varbūt pat vēl mazāk nekā pirms Ceturkšņa Spaidu paziņojuma, jo nākamajā rītā vilciens atveda vēl simt Miera sargu.
Tā kā es negrasos otrreiz atgriezties dzīva, būs labāk, ja Geils mani aizmirsīs iespējami ātrāk. Pēc izlozes, kad mums būs dota stunda, lai atvadītos, es vēlos viņam kaut ko pateikt. Es viņam pateikšu, cik svarīgs viņš man ir bijis visus šos gadus. Kā tas, ka viņu pazinu, padarīja manu dzīvi daudz gaišāku. Tas, ka viņu mīlēju, kaut arī es to varēju tikai mazliet.
Bet tādas iespējas man nemaz nav.
Izlozes diena ir karsta un tveicīga. Divpadsmitā apgabala ļaudis gaida un svīst, un klusē, un uz viņiem mērķē ar automātiem. Es viena pati stāvu nelielā, ar virvēm norobežotā laukumiņā, un man blakus tādā pašā stāv Pīta un Heimičs. Izlozei vajag tikai minūti. EPija spīdīgā zelta parūkā nav tik sprigana kā parasti. Paiet krietns brīdis, kamēr viņa stikla lodē sagrābsta vienīgo papīriņu, par kuru visi zina, ka tajā ir mans vārds. Tad viņa izgrābj Heimiča vārdu. Viņš tik tikko pagūst uzmest man nelaimīgu skatienu, kad Pīta jau piesakās iet viņa vietā.
Mūs uzreiz ieved Tiesas ēkā, kur jau gaida Galvenais Miera sargs Treds. — Jauna kārtība, — šis smaida. Mūs izved pa pagalma durvīm, iestumj mašīnā un nogādā stacijā. Uz perona nav neviena operatora un nav arī pūļa, kas pavadītu ceļā. Gvardes eskortēti, parādās Heimičs un Efija. Miera sargi steigšus aizved mūs uz vilcienu un aizcērt durvis. Riteni sakustas.
Palieku blenžam ārā pa logu un ar visām atvadām uz lūpām noskatos, kā Divpadsmitais apgabals izgaist tālumā.
14
Stāvu pie loga vēl ilgi pēc tam, kad skatu uz mājām ir aprijuši meži. Šoreiz man nav pat visniecīgāko cerību atgriezties. Pirms iepriekšējām Spēlēm apsolīju Primai, ka darīšu visu, ko spēšu, lai uzvarētu, taču tagad es esmu nozvērējusies pati sev, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai glābtu Pītas dzīvību. Es vairs nekad nebraukšu atpakaļ pa šo ceļu.
Biju izdomājusi, kādi būs mani pēdējie vārdi mīļajiem. Kā es vislabāk varētu aizvērt un noslēgt visas durvis, un atstāt viņus skumjus, bet drošībā. Un Kapitolijs man ir atņēmis arī to.
— Mēs uzrakstīsim vēstules, Katnis, — man aiz muguras saka Pīta. — Tā būs pat labāk. Tad viņiem paliks kaut kāda piemiņa no mums. Heimičs tās aizvedīs, ja… ja būs nepieciešams.
Pamāju un taisnā ceļā dodos uz savu kupeju. Apsēžos uz gultas, apzinādamās, ka nekad neuzrakstīšu tās vēstules. Ar tām būs tāpat kā ar runu, ko es gribēju uzrakstīt Vienpadsmitajam apgabalam par godu Rū un Trešam. Manās domās viss likās pilnīgi skaidrs — arī tad, kad uzrunāju pūli, bet man neizdevās visu uzrakstīt tā, kā vajadzēja. Turklāt to, ko es gribēju sacīt, būtu jāpapildina apskāvieniem un skūpstiem; es noglaudītu Primas matus, noglāstītu Geila seju un paspiestu Medžas roku.
To visu nevarēs viņiem aizvest koka kastē ar manu nāvē sastingušo ķermeni.
