sargās, — Bītijs iejaucas. — Diskusijām nav laika. Piedod. Ja meitenes grib tikt prom dzīvas, viņām ir jāsāk kustēties. — To pateicis, viņš pasniedz rituli Džoenai.
Man tāds plāns nepatīk tikpat ļoti kā Pītam. Kā lai es viņu sargāju no attāluma? Bet Bītijam ir taisnība. Ar savu kājas protēzi Pīta iet pārāk lēni, lai laikā tiktu lejā pa nogāzi. Mēs ar Džoenu džungļos esam visātrākās un visdrošāk turamies uz kājām. Nespēju izdomāt nekādu citu variantu. Un, ja vispār uzticos kādam, izņemot Pītu, tad tas ir Bītijs.
— Būs jau labi, — mierinu Pītu. — Mēs iemetīsim spoli un uzreiz nāksim atpakaļ augšā.
— Tikai ne zibens iedaļā, — Bītijs atgādina. — Nāciet uz koku iedaļā no vieniem līdz diviem. Ja redzat, ka pietrūkst laika, paejiet vēl vienu iedaļu tālāk. Bet pat nedomājiet par iešanu atpakaļ uz pludmali, pirms neesmu novērtējis bojājumus.
Saņemu plaukstās Pītas seju. — Neuztraucies. Tiksimies pusnaktī. — Es viņu noskūpstu un, pirms viņš pagūst kaut ko iebilst, palaižu vaļā un pagriežos pret Džoenu. — Gatava?
— Kāpēc ne? — Džoena parausta plecus. Ir skaidrs, ka viņa par iešanu pāri ar mani nav lielā sajūsmā tāpat kā es. Bet mēs visi esam Bītija slazdā. — Tu sargā, es atritināšu. Vēlāk varam apmainīties.
Bez turpmākām diskusijām kāpjam lejā pa nogāzi. Patiesībā mēs vispār ļoti maz sarunājamies. Ejam diezgan ātri, viena izliek stiepli, otra sargā. Apmēram pusceļā sadzirdam klikšķēšanu, kas norāda, ka ir vienpadsmit.
— Labāk pasteigsimies, — Džoena mudina. — Gribu, lai tad, kad spers zibens, starp mani un ūdeni ir krietns gabals. Ja nu Volts būtu kaut kur pārrēķinājies.
— Es uz brīdi paņemšu spoli, — piesakos. Izlikt stiepli ir grūtāk nekā sargāt, un Džoena to dara jau ilgi.
— Ņem. — Džoena padod rituli man.
Mūsu abu rokas vēl tur spoli, kad sajūtam vieglu vibrāciju. Pēkšņi smalkā zelta stieple lec mums virsū no augšas un, samudžinājusies cilpās, saritinās ap rokām. Pārgrieztais gals nokrīt mums pie kājām.
Vajag tikai sekundi, lai aptvertu straujo notikumu pavērsienu. Mēs ar Džoenu saskatāmies, bet nevienai nekas nav jāsaka. Kāds mazliet augstāk ir pārgriezis stiepli. Un jebkurā brīdī šis kāds būs pie mums.
Atbrīvoju roku no stieples un sakļauju ap spalvu bultas galā, bet man galvā ietriecas metāla spole. Atjēdzos uz muguras ložņaugos un ar drausmīgām sāpēm kreisajos deniņos. Ar manām acīm kaut kas nav tā, kā vajag. Viss te izplūst, te noskaidrojas, un es nopūlos fokusēt skatienu uz diviem mēnešiem, kas debesīs saplūst vienā. Ir grūti elpot, un es pamanu, ka Džoena sēž man uz krūtīm, ar ceļiem piespiedusi zemei manus plecus.
Sajūtu dūrienu kreisajā apakšdelmā. Pūlos izrauties, bet vēl esmu pārāk apdullusi. Džoena laikam ar naža asmeni rakņājas manā miesā. Drausmīgs, plīstošs rāviens, un kaut kas silts līst lejup pa roku un satek manā plaukstā. Džoena nobrauka manu savainoto delmu un nosmērē man pusi sejas ar asinīm.
— Paliec mierā! — vina šņāc. Tad viņas svaru vairs nejūtu, un es palieku viena.
