— Prima!
Vīnstīgas cērtas man sejā un rokās, un ložņaugi ķersta kājas. Bet es tuvojos viņai. Tuvojos. Nu jau esmu pavisam tuvu. Pār seju gāžas sviedri un sūrst skābes atstātajās dzīstošajās brūcēs. Elšu, mēģinādama izvilkt kādu labumu no siltā, miklā gaisa, kurā, šķiet, vispār nav skābekļa. Prima izdveš tik vārgu, gaistošu skaņu, ka es pat nevaru iedomāties, kas viņai ir nodarīts, lai tādu izdabūtu.
— Prima! — Caur augu biežņu izlaužos nelielā klajumā, un skaņa atkārtojas tieši virs manis. Virs manis? Strauji atmetu galvu. Vai viņa ir uzvilkta kokos? Izmisusi pētu zarus, bet neko neredzu. — Prima? — lūdzoši jautāju. Es viņu dzirdu, bet nevaru ieraudzīt. Māsas nākamais kunksts ir dzidrs kā zvana škinda, un nav ne— kādu šaubu, no kurienes tas nāk. Tas nāk no neliela, cekulaina, melna putna, kas tup zarā kādus trīs metrus man virs galvas.
Pļāpusīlis.
Nekad agrāk neesmu redzējusi pļāpusīli; man likās, ka tie vairs neeksistē. Atspiežos pret koka stumbru, saķeru sāpošo vietu sānos un nopētu putnu. Mutautu, priekšteci, tēvu. Domās redzu zobgaļstrazdu, apvienoju to ar pļāpusīli un tiešām saprotu, kā viņi varēja sapāroties un radīt manu zobgaļsīli. Putnā nav nekā tāda, kas norādītu, ka tā ir mutācija. Nekā, izņemot drausmīgi ticamo Primas balsi, kas plūst no tā rīklītes. Apklusinu putnu ar bultu kaklā. Tas nokrīt zemē. Izrauju bultu un — drošs paliek drošs — vēl apgriežu radījumam kaklu. Tad aizmetu pretekli džungļos. Nekāds izsalkums mani nepiespiestu to ēst.
Tas nebija īsts. Tieši tāpat kā mutētie vilki pagājušajā gadā patiesībā nebija mirušie pārstāvji. Tas ir tikai sadistisks Spēļu rīkotāju triks.
Finiks izlaužas izcirtumā un ierauga mani tīrām bultu ar ķērpju vīkšķi. — Katnis?
— Viss kārtībā. Man ir labi, — atsaucos, kaut arī patiesībā nepavisam nejūtos labi. — Man likās, ka dzirdu savas māsas balsi, bet… — Mani pārtrauc asinis stindzinošs kliedziens. Tā ir cita balss, nevis Primas, varbūt kādas jaunas sievietes. Es to nepazīstu. Bet Finiks reaģē uzreiz. Viņš nobāl, un es redzu, kā viņa acu zīlītes šausmās ieplešas. — Finik, pagaidi! — izsaucos un pasniedzos viņu nomierināt, bet viņš jau ir prom. Viņš ir prom un meklē upuri tikpat bezprātīgi, kā es nule meklēju Primu. — Finik! — saucu, bet zinu, ka viņš neatgriezīsies un negaidīs, kamēr visu paskaidroju. Tāpēc vienkārši sekoju viņam.
Kaut arī viņš skrien ļoti ātri, viņu nav grūti izsekot, jo aiz viņa paliek skaidri redzama nomīdīta taka. Bet putns ir vismaz puskilometra attālumā un lielāko gabalu ceļš ved kalnā, tāpēc, nonākot tur, esmu palikusi bez elpas.
Finiks riņķo ap milzīgu koku. Tā stumbrs ir vairāk nekā metru caurmērā, un zemāk par sešiem metriem zaru nav vispār. Sievietes kliedzieni nāk no kādas vietas lapotnē, bet pļāpusīli redzēt nevar. Finiks arī kliedz, atkal un atkal: — Enij! Enij! — Viņš ir galīgi pārbijies un nekādi nav ietekmējams, tāpēc daru to, ko darītu jebkurā gadījumā. Uzrāpjos blakuskokā, atrodu pļāpusīli un nošauju to ar bultu. Putns nokrīt lejā un piezemējas Finikam pie kājām. Viņš to paceļ, lēnām apjēgdams notiekošo, bet, kad es nošļācu lejā pie viņa, izskatās vēl vairāk izmisis nekā iepriekš.