Man ir pārāk drūmi, lai raudātu, un man gribas vienkārši saritināties gultā un nogulēt līdz nākamajam rītam, kad ieradīsimies Kapitolijā. Taču man ir uzdevums. Nē, tas ir kaut kas vairāk nekā tikai uzdevums. Tā ir mana pēdējā vēlēšanās. Izglābt Pītas dzīvību. Un kaut arī Kapitolija dusmu priekšā kaut kas tāds ir gandrīz neiespējams, man svarīgi būt vislabākajā formā. Un tā nebūs, ja es skumšu pēc saviem mīļajiem mājās. Atlaid viņus, es sev saku. Atvadies un aizmirsti! Pūlos, cik varu, un domāju par katru atsevišķi, palaizdama viņus kā putnus no būriem un aizslēgdama durtiņas, lai tie neatgrieztos.
Kad Efija pieklauvē un aicina vakariņās, mana sirds ir tukša. Bet tukšumam ir arī savs labums.
Maltītes laikā noskaņojums ir nomākts. Pat tik nomākts, ka lielākoties valda klusums, ko pārtrauc tikai šķīvju nomaiņa pret citiem. Auksta dārzeņu biezeņzupa. Zivju rausīši ar krēmīgu laima pastu. Sīki putni ar apelsīnu mērces pildījumu, savvaļas rīsiem un ūdenskresēm. Šokolādes krēms ar ķiršiem.
Pīta un Efija ik pa laikam mēģina uzsākt sarunu, bet tā ātri vien apsīkst.
— Man ļoti patīk tava jaunā frizūra, Efij, — Pīta ierunājas.
— Paldies. Es to īpaši pasūtīju, lai pieskaņotos Katni— sas piespraudei. Iedomājos, ka varētu tev sadabūt zelta kājsprādzi un varbūt sameklēt Heimičam kādu zelta rokassprādzi vai kaut ko tamlīdzīgu, lai mēs visi izskatītos pēc komandas, — Efija atsaucas.
Viņa acīmredzot nezina, ka mana piespraude ar zob— gaļsīli ir simbols, ko izmanto dumpinieki. Vismaz Astotajā apgabalā. Kapitolijā zobgaļsīlis joprojām ir asprātīgs atgādinājums par īpaši aizraujošajām Bada Spēlēm. Kas gan cits? īsti dumpinieki neradītu slepenu simbolu tik paliekošos priekšmetos kā rotaslietas. Viņi to izveido maizes gabaliņā, ko vajadzības gadījumā var uzreiz apēst.
— Man tāda doma šķiet lieliska, — Pīta nopriecājas. — Un tev, Heimič?
— Aha, lai nu būtu, — Heimičs noburkšk. Viņš nedzer, bet es jūtu, ka viņam to gribētos. Kad Efija ieraudzīja, kā viņš valdās, tad lika aizvākt arī savu vīnu, tomēr viņš ir nožēlojamā stāvoklī, ja Heimičs būtu pārstāvis, tad nebūtu Pītam neko parādā un varētu piedzerties pēc sirds patikas. Bet tagad viņam vajadzēs sakopot visus spēkus, lai glābtu Pītas dzīvību arēnā, kur būs pilns ar seniem viņa draugiem, un viņam droši vien tas neizdosies.
— Varbūt mēs tev arī varētu dabūt parūku, — arī es mēģinu runāt nepiespiesti. Heimičs tikai uzmet man skatienu, kas pieprasa, lai lieku viņu mierā, un mēs visi klusēdami turpinām ēst savu krēmu.
— Vai noskatīsimies izložu atkārtojumu? — Efija pajautā, nosusinādama mutes kaktiņus ar baltu auduma salveti.
Pīta aiziet pēc sava piezīmju bloknota par dzīvajiem uzvarētājiem, un mēs savācamies kupejā ar televizoru, lai redzētu, kas arēnā būs
