mūsu pretinieki. Iekārtojamies, atskan himna, un sākas ikgadējais kopsavilkums izlozes ceremonijām visos divpadsmit apgabalos.
Spēļu vēsturē ir bijuši septiņdesmit pieci uzvarētāji. Piecdesmit deviņi vēl ir dzīvi. Daudzas sejas es pazīstu — vienu otru esmu redzējusi kā pārstāvi vai padomdevēju agrākajās Spēlēs vai arī ierakstos, ko nesen skatījāmies. Daži ir tik veci vai slimi, vai apreibinājušies ar narkotikām, vai nodzērušies, ka nesaprotu, kurš ir kurš. Kā jau bija sagaidāms, vislielākā karjeristu izvēle ir Pirmajā, Otrajā un Ceturtajā apgabalā. Bet katram apgabalam ir izdevies sadabūt vismaz vienu sieviešu un vienu vīriešu kārtas uzvarētāju.
Izlozes ātri ir galā. Pīta savā piezīmju bloknotā cītīgi pievelk izlozēto pārstāvju vārdiem zvaigznītes. Heimičs ar tukšu sejas izteiksmi noskatās, kā viņa draugi kāpj uz skatuves. Efija klusinātā balsī satraukti komentē: — Vai, tikai ne Sesīlija! — un: — Nūjā, Cafs jau nekad nav varējis palikt mālā, kad jākaujas, — un bieži nopūšas.
Es pati mēģinu paturēt pārējos pārstāvjus prātā, bet tāpat kā pagājušajā gadā spēju atcerēties tikai dažus. No Pirmā apgabala būs klasiski skaistie brālis un māsa, kas uzvarēja divus gadus pēc kārtas, kad es vēl biju maziņa. Otrajā apgabalā brīvprātīgi piesakās Bruts, kam ir vismaz četrdesmit gadu, un izskatās, ka viņš nevar vien sagaidīt, kad atkal tiks arēnā. No Ceturtā būs Finiks, izskatīgs jauneklis ar bronzas krāsas matiem, kuru kronēja kā uzvarētāju pirms desmit gadiem četrpadsmit gadu vecumā. No Ceturtā apgabala izsauc arī histērisku jaunu sievieti ar vijīgiem, brūniem matiem, bet viņu momentā aizvieto brīvprātīgā — astoņdesmitgadīga sieviete, kurai ir jāatbalstās uz spieķīša, lai uzkāptu uz skatuves. Vel būs Džoena Meisone, vienīgā dzīvā sieviešu kārtas uzvarētāja no Septītā apgabala, kas pirms dažiem gadiem uzvarēja, izlikdamās par vārguli. Sievietei no Astotā apgabala, kuru Efija nosauca par Sesīliju, ir jāatraisās no trim bērniem, kas pieskrien viņai klāt un pielīp kā dadži. Piedalīsies arī Cafs, vīrs no Vienpadsmitā apgabala, par kuru es zinu, ka viņš ir viens no Heimiča labākajiem draugiem.
Izsauc mani. Tad Heimiču. Un brīvprātīgi piesakās Pīta. Vienas komentētājas balsī ieskanas asaras, jo izskatās, ka veiksme tā arī nekad nebūs Divpadsmitā apgabala nelaimīgo mīlētāju pusē. Bet viņa savaldās un saka: varot derēt, ka 'šīs būs visu laiku labākās Spēles'.
Heimičs aiziet no kupejas, neko neteicis, un arī Efija, izmetusi pāris nesakarīgu komentāru par to vai citu pārstāvi, novēl mums labunakti. Sēžu un noskatos, kā Pīta izplēš lapas ar tiem uzvarētājiem, kurus šodien neizlozēja.
— Kāpēc tu neej gulēt? — viņš pajautā.
Tāpēc, ka es nespēju izturēt murgus. Bez tevis. Šonakt murgi droši vien būs briesmīgi. Bet diez vai es varu lūgt Pītu gulēt pie manis. Kopš tā vakara, kad Geilu pēra ar pātagu, mēs tik tikko esam viens otram pieskārusies. — Ko darīsi ru? — atjautāju.
— Es tikai kādu laiku pārskatīšu piezīmes. Gribu izprast, pret ko tieši mums būs jācīnās. Bet no rīta to atkārtošu kopā ar tevi. Ej vien gulēt, Katnis, — Pīta mudina.