— Ir labi, Finik. Tas ir tikai pļāpusīlis. Ar mums spēlējas. Tas nav pa īstam. Tā nav tava… Enija.
— Nē, tā nav Enija. Bet tā bija viņas balss. Pļāpusīli atdarina to, ko dzird. Kur viņi dabūja tos kliedzienus, Katnis?
Jūtu, ka pati nobālu, aptverot, ko viņš grib teikt. — Vai, Finik, tu taču nedomā, ka…
— Jā. Domāju gan. Tieši tā es domāju.
Iztēlojos Primu piesprādzētu pie galda baltā istabā, un maskās un virsvalkos tērpti stāvi izspiež no viņas šādas skaņas. Kaut kur viņu spīdzina vai spīdzināja, lai tās dabūtu. Mani ceļi saļimst, un es atslīgstu zemē. Finiks mēģina man kaut ko pateikt, bet es viņā neklausos. Tad sadzirdu vēl vienu putnu kaut kur pa kreisi. Un šoreiz tas kliedz Geila balsī.
Finiks saķer manu roku, pirms es metos skriet. — Nē. Tas nav viņš. — Viņš stumj mani lejā pa nogāzi uz pludmali. — Mēs tinamies! — Bet Geila balss ir tik sāpīga, ka nespēju necensties tikt pie viņa. — Tas nav viņš, Katnis!
Tas ir mutants! — Finiks man uzbrēc. — Nāc! — Viņš stiepj mani līdzi pusvilkšus, pusnešus, un galu galā es aptveru viņa sacīto. Viņam ir taisnība, tas ir tikai vēl viens pļāpusīlis. Geilam neko nelīdzēs tas, ka putnu nomedīšu. Bet tā tomēr bija Geila balss, un kaut kur kaut kad kāds ir licis viņam tā kliegt.
Bet es vairs nepretojos Finikam un tāpat kā tajā miglas naktī bēgu no tā, pret ko nevaru cīnīties. Kas man var tikai kaitēt. Tikai šoreiz ievainojumi rodas manā sirdī, nevis ķermenī. Tas noteikti ir vēl viens pulksteņa ierocis. Laikam pulksten četros. Kad rādītāji aizslīd līdz ceturtajai iedaļai, pērtiķi aiziet mājās un spēlēties iznāk pļāpusīļi. Finikam ir taisnība — vienīgā izeja ir doties prom. Kaut arī Heimičs nevarēs ar izpletni atsūtīt neko, kas Finikam vai man palīdzētu atgūties no putnu radītajām brūcēm.
Ieraugu mežmalā stāvam Pītu un Džoenu un izjūtu reizē atvieglojumu un dusmas. Kāpēc Pīta nenāca man palīgā? Kāpēc neviens mums nesekoja? Pat tagad viņš stāv malā ar paceltām un pret mums pavērstām rokām un viņa lūpas kustas, bet vārdus mēs nedzirdam. Kāpēc?
Siena ir tik caurspīdīga, ka mēs ar Finiku tajā ieskrienam un atkrītam atpakaļ džungļos. Man paveicas. Es ietriecos sienā ar plecu, bet Finiks gan tieši ar seju, un viņam pa degunu straumē plūst asinis. Tāpēc jau Pīta un Džoena, un par Bītijs, kurš tagad stāv aiz viņiem un skumīgi šūpo galvu, nenāca mums palīgā. Neredzama barjera bloķē ceļu uz priekšu. Tas nav spēka lauks. Cietajai, gludajai virsmai var pieskarties pavisam droši. Bet Pītas nazis un Džoenas cirvis nespēj tajā iecirst ne roba.
Man pat nevajag pārbaudīt tālāk par metru uz katru pusi, lai zinātu, ka barjera pilnīgi ierobežo visu pulksteņa iedaļu no četriem līdz pieciem. Ka līdz stundas beigām mēs būsim kā žurkas slazdā.
Pīta piespiež plaukstu pie sienas, un es pielieku savējo otrā pusē, it kā varētu to sajust. Redzu, ka viņa lūpas veido vārdus, bet neko nedzirdu, es nedzirdu neko no tā, kas ir ārpus mūsu būra. Cenšos saprast, ko viņš saka, bet nespēju koncentrēties, tāpēc vienkārši lūkojos viņa