Palikt mierā? Ko? Kas te notiek? Aizveru acis, lai neredzētu grīļīgo pasauli, un mēģinu saprast notiekošo.
Spēju domāt tikai par to, kā Džoena nogrūda pludmales smiltīs Stiepuli. 'Paliec mierā, ja?' Bet Stiepulei viņa neuzbruka. Ne jau tā. Un es neesmu Stiepule. Es neesmu Trakā. 'Paliec mierā, ja? atkal un atkal atbalsojas manās smadzenēs.
Tuvojas soļi. Tur nāk divi kāju pāri. Tie kustas smagi, necenšoties apslāpēt savu tuvošanos.
Bruta balss. — Viņa ir gandrīz beigta! Nāc, īnobārij! — Soļi pazūd naktī.
Vai tā tiešām ir? Svārstos starp nomodu un nemaņu, meklēdama atbildi uz šo jautājumu. Vai esmu gandrīz beigta? īsti apgalvot pretējo nevaru. Patiesībā jau domāt racionāli ir grūti. Kaut ko es zinu. Džoena man uzbruka. Viņa iegāza man pa galvu ar to spoli. Iegrieza man rokā, droši vien nodarīdama neatgriezenisku ļaunumu vēnām un artērijām, un Bruts un Inobārija vienkārši uzradās ātrāk, nekā viņa paspēja mani piebeigt.
Alianses vairs nav. Finiks un Džoena laikam vienojās, ka šonakt mums uzbruks. Es nojautu, ka aiziet vajadzēja šorīt. Nezinu, kāda ir Bītija pozīcija. Bet es noteikti esmu mērķis un Pīta tāpat.
Pīta! Mani plaksti izbailēs atsprāgst vaļā. Pīta gaida augšā pie koka, neko nenojauzdams un nepiesargāda— mies. Varbūt Finiks viņu jau ir nogalinājis. — Nē… — es čukstu. Stiepli pārgrieza karjeristi netālu no mums. Finiks un Bītijs, un Pīta nevar zināt, kas notiek te lejā. Viņi var tikai brīnīties, kāpēc stieple vairs nav nostiepta vai varbūt pat ir saritinājusies atpakaļ pie koka. Tā taču pati par sevi nevarētu būt zīme nogalināšanai, vai ne? Skaidrs: Džoena pati izlēma, ka ir pienācis laiks šķirties no mums. Nogalināt mani. Izbēgt no karjeristiem. Tad pēc iespējas ātrāk iesaistīt cīņā Finiku.
Es nezinu. Nezinu. Saprotu tikai to, ka man ir jātiek pie Pītas un jāglābj viņa dzīvība. Man vajag visu gribasspēku līdz pēdējam pilienam, lai uzslietos sēdus un, atbalstoties pret koka stumbru, pieceltos kājās. Labi, ka ir pie kā pieturēties, jo džungļi manās acīs šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Pilnīgi negaidot saliecos un atvemju mūsu jūras velšu mielastu un tikmēr rīstos, kamēr manī noteikti nav palikusi ne austere. Drebēdama un slidena no sviedriem, novērtēju savu Fizisko stāvokli.
Kad paceļu ievainoto roku, sejā iešļācas asinis un apkārtne atkal bīstami sagrīļojas. Aizmiedzu acis un pie— spiežos kokam, kamēr viss mazliet nomierinās. Pasperu dažus piesardzīgus soļus uz blakuskoka pusi, noplēšu mazliet ķērpju un cieši apsienu roku. Tā ir labāk. To neredzēt noteikti ir labāk. Atļaujos viegli aptaustīt ievainojumu galvā. Tur ir liels izcilnis, bet asiņu nav īpaši daudz. Man, bez šaubām, ir kādi iekšēji ievainojumi, bet neliekas, ka draudētu noasiņošana. Vismaz ne no brūces galvā.
Noslauku rokas ķērpjos un drebelīgi satveru loku ar ievainoto kreiso roku, un ielieku tajā bultu. Un piespiežu sevi kāpt augšup pa nogāzi.
Pīta. Mana pēdējā vēlēšanās. Mans solījums. Glābt viņa dzīvību. Mans noskaņojums mazliet uzlabojas, kad aptveru, ka viņš noteikti ir dzīvs, jo nav bijis lielgabala šāviena. Varbūt Džoena
