visādām indēm. Bet Pīta, Džoena un Finiks dodas katrs savā virzienā.
— Uz divpadsmitiem, pareizi? — Pīta jautā. — Aste rāda uz divpadsmitiem.
— Pirms mūs sagrieza, — nepiekrīt Finiks. — Es eju pēc saules.
— Pēc saules var pateikt tikai to, ka drīz būs četri, Finik, — aizrādu.
— Man šķiet: Katnisa grib teikt, ka zināt, cik ir pulkstenis, vēl nenozīmē, ka mēs zinām, kur četri atrodas uz šī pulksteņa. Tas tikai dod aptuvenu nojausmu par virzienu. Ja vien jūs nedomājat, ka varbūt sagriezti tika arī džungļi, — iejaucas Bītijs.
Nē, Katnisa gribēja pateikt kaut ko daudz vienkāršāku. Bītijs tikko pauda teoriju, kas sniedzas daudz dziļāk nekā mans komentārs par sauli. Bet es tikai pamāju, it kā visu laiku būtu tā domājusi. — Jā, tāpēc uz divpadsmitiem varētu vest jebkura zemes strēmele, — piebilstu.
Mēs izmetam loku ap Pārpilnības ragu, uzmanīgi apskatīdami džungļus. Tie ir satriecoši vienveidīgi. Atceros lielo koku, kuram divpadsmitos trāpīja pirmais zibens spēriens, bet katrā iedaļā ir līdzīgs koks. Džoena iesaka izsekot Inobārijas un Bruta pēdas, bet tās ir aizpūstas vai aizskalotas. Nekādi nav iespējams noteikt, kas kur atrodas. — Man vispār nevajadzēja pieminēt pulksteni, — rūgti novelku. — Tagad mums vairs nav arī šo priekšrocību.
— Tikai kādu laiku, — mierina Bītijs. — Desmitos mēs redzēsim vilni un atkal visu sapratīsim.
— Jā, visu arēnu jau nevar pārbūvēt, — piebalso Pīta.
— Tam nav nozīmes, — nepacietīgi iejaucas Džoena.
— Tev vajadzēja mums pateikt, stulbene, citādi mēs vispār nebūtu pārvietojuši nometni. — Ironiskā kārtā viņas saprātīgā, kaut arī nicīgā piezīme ir vienīgā, kas mani nomierina. Jā, man bija viņiem tas jāpasaka, lai piedabūtu kustēties. — Nāciet, man vajag ūdeni. Vai kādam ir laba intuīcija?
Uz labu laimi izvēlamies vienu zemes strēmeli un ejam pa to, nenojauzdami, kāds ir tās skaitlis. Nonākuši līdz džungļiem, palūram iekšā, mēģinādami uzminēt, kas tur gaida.
— Vajadzētu būt pērtiķu stundai. Bet te es nevienu neredzu, — Pīta prāto. — Iešu izurbt koku.
— Nē, ir mana kārta, — Finiks nepiekrīt.
— Es vismaz tevi piesegšu, — Pīta piesakās.
— To var izdarīt Katnisa, — atkal iejaucas Džoena.
— Mums vajag, lai tu uztaisi jaunu karti. Veco aizskaloja. — Viņa norauj no kāda koka prāvu lapu un pasniedz Pītam.
Mirkli man rodas aizdomas, ka viņi mēģina mūs izšķirt un pēc tam varēs nogalināt. Bet tas nebūtu loģiski. Ja Finiks urbs koku, man salīdzinājumā ar viņu būs priekšrocības, savukārt Pīta ir daudz lielāks par Džoenu. Tāpēc sekoju Finikam apmēram piecpadsmit metrus dziļāk džungļos, kur viņš uzmeklē labu koku un ar nazi sāk urbināt caurumu.