Tā nu aizeju gulēt un pēc dažām stundām, protams, pamostos no murga, kurā vecā sieviete no Ceturtā apgabala ir pārvērtusies par lielu grauzēju un skrubina manu seju. Es zinu, ka kliedzu, bet neviens nenāk. Ne Pīta, pat kāds no Kapitolija apkalpotājiem ne. Uzvelku halātu, lai pazustu zosāda, kas ir pārklājusi manu augumu. Palikt kupejā es nespēju, tāpēc dodos uzmeklēt kādu, kas man uztaisītu tēju vai karstu šokolādi, vai kaut ko citu. Varbūt Heimičs vēl ir nomodā. Viņš noteikti neguļ.
Kādam apkalpotājam palūdzu siltu pienu — nomieri— nošāko dzērienu, kādu vien varu iedomāties. Sadzirdējusi balsis no kupejas, kurā atrodas televizors, ieeju iekšā un ieraugu tur Pītu. Viņam blakus uz dīvāna stāv kaste ar veco Bada Spēļu ierakstiem, ko atsūtīja Efija. Atpa— zīstu to gadu, kad uzvarēja Bruts.
Pīta pieceļas un, ieraudzījis mani, izslēdz ierakstu. — Vai tu nevarēji gulēt?
— Tikai īsu brīdi, — atbildu un savelku ciešāk halātu, atcerējusies veco sievieti, kas pārvērtās par grauzēju.
— Vai tu gribi parunāties? — viņš jautā. Dažreiz tas palīdz, bet tagad tikai papurinu galvu un sajūtos vāja, jo mani jau vajā ainas ar cilvēkiem, ar kuriem pat vēl neesmu cīnījusies.
Kad Pīta pasniedz man pretī rokas, es uzreiz viņam piekļaujos. Pēc tam kad izziņoja Ceturkšņa Spaidus, pirmoreiz viņš vispār izrāda man kaut kādu mīļumu. Pēdējā laikā viņš vairāk līdzinājās prasīgam trenerim, kas visu laiku nelikās mierā, uzstāja, lai mēs ar Heimiču skrienam ātrāk, ēdam vairāk un labāk iepazīstam savus ienaidniekus. Mīļotais? Nieki. Viņš pat vairs neizlikās, ka būtu mans draugs. Cieši apķēros Pītam ap kaklu, iekams viņš vēl nav paspējis likr man piepumpēties vai kaut ko tādā garā. Bet viņš pievelk mani vēl tuvāk un paslēpj seju matos. No tās vietas, kur viņa lūpas pavisam viegli pieskaras manam kaklam, staro siltums un lēnām pārņem mani pilnībā. Sajūta ir tik laba, tik neiespējami laba, ka nolemju — es nebūšu pirmā, kas atraisīs apskāvienu.
Un kāpēc lai es to darītu? No Geila esmu atvadījusies. Nav noliedzams, ka viņu vairs nekad neredzēšu. Nekas, ko es daru, nespēs viņu sāpināt. Viņš to neredzēs vai arī domās, ka tēloju kameru priekšā. Vismaz šis smagums ir novēlies no maniem pleciem.
Mēs atraujamies viens no otra tad, kad atnāk Kapitolija apkalpotājs ar silto pienu. Viņš noliek uz galda kūpošu keramikas krūku un divas krūzītes. — Es atnesu vēl vienu tasi.
— Paldies, — es pateicos.
— Un pieliku pienam mazliet medus. Lai būtu saldāks. Un mazdrusciņ garšvielu, — apkalpotājs piebilst. Viņš skatās uz mums tā, it kā gribētu teikt vēl kaut ko, bet tad mazliet papurina galvu un atmuguriski iziet no telpas.
— Kas tad šim bija lēcies? — nesaprotu.
— Man šķiet, ka viņam mūsu ir žēl, — Pīta prāto.
— Kā tad, — es nosaku un ieleju pienu.
— Manuprāt, tā tiešām ir. Nedomāju, ka kapitolieši būs pārlaimīgi, noskatoties, ka mēs atgriežamies arēnā, — Pīta saka. — Un arī pārējie uzvarētāji. Viņi pieķeras saviem čempioniem.
— Mans minējums ir, ka viņi tiks tam pāri, tiklīdz sāks plūst asinis,
