Būtu labāk, ja Pītu būtu vieglāk ienīst.
— Kam tu to saki, — novelku. — Ja es arēnā būtu spējusi viņu vienkārši ienīst, mēs vispār nebūtu iekūlušies tādā ķezā. Viņš būtu pagalam, un es būtu vienīgā laimīgā uzvarētāja.
— Un ko darītu mēs, Katnis? — Geils pajautā.
Klusēju, nezinādama, ko lai saku. Ko tad es darītu kopā ar manu it kā brālēnu, kurš nemaz nav mans brālēns, ja nebūtu Pītas? Vai viņš, vienalga, būtu mani noskūpstījis un vai es būtu atbildējusi skūpstam, ja to drīkstētu? Vai es viņam ļautos, ja mani ieaijātu naudas un ēdamā radītā drošība, ka esmu pasargāta, un uzvarētājas ilūzija, kādu es varbūt lolotu citos apstākļos? Bet pēc mums vienmēr snaicītos izlozes ēna — pēc mūsu bērniem. Lai ko es vēlētos…
— Mēs medītu. Kā jau katru svētdienu, — atbildu. Viņš to jautājumu nebija domājis burtiski, bet neko vairāk es godīgi pateikt nevaru. Geils zina: kad neaizbēgu, es Pītas vietā izvēlējos viņu. Pēc manām domām, nav nekādas jēgas runāt par to, kas varbūt būtu varējis notikt. Pat tad, ja arēnā būtu nogalinājusi Pītu, es tomēr negribētu ne ar vienu precēties. Saderinājos tikai tāpēc, lai glābtu mūsu visu dzīvību, bet mans plāns pilnīgi izgāzās.
Tomēr baidos, ka jebkādas jūtu izpausmes Geila acīs varētu likt viņam izdarīt kaut ko ekstrēmu. Piemēram, sākt sacelšanos raktuvēs. Un Divpadsmitais apgabals tam nav gatavs — kā jau Heimičs sacīja. Šobrīd