Es sargāju ar sagatavotiem ieročiem, un man visu laiku ir nelāga nojausma, ka te kaut kas notiek un ka tam ir sakars ar Pītu. Meklēdama sava nemiera avotu, atsaucu atmiņā visu, ko esam darījuši, kopš izskanēja gongs. Finiks atvilka Pītu no viņa platformas. Finiks atdzīvināja Pītu, pēc tam kad no saskaršanās ar spēka lauku viņam apstājās sirds. Megsa metās miglā, lai Finiks varētu nest tikai Pītu. Narkomāne nostājās viņam priekšā, lai atvairītu pērtiķa uzbrukumu. Cīņa ar karjeristiem norisinājās ļoti strauji, bet Finiks taču neļāva Bruta šķēpam trāpīt Pītam, kaut arī tas nozīmēja, ka viņš dabūs kājā Inobārijas nazi? Un tagad Džoena liek viņam zīmēt uz lapas karti, lai viņš neriskētu doties džungļos…
Nav nekādu šaubu. Man galīgi nesaprotamu iemeslu dēļ daži no uzvarētājiem cenšas glābt Pītas dzīvību visiem iespējamiem līdzekļiem, pat upurējot paši sevi.
Apstulbstu. Pirmkārt, tas ir mans pienākums. Otrkārt, tas nav loģiski. No šejienes var izkļūt tikai viens no mums. Kāpēc viņi ir izvēlējušies sargāt Pītu? Ko Heimičs viņiem tādu būtu varējis sastāstīt, ko viņš tādu deva pretī, ka viņi Pītas dzīvību tur lielākā vērtē nekā savējo?
Zinu, kādi ir mani iemesli glābt Pītas dzīvību. Viņš ir mans draugs, un es tādējādi metu izaicinājumu Kapitolijam, izjaucot viņu drausmīgās Spēles. Bet, ja mani ar Pītu nekas nesaistītu, kāpēc lai es gribētu viņu glābt, kāpēc lai es viņu uzskatītu vērtīgāku par sevi pašu? Protams, viņš ir drosmīgs, bet mēs visi esam bijuši gana drosmīgi, lai izdzīvotu Spēlēs. Viņam ir laba sirds, to ir grūti nepamanīt, bet vienalga… Un tad es atceros, ko Pīta spēj daudz labāk par mums pārējiem. Viņš spēj izteikties. Abās intervijās viņš pilnīgi aizēnoja citus.
Un varbūt tieši labās sirds dēļ viņš spēj dabūt savā pusē pūli — nē, valsti — ar vienu vienīgu teikumu.
Atceros, ka pati uzskatīju: tieši tādām spējām vajadzētu piemist mūsu revolūcijas līderim. Vai Heimičs būtu par to pārliecinājis pārējos? Ka Pītas mēlei pret Kapitoliju būs daudz lielāka vara nekā jebkura cita fiziskajam spēkam? Nezinu. Man tomēr liekas, ka no dažiem pārstāvjiem tas būtu par daudz prasīts. Piemēram, kurš tad nepazīst Džoenu Meisoni? Bet kāds cits izskaidrojums iespējams viņu apņēmīgajiem pūliņiem sargāt viņa dzīvību?
— Katnis, vai tev ir tā rene? — Finiks jautā, liekot man atgriezties īstenībā. Pārgriežu vīteni, ar ko rene ir piesieta pie manas jostas, un pasniedzu viņam metāla stobriņu.
Un tajā brīdī sadzirdu kliedzienu. Kāds kliedz tādās bailēs un sāpēs, ka asinis sastingst dzīslās. Un tik pazīstami! Nometu stobriņu, aizmirstu, kur esmu un kas ir gaidāms, es tikai saprotu, ka man ir pie viņas jātiek, man ir viņa jāpasargā. Kā ārprātīga skrienu balss virzienā, nemaz neuzmanīdamās, aplauzdama vīteņus un zarus — visu, kas mani kavē tikt pie viņas.
Pie manas mazās māsas.
24
Kur vina ir? Ko ar vinu dara? — Prima! — es iesaucos. — Prima! — Par atbildi atskan tikai vēl viens mokpilns kliedziens. Kā viņa te nokļuva? Kāpēc viņa ir Spēlēs?
